MIHAILS BULGAKOVS - Liktenīgās olas

— Tu ieraki olas zemē, bet piecpadsmitā iecirk­ņa milicija tās atrada.

— Ha-ha-ha-ha, — cirks smējās ta, ka dzīslās reizē priecīgi un sēri stinga asinis, bet zem sadēdē- jušā kupola plivinājās trapeces un zirnekļu tīkli.

— Hop! — griezīgi klaigāja klauni, un balts no­barots zirgs uz savas platās muguras iznesa brinum- daiļu garkajainu sievieti aveņkrasas triko.

Nevienu neuzlūkodams, nevienu neievērodams, nelikdamies ne zinis par stumdīšanos un grūstīša- nos un neatbildēdams prostitūtu maigajiem aici­nājumiem, apgarots un vientuļš, negaidītās slavas vainagots, Persikovs pa Mohovoju devās Manēžas uguņotā pulksteņa virzienā. Tur nonācis, joprojām apkārt neskatīdamies un savu domu pārņemts, viņš saskrējās ar dīvainu vecmodīga paskata viru, ļoti sāpīgi ar pirkstiem trāpīdams tieši revolvera koka makstī, kas šim vīram karājās pie jostas.

— Velns! — Persikovs nosēcās. — Piedodiet.

— Atvainojos, — pretimnācējs netīkamā balsī atbildēja, cilvēku jūkli abiem cenšoties atkabinā- ties. Un, kad tas izdevās, profesors soļoja tālāk uz Prečistenku, tai pašā mirklī jau aizmirsis šo sa­dursmi.

Nav zināms, vai patiesi tik labas bija Ļefortovas veterinārās potes, tik prasmīgas Samāras aizsargvie- nības, tik veiksmīgi pret olu iepircējiem Kalugā un Voroņežā vērstie bargie pasākumi, tik sekmīgi dar­bojās Maskavas ārkārtējā komisija, taču ir skaidri zināms, ka divas nedeļas pēc Persikova un Alfrēda pēdējās tikšanās Republiku Savienībā vistu jautā­jums bija atrisināts un sekstaiņu vairs nebija nekur. Šur tur apriņķa pilsētiņu pagalmiņos vēl mētājās sērdienīgas vistu spalvas, riešot acīs asaras, un slim- nicās atlaba pēdējie rīmas, bet arī tiem asiņainā caureja un vemšana gāja uz beigām. Cilvēku nāves gadījumu, par laimi, visā republikā nebija vairāk par tūkstoti. Neizcēlās ari lielas nekārtības. Volokolam- skā gan, tiesa, uzradās pravietis, kurš vēstīja, ka vistu krišanu nav izraisījis neviens cits kā komisāri, taču īpašu panākumu viņam nebija. Volokolamskas tirgu piekāva dažus miličus, kas meitiešiem ņēma nost vistas, un izdauzīja logus vietējā pasta un tele­grāfa nodaļai. Taču Volokolamskas apsviedīgās varas iestādes veica attiecīgus pasākumus, kuru rezultātā, pirmkārt, pravietis savu darbību pārtrauca un, otr­kārt, logus telegrāfā iestikloja.

Ziemeļos, nonācis līdz Arhangeļskai un Sjum- kinu sādžai, mēris apstājās pats no sevis, jo talak tam nebija kur iet, — Baltajā jūrā, kā zināms, vistas nemīt. Apstājās tas arī Vladivostokā, jo tālāk sākās okeāns. Tālajos Dienvidos tas pazuda un noklusa kaut kur saules izdedzinātajos Ordubatas, Džulfas un Karabulaka plašumos, bet Rietumos brīnumainā kārtā apstājās tieši uz poļu un rumāņu robežām. Vai nu klimats tur bija citāds, vai arī savu lomu nospē­lēja robežaizsardzības pasākumi, ko veica kaimiņ­valstu valdības, taču tas ir fakts, ka tālāk mēris negāja. Ārzemju prese skaļi un kārīgi apsprieda vēs­ture nedzirdēto mājputnu krišanu, bet padomju re­publiku valdība klusi darbojās, elpu neatvilkdama. Ārkārtējā komisija cīņai ar vistu mēri tika pārdē­vēta par ārkārtējo komisiju vistkopibas veicināšanai un atdzimšanai republikā un papildināta ar jaunu ārkārtējo "troiku" sešpadsmit locekļu sastāvā. Tika nodibināts "Dobrokurs" [7] , kurā par priekšsēdētāja goda biedriem kļuva Persikovs un Portugalovs. Laikrakstos zem viņu ģīmetnēm parādījās virsrak­sti: "Masveida olu iepirkšana ārzemēs" un "Juza kungs grib izjaukt olu kampaņu". Pa visu Maskavu norībēja žurnālista Koļečkina dzēlīgais feļetons, kas beidzās ar vārdiem: "Netīkojiet, Juza kungs, pēc mūsu olām, — jums ir pašam savējās!"

Profesors Persikovs pēdējās trīs nedēļās bija ga­līgi nomocījies un pārstrādājies. Vistu notikumi bija izsituši viņu no sliedēm un uzvēluši divkāršu nastu. Augiem vakariem viņam nācās strādāt vistu komi­siju sēdēs un ik pa brīdim izturēt garas sarunas te ar Alfrēdu Bronski, te ar mehānisko resnīti. Kopā ar profesoru Portugalovu un privātdocentiem īvanovu un Bornhartu viņam nācās anatomēt un mikroskopa pētīt vistas, meklējot mēra baciļus, un trijos vaka­ros uz ātru roku pat uzrakstīt brošūru "Par izmai­ņām vistu aknās mēra gadījumā".

