MIHAILS BULGAKOVS: Liktenīgās olas

MIHAILS BULGAKOVS

Liktenīgās olas

1928. gada 16. aprīļa vakarā IV valsts universi­tātes zooloģijas profesors un Maskavas zooinstitūta direktors Persikovs iegāja savā kabinetā, kas atradas zooinstitūta telpas Hercena ielā. Profesors iededza matēto griestu spuldzi un paraudzījās apkārt.

Par šaušalīgas katastrofas sākumu jāuzskata tieši šis nelaimīgais vakars, gluži tāpat kā par šīs kata­strofas pirmcēloni uzskatāms tieši profesors Vladi­mirs Ipatjevičs Persikovs.

Viņam bija apaļi piecdesmit astoņi gadi. Iespai­dīga galva ar izvqlvētu pieri, pliku pakausi un dzel­tenīgu matu kušķīšiem, kas spurojās gar deniņiem. Gludi skūts zods, izvirzīta apakšlūpa. Šī iemesla dēļ Persikova sejā allaž saglabājās mazliet untumaina izteiksme. Uz sarkanā deguna vecmodīgas mazas brillītes sudraba ietvara, actiņas spožas, nelielas, pats garš un uzkumpis. Runāja viņš ierūsējušā, smalkā, kurkstošā balsī, un citu dīvainību vidū viņam piemita arī šāda: nešaubīgi par kaut ko iz­sakoties, viņš samiedza savas actiņas un labās rokas rādītājpirkstu salieca āķi. Bet, ta ka nešaubīgi viņš izsacījās vienmēr, jo savā nozarē bija absolūti un fenomenāli erudīts, āķī saliektais pirksts ļoti bieži vīdcja profesora Persikova sarunas biedra acu priekšā. Taču ne par ko tādu, kas sniegtos ārpus viņa noza­res, proti, zooloģijas, embrioloģijas, anatomijas, botā­nikas un ģeogrāfijas, robežām, profesors Persikovs parasti neizteicās.

Avīzes profesors Persikovs nelasīja, uz teātri ne­gāja, bet profesora sieva 1913. gadā aizbēga no viņa ar Zimina operas tenoru, atstājot viņam šāda satura zīmīti:

"Tavas vardes man uzdzen nepanesamus rie­buma šermuļus. To deļ visu mūžu būšu nelaimīga."

Otrreiz profesors neprecējās, un bērnu viņam nebija. Viņš ļoti atri aizsvilas dusmas, taču ļaunu prātu ilgi neturēja, mīlēja tēju ar lācenēm, dzīvoja Prečistenkā, dzīvoklī ar piecām istabām, no kurām viena mita sausneja vecenīte, saimniecības vadītāja Marja Stepanovna, kas profesoru aprūpēja tikpat ka aukle.

1919. gadā profesoram no piecām istabām at­ņēma trīs. Tad viņš Marjai Stepanovnai paziņoja:

— Ja viņi tās bezjēdzības neizbeigs, Marja Stepa­novna, braukšu uz ārzemēm.

Šaubu nav, ja profesors šo nodomu būtu īsteno­jis, viņam bez grūtībām būtu izdevies iekārtoties jebkurā no pasaules universitātēm, kur vien darbo­jas zooloģijas katedra, jo viņš patiešām bija pirm­šķirīgs zinātnieks, bet jautājumos, kas jelkādā veidā attiecas uz rāpuļiem vai abiniekiem, viņam vispār nebija līdzinieku, ja nu vienīgi profesors Viljams Vekls Kembridža un Džakomo Bartolomeo Bekari Romā. Neskaitot krievu valodu, profesors lasīja vēl četrās valodās, bet franciski un vāciski runāja tikpat brīvi kā krieviski. Savu nodomu doties uz ārzemēm

Persikovs neīstenoja, un divdesmitais gads izrādījās vel sliktāks par deviņpadsmito. Sākās notikumi, tur­klāt tie virknējās cits aiz cita. Lielo Ņikitskas ielu pārdēvēja par Hercena ielu. Pēc tam pulkstenis, kas bija iebūvēts mājas sienā uz Hercena un Mohovojas ielas stūra, apstājās uz vienpadsmitiem un tā arī pa­lika stāvam, un, visbeidzot, zooloģiska institūta terā- rijos, nespēdami pārciest visas diženā gada perturbā­cijas, vispirms nosprāga astoņi brīnišķīgi koku varžu eksemplāri, tad piecpadsmit parastie krupji un galu gala vienreizejs Surinamas krupja eksemplārs.

Tūliņ pec krupjiem, kuru bojāeja izpostīja to pirmo kailrāpuļu kārtu, kas pēc taisnības ir no­saukta par bezastes rāpuļiem, uz labāku pasauli pār­cēlās mūžsenais un neaizstājamais institūta sargs Vlass, kurš kailrāpuļu kārtā gan neietilpa. Viņa nā­ves cēlonis, starp citu, bija tāds pats kā nabaga rāpu­ļiem, un Persikovs to noteica uzreiz:

— Barības trūkums!

