MIHAILS BULGAKOVS: Liktenīgās olas

— Vai taisnība, ka esat izgudrojis jaunas dzīvī­bas staru?

— Kas tā par jaunu dzīvību? — satracinājās pro­fesors, — ko jūs gvelžat niekus? Stars, pie kura strādāju, vēl ne tuvu nav izpētīts, un vispār — nekas vēl nav zināms! Iespejams, ka tas paaugstina proto- plazmas aktivitāti…

— Cik reižu? — steigšus noprasīja jaunais cil­vēks.

Persikovs apjuka pavisam… "Kas par uzmācīgu tipu. Pie velna, ko viņš atļaujas!"

— Kas tie par mietpilsoniskiem jautājumiem?… Pieņemsim, ka apmēram tūkstoškārtīgi!..

Jaunā cilvēka actiņās pazibēja plēsīgs prieks.

— Sanāk gigantiski organismi?

— Nekas tamlīdzīgs! Nu, tiesa, manis iegūtie organismi patiesi ir lielāki par parastajiem… Tiem ir dažas jaunas īpašības… Nu, bet galvenais jau nav lie­lums, bet gan gluži neticams vairošanās ātrums, — Persikovs, sev par nelaimi, pateica, un pats tUliņ no- šausminājās par savu atklātību. Jaunais cilvēks ap­rakstīja veselu lappusi, pāršķīra to un kriceleja talak.

— Jus tak to nedrukāsiet! — kapitulēdams un manīdams, ka nonācis jaunā cilvēka varā, Persikovs izmisīgi nočukstēja. — Ko jūs tur skribelējat?

— Vai taisnība, ka divu diennakšu laikā no ik­riem var iegūt divus miljonus kurkuļu?

— No kāda ikru daudzuma? — no jauna aizsvil- damies, iekliedzās Persikovs. — Vai jūs kādreiz esat redzējis… nu, teiksim, koku vardes ikru?

— No pusmārciņas? — jaunais cilvēks nesamuls- dams apjautājās.

Persikovs tumši piesarka.

— Kurš tad tā mera? Tpu! Kādas blēņas jūs mel­šat? Nu, protams, ja ņem pusmārciņu vardes ikru… Tad varbūt tā arī sanāk… pie velna, nu, apmēram uz to pusi, bet varbūt arī daudz vairak!

Jaunā cilvēka acīs iekvēlojās briljanti, un viņš vienā paņēmienā piekricelēja vel vienu lappusi.

— Vai taisnība, ka tas izraisīs pasaules līmeņa apvērsumu lopkopība?

— Kas tas par avlžniecisku jautājumu, — ieau­rojās Persikovs, — un vispār, es neatļauju jums rak­stīt blēņas. Jau no sejas redzu, ka jūs rakstāt kaut kādas nekrietnības!

— Jusu fotogrāfiju, profesor, esiet tik laipns, — bilda jaunais cilvēks un aizcirta bloknotu.

— Ko? Manu fotogrāfiju? Tiem jusu žurnālīšiem? Pie tās velna būšanas, ko jūs tur sacerat? Ne, nē, nē… Turklāt esmu aizņemts… tāpēc palūgšu jus!…

— Kaut vai vecu. Mēs jums to tūlīt pat atdosim.

— Pankrat! — profesors trakās dusmās ieklie­dzās.

— Man ir tas gods, — sacīja jaunais cilvēks un pazuda.

Pankrata vietā aiz durvīm bija saklausāma dī­vaina mehāniskā čīkstoņa un kaltu zābaku klau- dzoņa pret grīdu, un kabineta ienāca neparasti resns cilvēks, ģērbies no segu auduma šūta blūzē un bik­sēs. Viņa kreisā, mehāniskā kāja klakšķēja un blark- šķeja, bet rokās viņš turēja portfeli. Viņa skUtā apaļa seja, ļumīga ka dzeltenīgs galerts, bija savilkta laipnā smaidā. Viņš militāri palocījās profesoram, tad iz­slējās un viņa kāja atsperīgi nošķindēja. Persikovs palika bez valodas.

— Profesora kungs, — svešinieks patīkamā, piesmakušā balsī iesāka, — piedodiet vienkāršajam mirstīgajam, kurš iztraucējis jūsu vientulību.

— Jūs esat reportieris? — Persikovs noprasīja.

— Pankrat!

— Nebūt nē, profesora kungs, — resnis atbildēja,

— atļaujiet stādīties priekšā — tālbraucējs kapteinis un Tautas komisāru padomes laikraksta "Rūpniecī­bas Vēstnesis" līdzstrādnieks.

— Pankrat! — histēriski iekliedzās Persikovs, un tajā pašā bridi stūri sarkani nosignalizēja un mī­līgi iezvanījās telefons. — Pankrat! — profesors at­kārtoja un pacēla klausuli, — es klausos.

