MIHAILS BULGAKOVS - Liktenīgās olas

— Tāpēc ka tas ir ārkārtīgi svarīgi…

— Ahā. Ārkārtīgi? Nu, tad… Pankrat!

Un kad Pankrats parādījās:

— Pagaidi, es vēl padomāšu.

Un Pankrats paklausīgi nozuda.

— Es nekādi nespēju saprast vienu, — teica Persikovs, — kāpēc vajadzīga tāda steiga un slepe­nība?

— Jūs, profesor, mani tiešam pārsteidzat, — Roks atbildēja, — jus taču zināt, ka vistas apsprāgušas, visas līdz pēdējai.

— Nu un tad, — Persikovs iebrēcās, — ko tad jūs gribat, tās zibenīgi atkal augšām celt, vai? Un kāpēc tas jādara ar vēl neizpētīta stara palīdzību?

— Biedri profesor, — Roks atbildēja, — jūs, goda vārds, tikai jaucat man galvu. Es jums saku, ka mums nepieciešams valstī atjaunot vistkopibu, jo ārzemēs par mums raksta visādas draņķības. Ta tas tiešām ir.

— Lai taču raksta…

— Nu, vai zijiāt, — Roks mīklaini atbildēja un nogrozīja galvu.

— Kam gan, es gribētu zināt, ienāca prātā doma audzēt vistas no olam?

— Man, — atbildēja Roks.

— Aha.. Tā, tā… Bet kāpēc, ja atļauts vaicāt? Kā jūs uzzinājāt par stara ipašībām?

— Es, profesor, biju jūsu lekcijā.

— Ar olām es vēl neko neesmu darījis!… Tikai gatavojos!

— Sanāks, noteikti sanāks, — Roks piepeši pār­liecinoši un sirsnīgi teica. — Jūsu stars ir tik slavens, ka ar to var kaut ziloņus izaudzēt, ne tikai cāļus.

— Zināt ko, — Persikovs bilda, — vai jūs gadī­jumā neesat zoologs? Nē? Žēl gan… no jums iznāk­tu loti drosmīgs eksperimentetājs… Jā… tikai jus riskējat… piedzīvot neveiksmi… un šķiežat manu laiku…

— Mēs jums atdosim kameras. Par to nav runa…

— Kad?

— Es tikai izperināšu pirmo partiju.

— Cik pārliecināti jūs to sakāt! Labi. Pankrat!

— Man pašam ir līdzi savi cilvēki, — Roks sa­cīja, — un apsardze…

Pret vakaru Persikova kabinets kļuva sērdie- nīgs… Galdi bija tukši. Roka ļaudis aizveda tris lie­lās kameras, atstājot profesoram tikai pašu pirmo — mazo kameriņu, ar kuru viņš bija sācis eksperimen­tus.

Sabiezēja jūlija krēsla, institūtā ielavījās pele- cība, tā pludoja pa gaiteņiem. Kabinetā bija sadzir­dami monotoni soļi — tur Persikovs, gaismu neie- dedzis, soļiem mēroja lielo istabu no loga lidz durvīm un atpakaļ. Un dīvaini: neizskaidrojami skumīgs noskaņojums tovakar pārņēma gan visus cilvēkus, kuri atradās institūtā, gan dzīvniekus. Krupji nez kāpēc sarikoja sevišķi žēlabainu koncertu, tie kurca draudīgi un brīdinoši. Pankratam pa gaiteņiem nā­cās tvarstīt zalkti, kurš bija izsprucis no savas ka­meras, un, kad viņš to noķēra, zalktis izskatījās tā, it kā būtu gatavs lobt, kur acis rāda, lai tikai tiktu projām.

Jau pavisam dziļā krēslā atskanēja zvans no Per­sikova kabineta. Pankrats parādījās uz sliekšņa. Un ieraudzīja dīvainu skatu. Zinātnieks vientuļi stā­vēja kabineta vidū un skatījās uz galdiem. Pankrats iekremšļojās un pamira.

— Tā ja, Pankrat, — sacīja Persikovs un norādī­ja uz tukšo galdu.

Pankrats nošausminajās. Krēslā viņam likās, ka profesora acis ir saraudātas. Tas bija tik neparasti, tik briesmīgi.

— Tieši ta, — Pankrats raudulīgi atbildēja un nodomaja: "Rutu tu labāk uz mani sabrēcis!"