Vistu nozarē Persikovs darbojās bez ipašas degsmes, un tas arī saprotams, jo galva viņam bija pilna ar pavisam,ko citu — galveno un svarīgako — ar to, no kā viņu bija atrāvusi vistu katastrofa, proti, sarkano staru. Sabeigdams savu jau tā iedragāto ve­selību, upurēdams miegam un ēšanai nepieciešamās stundas, reizēm nemaz neatgriezdamies Prečis- tenkā, bet nosnauzdamies turpat institūta kabinetā uz vaskadranas dīvāna, Persikovs caurām naktīm noņēmās ap kameru un mikroskopu.

Jūlija beigās steiga nedaudz pierima. Pārdēvētās komisijas darbība iegāja normālā gultnē, un Persi­kovs atgriezās pie iztraucētā darba. Mikroskopi tika pielādēti ar jauniem preparātiem, kamerā zem stara pasakainā ātrumā brieda zivju un varžu ikri. No

Kčnigsbergas ar aeroplānu atveda speciāli pasūtītus stiklus, un jūlija pēdējās dienās Ivanova uzraudzībā mehāniķi uzbūvēja divas jaunas, lielas kameras, ku­rās stars pie pamatnes sasniedza papirosu kārbiņas apmērus, bet platajā galā — veselu metru. Persikovs priecīgi saberzēja rokas un sāka gatavoties kaut kā­diem noslēpumainiem un sarežģītiem eksperimen­tiem. Vispirms viņš pa telefonu sazinajas ar izglī­tības tautas komisāru, un klausule atkvākšķēja, ka viņš var rēķināties ar vislaipnāko un visāda citāda veida atbalstu, bet pēc tam Persikovs tāpat pa tele­fonu izsauca biedru Ptahu-Porosjuku, augstākās ko­misijas lopkopības nodaļas vadītāju. Arī Ptaha pret Persikovu izturējās ar vissirsnīgāko uzmanību. Runa bija par lielu pasūtījumu ārzemes profesora Persi­kova vajadzībām. Ptaha telefonā teica, ka tūdaļ tele­grafēs uz Berlīni un Ņujorku. Pēc tam no Kremļa painteresējās, kā Persikovam sokas, un svarīga un vēlīga balss apvaicājās, vai Persikovam nav vaja­dzīgs automobilis.

— Nē, pateicos. Man labāk patīk braukt ar tram­vaju, — Persikovs atbildēja.

— Bet kāpēc gan? — noslēpumainā balss apvai­cājās un iecietīgi pavīpsnāja.

Ar Persikovu vispār visi runāja vai nu godbijīgi un ar šausmam, vai ari iecietīgi un laipni smaidī­dami, kā ar mazu, kaut augumā padevušos bērnu.

— Tas iet ātrāk, — Persikovs atbildēja, uz ko sulīgais bass klausulē atteica:

— Nu, kā vēlaties.

Pagāja vēl nedēļa, un Persikovs, aizvien vairāk attālinādamies no pierimstošajiem vistu jautāju­miem, pilnībā iegrima stara pētījumos. Negulēto nakšu un pārpūles deļ viņa galva bija kļuvusi palsa, it kā caurspīdīga un viegla. Sarkanie loki zem acīm vairs neizzuda, un gandrīz katru nakti Persikovs tagad nakšņoja institūtā. Vienu reizi viņš atstāja savu zooloģisko patvērumu, lai milzīgajā Cekuba [8] zalē Prečistenkā nolasītu referātu par savu staru un ta iedarbību uz olšūnu. Tas bija ērmīgā zoologa gigantisks triumfs. Kolonnu zālē no aplausiem kaut kas gruva un bira no griestiem un daudzo spuldžu gaisma apmirdzēja cekubiešu melnos smokingus un damu baltos tērpus. Uz estrādes līdzās katedrai, novietota uz stikla galda, smagi elsdama un kļū­dama aizvien pelēkāka, bļodā sēdēja slapja varde kaķa lielumā. Uz skatuves meta zīmītes. Septiņas bija mīlestības vēstulites, tās Persikovs saplēsa. Ce­kubiešu priekšsēdētājs viņu ar varu vilka uz skatu­ves paklanīties. Persikovs sakaitināts klanījās, rokas viņam bija sasvīdušas un miklas, bet melnā kakla­saite rēgojās nevis zem zoda, bet aiz kreisās auss. Kā pa miglu viņa priekšā blāvoja simtiem dzeltenīgu seju un baltu krūtežu, un pēkšņi pazibēja dzeltena pistoles maksts -un pagaisa kaut kur aiz baltās ko­lonnas. Persikovs to saskatīja neskaidri un tūliņ ari aizmirsa. Taču pēc referāta, ejot lejup pa kāpņu aveņ­krāsas paklāju, lai brauktu projām, viņam pēkšņi sametās nelabi. Vienu mirkli vestibila spožā lustra satumsa, un Persikovu pārņēma šķebīga trauksmes sajūta… Viņš saoda tadu kā sviluma smaku, un viņam likās, ka pa kaklu tek lipīgas un karstas asi­nis… Ar drebošu roku profesors pieķērās margam.