MIHAILS BULGAKOVS: Liktenīgās olas

— Tie tak ir gatavie sātani, ne cilvēki, — zoologs caur zobiem norūca un brauca tālāk.

Tās pašas dienas vakarā, atgriezies mājās Prečis- tenkā, zoologs no saimniecības vadītājas Marjas Stepanovnas saņēma septiņpadsmit zīmītes ar tele­fonu numuriem, no kuriem bija zvanīts viņa prom­būtnes laikā, kā arī Marjas Stepanovnas mutisko paziņojumu, ka viņa ir nomocījusies. Profesors gri­bēja zīmītes saplēst driskās, taču norimās, pie viena no numuriem pamanījis piezīmi: "Veselības aizsar­dzības Tautas komisārs".

— Kas tad nu? — no tiesas nobrīnījās izglītotais dīvainis, — kas tad tiem lēcies?

Tajā pašā vakarā ceturksni pāri desmitiem at­skanēja durvju zvans, un profesors bija spiests saru­nāties ar kādu pilsoni žilbinošā tērpā. Profesors viņu pieņema vizītkartes deļ, kura bija rakstīts (bez varda un uzvārda): "Ārvalstu pārstāvniecību tirdzniecības pilnvarotais šefs Padomju Republikā".

— Kaut velns viņu rāvis, — Persikovs norūca, nometa uz zaļās vadmalas lupu un diagrammas, un teica Marjai Stepanovnai:

— Sauciet viņu šurp, to pilnvaroto, lai nāk uz kabinetu.

— Ar ko varu pakalpot? — Persikovs noprasīja tada toni, ka šefam pārskrēja viegli šermuļi. Pro­fesors pārbīdīja brilles no deguna uz pieri, tad atkal atpakaļ un cieši nopētīja viesi. Tas mirdzēja vienā lakā un dārgakmeņos, un labajā acī tam bija iesprausts monoklis. "Cik pretīgs ģīmis," nez kāpēc nodomāja Persikovs.

Viesis sāka iztālēm, proti, palūdza atļauju uz­smēķēt cigāru, un šadas taktikas rezultātā Persi­kovs, kaut ļoti negribīgi, uzaicināja viņu apsēsties. Pēc tam viesis ilgi atvainojās sakarā ar to, ka iera­dies tik vēlu: "Taču dienā… profesora kungu nekādi nav iespējams noķer… hi-hi… pardon… sastapt." Vie­sis iesmējās šņukstoši ka hiēna.

— Jā, esmu aizņemts! — Persikovs atteica tik strupi, ka viesim otrreiz pārskrēja šermuļi.

Tomēr viņš esot atļāvies traucēt slaveno zināt­nieku: — Laiks, kā mēdz teikt, ir nauda… vai cigārs profesoram netrauce?

— Tjā, jā… — Persikovs atņurdēja. Viņš atļāvies…

— Profesors taču ir atklajis dzīvības staru?

— Apžēliņ, kādas dzīvības?! Tie ir avīžnieku izdomājumi! — Persikovs atdzīvojās.

— Ak nē, hi-hi-he…— Viņš ļoti labi saprotot to kautrību, kura ir īsteno zinātnieku patiesā rota… par to nav runa… Bet šodienas telegrammas… Pa­saules pilsētas, tādās kā Varšava un Rīga — par staru jau viss zināms. Profesora Persikova vardu daudzina visa pasaule… visa pasaule, elpu aizturējusi, seko profesora Persikova darbam… Taču visiem ir ari loti labi zināms, cik smags ir zinātnieku stāvoklis Pa­domju Krievijā. Entre nous soit dit [4]… vai mūs ne­dzird svešas ausis?… Diemžēl šeit neprot novērtēt zinātnieku pūliņus, un tāpēc viņš gribētu ar profe­soru aprunāties… Kāda valsts, turklāt — pilnīgi ne­savtīgi, piedāvā profesoram Persikovam palīdzību viņa laboratorijas darbos. Kāpēc gan te velti kaisīt pērles, kā teikts Svētajos rakstos. Tai valstij ir zināms, cik smagi profesoram klājās deviņpadsmi­tajā un divdesmitajā gadā, nu, tās, hi-hi… revolūci­jas laikā. Nu, protams, visdziļākajā slepenībā… pro­fesors šo valsti iepazīstinās ar sava darba rezultā­tiem, bet valsts par to profesoru finansēs. Viņš taču ir uzbūvējis kameru, lūk, interesanti būtu iepazīties ar šīs kameras rasējumiem…

Un tad viesis izņēma no žaketes iekškabatas spodru papīrīšu paciņu…

Kādu nieku, teiksim, 5000 rubļu avansā profe­sors var saņemt,šo pašu bridi… pat parakstīties ne­vajag… profesors pat aizvainos pilnvaroto tirdznie­cības šefu, ja ko bildis par parakstīšanos.

— Arā!!! — Persikovs pēkšņi ierēcās tik draus­mīgi, ka pianīnam viesistabā nodzinkstēja augstie klaviatūras toņi.