Zinātniekam bija pilniga taisnība. Vlasu vaja­dzēja barot ar miltiem, bet krupjus — ar miltu tār­piem, taču, tā kā izgaisa pirmie, pazuda ari otrie. Atlikušos divdesmit varžu eksemplārus Persikovs mēģināja barot ar prusakiem, taču arī prusaki kaut kur pačibēja, paradot savu naidīgo nostāju pret kara komunismu. Tādējādi arī pēdējos eksemplārus nā­cās izmest institūta pagalmā izraktās bedrēs.

Iespaidu, kādu nāves gadījumi un jo sevišķi Suri­namas krupja bojāeja atstaja uz Persikovu, ir neie­spējami aprakstīt. Nelaiķu navē viņš nez kāpēc pil­nībā vainoja toreizējo izglītības tautas komisāru.

Cepuri galvā un galošam kājās stāvēdams izsal­dētā institūta gaitenī, Persikovs savam asistentam Ivanovam — izsmalcinātam džentlmenim ar smailu gaišu bārdiņu — teica:

— Par to taču viņu, Pjotr Stepanovič, nosist butu par maz! Ko viņi dara?! Viņi tak izpostīs institūtu! Vienreizejs tēviņš, nepārspējams Pipa americana eksemplārs, trīspadsmit centimetrus garš…

Pēc tam kļuva vel ļaunāk. Pēc Vlasa nāves in­stitūta logi viscaur aizsala, un to rūtis no iekšpuses pārklāja puķains ledus. Nospraga truši, lapsas, vilki, zivis un visi zalkši bez izņēmuma. Persikovs klu­sēja caurām dienām, pēc tam saslima ar plaušu kar­soni, tomēr nenomira. Kad atlaba, divreiz nedēļā nāca uz institūtu un apaļaja zālē, kur nez kāpēc neatkarīgi no tā, cik grādu bija ārā, vienmēr bija pie­cus grādus auksts, ar galošām kājās, ausaini galvā un šalli ap kaklu, izelpodams baltus garaiņus, kā­diem astoņiem klausītajiem lasīja lekciju ciklu "Tropu zonas rāpuļi". Visu pārējo laiku Persikovs savā Prečistenkas dzīvoklī, ar pledu sasedzies, gu­lēja uz dīvāna līdz pat griestiem ar grāmatām pie­stūķētajā istabā, klepoja, vērās rīklē degošajai krās­niņai, ko ar apzeltītiem krēsliem kurināja Marja Stepanovna, un atcerējās Surinamas krupi.

Taču viss pasaulē reiz beidzas. Beidzas divdes­mitais un divdesmit pirmais gads, bet divdesmit otraja sākās tadi kā atgriezeniski procesi. Pirmkārt: nelaiķa Vlasa vieta uzradās Pankrats, vēl jauns, taču daudzsološs zooloģiskais sargs, ari institūtu pama­zām sāka apkurināt. Bet vasara Persikovs, Pankra- tam piepalīdzot, Kļazmas krastmala noķēra četrpa­dsmit parastos krupjus. Terārijos atkal saka kusat dzīvība… Divdesmit trešajā gada Persikovs jau lasīja lekcijas astoņas reizes nedēļā — trīs reizes institūtā un piecas reizes universitātē, divdesmit ceturtajā gadā viņš to jau darīja trīspadsmit reizes nedēļā, tur­klāt arī strādnieku fakultātēs, bet divdesmit piektā gada pavasari kļuva slavens ar to, ka eksāmenos izgāza septiņdesmit sešus studentus un visus kailo rāpuļu dēļ.

— Kā, jūs nezināt, ar ko kailie rāpuļi atšķiras no ložņātajiem? — Persikovs jautāja. — Tas ir vien­kārši smieklīgi, jaunais cilvēk. Kailajiem rāpuļiem nav iegurņa nieru. Tiem to nav. Tā ja. Kaunieties. Jūs droši vien esat marksists?

— Marksists,— dziestoši atbildēja izgāztais.

— Lūdzu, rudenī, — laipni teica Persikovs un moži sauca Pankratam: — Nākamo!

Tāpat kā atžirgst amfībijas, līdzko pēc ilgstoša sausuma nolīst pirmais raženais lietus, tā 1926. gada atžirga profesors Persikovs, kad apvienotā ameri- kāņu-krievu kompānija Maskavas centrā, sakot no Gazetnajas šķērsielas un Tveras bulvāra stūra, uz­cēla piecpadsmit piecpadsmitstavu namus, bet no­malēs — trīssimt strādnieku kotedžas ar astoņiem dzīvokļiem katra, reizi par visām reizem izbeidzot to drausmīgo un smieklīgo dzīvokļu krīzi, kas tā šaustīja maskaviešus laikā no 1919. līdz 1925. ga­dam.

Vispār tā bija brīnišķīga vasara Persikova dzīve, un reizēm viņš, klusi un apmierinati ķiķinādams, berzēja rokas, atceredamies, ka viņiem ar Marju Stepanovnu nacas spiesties divās istabās. Tagad pro­fesors dabūja atpakaļ visas piecas, iekārtojās tur ar plašu vērienu, izvietoja divarpus tūkstošus grāmatu, izbāzņus, diagrammas, preparātus un kabineta uz galda iededza zaļu lampu.