MIHAILS BULGAKOVS - Liktenīgās olas

— jums slikti, Vladimir Ipatjič? — no visām pusēm viņu apstāja satrauktas balsis.

— Nē, nē, — Persikovs atbildēja, pamazām atgū- damies, — vienkārši esmu pārpūlējies… Jā gan… Ja atļauts… glāzi ūdens.

* * *

Bija ļoti saulaina augusta diena. Profesoram tā traucēja, tāpēc aizkari bija nolaisti. Reflektors uz grozāmas kajas meta spilgtas gaismas strēli uz stikla galda, kas bija nokrauts ar instrumentiem un lēcām. Atgāzis skrūvējamā krēsla atzveltni, Persi­kovs spēku izsīkumā smēķēja un ar nāvīgi nogu­rušu, taču apmierinātu skatienu caur dūmu grīstēm noraudzījās uz kameras puspievērtajām durtiņām, kur, vel vairāk sakarsējot jau tā smacīgo un sabie­zējušo kabineta gaisu, klusi spīguļoja stara sarka­nais kūlis.

Pie durvīm klauvēja.

— Nu? — Persikovs noprasīja.

Durvis klusi iečīkstējās un ienāca Pankrats. No­stiepis rokas gar vīlēm un bailes no dievekļa bālē­dams, viņš bilda: ' r

— Tur pie jums, profesora kungs, Roks atnācis…

Zinātnieka vaigos parādījās smaida atblāzma.

Viņš samiedza acis un noteica:

— Tas ir interesanti. Tikai esmu aizņemts.

— Viņš teic, ka nākot ar kroņa papīru no Kremļa.

— Liktenis ar papīru? Reta kombinācija, — Per­sikovs novilka un piemetināja: — Labs ir, dod viņu šurp!

— Klausos, — Pankrats attrauca un ka zalktis nozuda aiz durvīm.

Pēc mirkļa tās nočīkstēja vēlreiz, un uz sliekšņa parādījās kāds virs. Persikovs nočīkstināja sēdekļa skrūvi un, palūkojies atpakaļ, pār brillēm pameta skatienu uz ienācēju. Persikovs bija pārāk atrauts no dzīves — viņš par to neinteresējās, taču šoreiz pat Persikovam krita acis ienācēja galvenā un notei­cošā iezīme. Viņš bija dīvaini vecmodīgs. 1919. gadā šis cilvēks būtu pilnīgi iederīgs galvaspilsētas ielās, arī 1924. gadā, vismaz tā sākuma, viņš būtu puslīdz pieņemams, taču 1928. gadā viņš izskatījās dīvains. Laikā, kad pat visatpalikušākā proletariāta daļa — maiznieki — staigāja žaketēs, kad Maskavā retums bija frencis — šis vecmodīgais apģērbs, kas pilnībā tika atmests 1924. gada beigās, ienācējs bija ģērbies divrindu ādas jakā un zaļās biksēs, kājas viņam bija notītas ar stilbtiņiem un ieautas puszābakos, bet pie sāniem milzīgs vecas konstrukcijas mauzeris ap- skrambātā dzeltenā makstī. Ienācēja seja uz Per­sikovu atstāja tādu pašu iespaidu kā uz visiem citiem — ārkārtīgi nepatīkamu. Mazas ačeles rau­dzījās uz visu pasauli pārsteigti un tajā pašā laikā pašpārliecināti, kaut kas familiārs bija strupajās kā­jas ar plakanajām pēdām. Gludi skūto zodu klāja zil­gana rugāju ēna. Persikovs tūdaļ sadrūma. Viņš bez žēlastības nočīkstināja sēdekļa skrūvi un, noraudzi- damies uz ienācēju ne vairs par brillēm, bet caur tām, noprasīja:

— Jūs ar papīru? Kur tas ir?

Ienācēju acīmredzot bija satriecis tas, ko viņš ieraudzīja. Vispār viņš reti kad samulsa, taču šī bija viena no retajām reizēm. Spriežot pēc ačelēm, vis­vairāk viņu pārsteidza skapis ar divpadsmit plauk­tiem, kas sniedzas līdz griestiem un bija cieši pie­bāzts ar grāmatām. Un tad, protams, kameras, kurās kā ellē spīgoja lēcās uzblīdušais aveņkrāsas stars.

Un ari pats Persikovs pustumsā pie gaismas kūļa asās smailes, kas krita no reflektora, bija pietiekami baismīgs un majestātisks savā grozāmajā krēslā. Ienācējs ieurbās viņā ar skatienu, kurā cauri pašpār­liecībai nepārprotami sprēgāja godbijības dzirkstis, nekādu papīru nedeva, toties paziņoja:

— Esmu Aleksandrs Semjonovičs Roks!

— Nu? Un tad?

— Esmu nozīmēts par paraugsovhoza "Sarka­nais stars" vadītāju, — atnācējs paskaidroja.

— Nu un?