— Verzehien Sie bitte, Herr Professor, — vācis­ki iečērkstējās telefons, — das ich store. Ich bin Mitarbeiter des "Berliner Tageblatts"… [3]

— Pankrat! — profesors jau kliedza klausulē,

— Bin momentan sehr bescheftigt und kann sie deshalb jetzt nicht empfangen!.'…** Pankrat!!

Bet tikmēr pie institūta parādes ieejas jau zva­nīja viena zvanīšanā.

* * *

— Šaušalīga slepkavība Bronnajas iela!! — auroja nedabiskas, aizsmakušas balsis, virpuļodamas uguņu biežņā starp riteņiem un auto spuldžu zibšņiem pār jūnija svelmē sakarsušo bruģi. — Šaušalīga vistu slimība piemeklējusi popa atraitni Drozdovu!… Tur­pat viņas portrets! Šaušalīgs profesora Persikova at- klājums!! Atrasts dzīvības stars!

Persikovs apcirtās tā, ka, daudz netrūka, būtu pakļuvis zem automobiļa, kas traucās pa Mohovajas ielu, un nikni pakampa avīzi.

— Trīs kapeikas, pilsoni! — iekliedzās puika, un, spraukdamies pūli uz trotuāra, atkal ieaurojas: — "Sarkanā Vakara Avīze", atklāts iks-stars!!

Apstulbušais Persikovs atvēra avīzi un piespie­dās laternas stabam. Otrās lappuses kreisajā stun izsmērētā ierāmējumā uz viņu blenza plikpaurains cilvēks ar neprātīgām, neko neredzošām acīm un atkārušos apakšžokli — Alfrēda Bronska mākslinie­ciskās jaunrades auglis. "V. I. Persikovs, kurš at- klajis noslēpumaino sarkano staru", vēstīja paraksts zem zīmējuma. Zemāk ar apakšvirsrakstu "Pasau­les mēroga noslēpums" sakās raksts, ko ievadīja vardi:

"Sēdieties, — mums laipni sacīja ievērojamais zinātnieks Persikovs…"

Zem raksta dižojās paraksts:

Alfrēds Bronskis (Alonzo).

Iezaļgana gaisma noplaiksnīja par universitātes jumtu, debesis izlēca ugunīgi vārdi "Runājošā Avīze", un pūlis tūdaļ aizsprostoja Mohovaju.

"Sēdieties!!!" rupora uz jumta piepeši iegaudo­jās nepatīkama smalka balss, ļoti līdzīga tūkstoš­kārt pastiprinātai Alfrēda Bronska balsij. "Mums laipni sacīja ievērojamais zinātnieks Persikovs! Jau sen velējos iepazīstināt Maskavas proletariātu ar sava atklajuma rezultātiem…"

Persikovam aiz muguras atskanēja klusa mehā­niskā čīkstoņa, un kāds pavilka viņu aiz piedurknes. Atskatījies viņš ieraudzīja apaļo, dzelteno mehānis­kās kajas īpašnieka seju. Acis viņam bija pieriesušas asarām un lūpas drebēja.

— Mani, profesora kungs, jūs vis nevēlējāties iepazīstināt ar sava apbrīnojamā atklajuma rezultā­tiem, — viņš skumji sacīja un smagi nopūtās. — Jūsu dēļ man zuda pusotra červonca…

Viņš skumji noraudzījās uz universitātes jumtu, kur rupora melnajā rīkle kā velna apsēsts trakoja neredzamais Alfrēds. Persikovam nez kapec same­tās resnīša žēl.

— Nekādu "sēdieties" es viņam neteicu! — Per­sikovs nomurmināja, naidīgi ķerdams no debesīm krītošos vārdus. — Vienkārši neiedomājams ne­kauņa. Jūs man piedodiet, ludzu, — bet tik tiešam, ja tu, cilvēks, strādā un ja tad ielaužas… Es, protams, to nesaku par jums…

— Varbūt jūs man, profesora kungs, iedosiet vis­maz jūsu kameras aprakstu? — pieglaimīgi un sē­rīgi ieminējās mehāniskais cilvēks, — nu jau jums ir vienalga…

— No pusmārciņas ikru trīs dienu laikā izšķiļas tāds daudzums kurkuļu, ka tos nemaz nav iespē­jams saskaitīt, — neredzamais brēca ruporā.

— Tu-tū, — dobji klaigāja automobiļi uz Moho- vajas.

— Ho-ho-ho…Vai tu redzējies, ko, ho-ho-ho, — šalca pūlis, atgāzdams galvas.

— Kads nelietis? Ko? — sašutumā drebēdams, Persikovs šņāca, vērsdamies pie mehāniska cilvēka. — Kā jums tas patīk? Es sūdzēšos par viņu!

— Kaut kas neiedomājams! — resnis piekrita.

Žilbinošs violets stars iecirtās profesoram acīs,

un apkārt viss uzliesmoja — laternas stabs, ielas bruģis, dzeltenā siena, ziņkārīgās sejas.