Viesis izzuda tā, ka saniknojumā trīcošais Per­sikovs mirkli vēlāk jau pats šaubījās, vai kāds te vispār bijis vai tā tikai halucinācija.

— Viņa galošas?! — brīdī vēlāk Persikovs gaiteni auroja.

— Cienītais kungs aizmirsa, — Marja Stepanovna drebēdama atbildēja.

— Metiet ārā!

— Kā es lai izmetu. Cienītais kungs nāks tām pakaļ.

— Nododiet namu komitejā. Pret parakstu. Lai te vairs nebūtu ne smakas no šīm galošām! Uz komiteju! Lai pieņem spiegu galošas!…

Marja Stepanovna, krustus mezdama, pievāca ele­gantās ādas galošas un aiznesa tās uz sētas kapnem. Tur viņa brītiņu pastāvēja aiz durvīm, tad ienesa tās atpakaļ un nobāza pieliekamajā.

— Nodevāt? — Persikovs ārdījās.

— Nodevu.

— Dodiet šurp kvīti.

— Jā, Vladimir Ipatjič. Bet priekšsēdētājs tak anal­fabēts!

— Tūlīt. Šo. Pašu. Mirkli. Lai. BUtu. Kvīts. Ar parakstu. Lai viņa vietā parakstās kāds kuņas dēls, kas prot rakstīt.

Marja Stepanovna tikai nogrozīja galvu, aizgāja un pēc stundas ceturkšņa atgriezās ar zīmīti:

"Saņemts fondā no prof. Persikova 1 /viens/ pār. gal. Koļesovs."

— Un kas tas?

— Žetons.

Persikovs žetonu samīdīja ar kājām, bet kvīti paslēpa zem rakstāmpiederumu preses. Tad kāda doma aptumšoja viņa augsto pieri. Viņš metas pie telefona, institūtā pierāva kājās Pankratu un nopra­sīja: "Vai viss kartība?" Pankrats klausulē kaut ko at- murkšķēja,"kas ļāva secināt, ka, viņaprat, viss ir kār­tībā. Taču Persikovs nomierinājās tikai uz mirkli. Raukdams pieri, viņš sarunāja klausulē ko tādu:

— Dodiet man to, kā viņu, Lubjanku. Mersī… Kuram no jums jāsaka… Te pie manis kaut kādi aiz­domīgi subjekti galošās staigā, jā… IV universitātes profesors Persikovs…

Klausule piepeši spēji aprāva sarunu, Persikovs, caur zobiem neskaidri ladedamies, atgaja no telefona.

— Tēju dzersiet, Vladimir Ipatjič? — bikli ap­vaicājās Marja Stepanovna, ieskatījusies kabinetā.

— Nedzeršu nekādu tēju… — profesors atcirta, — velns lai viņus visus parauj… dulli palikuši, nudien.

Tieši pēc desmit minUtēm profesors savā kabi­netā pieņēma jaunus viesus. Viens no viņiem, patī­kams, apaļš un ļoti laipns, bija ģērbies neuzkrītošā aizsargkrāsas militārā frencī un galifē biksēs. Uz deguna kā kristāla taurenītis viņam bija uztupināts pensnejs. Vispār viņš atgādinaja eņģeli lakādas zāba­kos. Otrs, maza auguma, briesmīgi drūms, bija pri­vātā, taču privatdrēbes viņam likās par šaurām. Tre­šais viesis turējās savrup, profesora kabinetā viņš negāja, bet palika pustumšajā priekšistabā. Tomēr apgaismotais un tabakas dumu grīstēm piesvēpētais kabinets viņam bija viscaur pārredzams. Šim treša­jam, kurš arī bija privātā, seju rotāja dūmakains pens­nejs.

Tie divi kabinetā galīgi nomocīja Persikovu, pē­tīdami vizitkarti, izprašņadami par pieciem tūksto­šiem un pieprasīdami aprakstīt viesa izskatu.

— Ta velns viņu zina, — Persikovs bubināja, — nu, pretīga fizionomija. Deģenerāts.

— Vai viņam nebija stikla acs? — mazais pie­smacis taujāja.

— Velns viņu zina. Lai gan, ne, nebija stikla, acis šaudījās.

— Rubinšteins? — jautājoši un klusi eņģelis pie­vērsās mazajam civildrēbēs.

Bet tas drūmi un noliedzoši nogrozīja galvu.

— Rubinšteins bez paraksta nedotu, nekādā ga­dījumā, — viņš sāka murmināt, — nē, nē, tas nav Rubinšteina darbs. Šis ir kāds gruntigāks.

Notikums ar galošām viesos izraisīja ārkārtīgi dzīvu interesi. Eņģelis namu komitejas kantorim telefonā bilda tikai dažus vārdus: "Valsts politiskā pārvalde nekavējoties izsauc namu komitejas sek­retāru Koļesovu uz profesora Persikova dzīvokli, ar galošam," — un Koļesovs tūdaļ pat gluži bāls jau paradijas kabineta, turēdams rokā galošas.