— Un tā nu esmu ieradies pie jums, biedri, sle­penā uzdevumā.

— Interesanti gan, kādā. Tikai īsāk, ja iespējams.

Ienācējs atpogāja jaku un izvilka pavēli, uzdru­kātu uz lieliska, bieza papīra. Viņš pastiepa to Persi­kovam. Bet pēc tam neaicināts apsēdās uz grozāmās taburetes.

— Neizgrūstiet galdu, — Persikovs naidīgi sacīja.

Atnācējs izbijies atskatījās uz galdu, kura attā-

lakaja galā pelēkā tumšā atverē nedzīvas ka sma­ragdi mirguļoja kādas acis. No tām dvesmoja sal­tums.

Tiklīdz Persikovs bija izlasījis papīru, viņš pie­trūkās kājās un metās pie telefona. Mirkli vēlāk viņš jau runāja, galējā uzbudinājumā steigšus bēr­dams vārdus.

— Piedodiet… Nespeju saprast… Kā tad tā? Es… bez manas piekrišanas, man neprasot… Viņš taču sastrādās velns zina ko!!!

Te svešinieks ārkārtīgi aizvainots pagriežas uz taburetes.

— Es atvainojos, — viņš iesāka… — esmu vadi…

Bet Persikovs tikai atvēcinājās ar āķi saliektu pirkstu un turpināja:

— Piedodiet, nespēju saprast… Galu galā es ka­tegoriski protestēju. Es nedodu savu sankciju izmē­ģinājumiem ar olam… Kamēr es pats nebūšu tās iz­mēģinājis…

Klausule kaut kas kvākšķēja un kladzināja, un pat iztālēm bija skaidrs, ka balss, kas tur skanēja, ir iecietīga, kā runājot ar mazu bērnu. Beidzās ar to, ka tumši piesarkušais Persikovs ar troksni pakāra klausuli un teica sienai:

— Es mazgaju rokas….

Viņš atgriezās pie galda, paņēma no tā papīru, iz­lasīja to pār brillēm no augšas uz leju, tad vēlreiz — caur brillēm — no lejas uz augšu un tad pēkšņi iekliedzās:

— Pankrat!

Pankrats parādījās durvīs kā Figaro operā, Persi­kovs lūkojās uz viņu un uzbrēca:

— Ej ārā, Pankrat!

Un Pankrats, kura sejā neatspoguļojās ne ma- zakais pārsteigums, nozuda.

Pēc tam Persikovs pagriezās pret atnācēju un ierunājās:

— Bet lūgtum… Ko es varu iebilst. Tā nav mana darīšana. Un mani tas arī neinteresē.

Profesors atnaceju bija ne tik daudz aizvainojis, cik pārsteidzis.

— Piedošanu, — viņš iesāka, — bet jus taču, biedri…

— Ko jūs te visu laiku — "biedrs" un "biedrs"… — drūmi nomurminaja Persikovs un apklusa.

"Ak, šitā gan!" — bija rakstīts Roka sejā.

— Piedos…

— Nu, tad lūdzu, — Persikovs pārtrauca. — Te ir lokspuldze. Pārbīdot okulāru, jūs no tās iegūstat, — un Persikovs noklikšķināja vāciņu kamerai, kas atgādināja fotoaparatu, — gaismas kūli, kuru varat koncentrēt, pārvietojot objektīvus, šis te ir numur viens… un šis ir atstarotajs numur divi, — Persikovs nodzēsa staru un atkal iededza to uz azbesta kam­eras grīdas, — bet uz grīdas starā varat novietot visu, kas vien jums tīk, un veikt eksperimentus. Ārkārtīgi vienkārši, vai ne?

Persikovs gribēja paust ironiju un nicinājumu, taču atnācējs to nemanīja, ar spīdīgam ačelēm uz­manīgi pētīdams kameru.

— Tikai brīdinu, — Persikovs turpinaja, — starā nevajag bāzt rokas, jo, cik esmu novērojis, tas iz­raisa epitēlija augšanu… bet vai tie ir ļaundabīgi vai ne, to diemžēl vēl neesmu varējis noskaidrot.

Atnācējs žigli paslēpa rokas aiz muguras, izme­tot no tam adas naģeni, un pablenza uz profesora rokām. Tās bija viscaur apsvilinātas ar jodu, bet labā pie delnas locītavas bija apsaitēta.

— Bet kā tad jūs, profesor?

— Varat pie Švābes uz Kuzņeckas tilta nopirkt gumijas cimdus, — profesors ērcīgi atcirta. — Man par to nav jārūpējas.

Tad Persikovs nopētīja atnācēju ka caur lupu.

— No kurienes jūs uzradāties? Un vispār… kā­pēc tieši jūs?…

Roks beidzot apvainojās pa īstam.

— Piedošan…

— Ir taču jāapjēdz, ko tas nozīmē!… Kāpēc esat ta uzklupis šim staram?…