— Tā ja, — Persikovs atkārtoja, un lūpas viņam nodrebēja gluži kā bērnam, kuram ne no šā, ne no tā atņēmuši mīļoto rotaļlietu.

— Zini, dārgo Pankrat, — Persikovs turpināja, aizgriezies pret logu, — mana sieva, kas aizbrauca pirms piecpadsmit gadiem, viņa darbojusies ope­retē, bet nu, kā izrādās, nomirusi… Tādas tas lietas, mīļo Pankrat… Man atsūtīja vēstuli…

Krupji žēlabaini kurca, un mijkrēslis ietērpa pro­fesoru savā sagšā, te nu ta bija… nakts. Maskava… kaut kur aiz logiem iedegās balti laternu kupoli… Pankrats apjucis ļāvās grūtsirdībai, aiz bailēm no­stiepis rokas gar vīlēm…

— Ej, Pankrat, — profesors smagi novilka un atmeta ar roku, — liecies gulēt, mīļo balodīt Pan­krat…

Un iestājās nakts. Pankrats izmetās no kabineta, nez kāpēc uz pirkstgaliem, steigšus aizskrēja uz savu kambarīti, izvandīja kaktā samestās lupatas, izvilka no tām aizsāktu krievu rūgtā pudeli un vienā rāvienā izkampa apmēram tējas glāzes tiesu. Uzkoda maizi ar sali, un viņa skatiens nedaudz at­plauka.

Vēlu vakarā, kad jau nāca pret pusnakti, Pankrats, basām kājām kluknedams uz sola skopi apgaismo­tajā vestibilā un kasīdams krūti zem katūna krekla, klāstīja dežurējošajam katliņcepures valkātājam:

— Būtu labak nositis, Dieva vārds…

— Vai tiešām raudāja? — katliņš ieinteresēts apjautājās.

— Dieva vārds… — Pankrats apliecināja.

— Dižs zinātnieks, — katliņvīrs piekrita, — skaidrs, ka varde sievu neaizstās…

— Nu, nekādigi, — Pankrats piekrita.

Tad, brīdi padomājis, piebilda:

— Es ar' savu bābieti taisos izrakstīt… Lai brauc šurp… Kas viņai sādžā ko tupēt… Tikai viņa tos mū­džus, nu, nekādīgi nevar paciest…

— Kas ir, tas ir, šaušalīga draņķība, — katliņš piekrita.

No zinātnieka kabineta nebija dzirdama ne skaņa. Un arī gaismas tur nebija. Ne svītriņas durvjapakša.

Nudien, nav skaistāka laika kā augusts piln­briedā, nu, kaut vai tai pašā Smoļenskas guberņā. 1928. gada vasara, kā zināms, bija sevišķi jauka — ar laikā nolijušiem pavasara lietiem, ar karstam, saulainām dienam, ar labi padevušos ražu… Bijušajā Šeremetjevu muižā brieda āboli… meži zaļoja, dzel­teniem kvadrātiem pletās druvas… Dabas klēpi arī cilvēks kļūst labāks. Pat Aleksandrs Semjonovičs vairs nelikās tik nepatīkams kā pilsētā. Ari pretīgās jakas vairs nebija. Seja viņam bija iedegusi kapara brūnumā, vaļējais katūna krekls atsedza varen bie­zām melnām spalvām noaugušas krūtis, kājās bija audekla bikses. Un viņa acis bija norimušas un ska­tiens kļuvis mīlīgāks.

Aleksandrs Semjonovičs naigi noskrēja no ko­lonnām rotātā lieveņa, pie kura bija pienaglota iz­kārtne ar zvaigzni:

Sovhozs "SARKANAIS STARS",

un piesteidzās pie nelielā kravas automobiļa ar kulbu, kas apsardzes uzraudzībā bija atvedis trīs melnās kameras.

Visu dienu Aleksandrs Semjonovičs ar saviem palīgiem rosījās, uzstādot kameras bijušajā ziemas dārzā — Seremetjevu oranžērijā… Pret vakaru viss bija kārtībā. Pie stikla griestiem iedegas balta matē­ta spuldze, kameras tika uzstādītas uz ķieģeļiem, un mehāniķis, kas bija atbraucis kopā ar kamerām, noklikšķinājis un pagrozījis kloķus, melnajās kastēs uz azbesta grīdas iededza noslēpumaino sarkano staru.

Aleksandrs Stepanovičs cītīgi strādaja, pats trau­sās pa trepēm, pārbaudīdams vadus.

Nākamajā dienā no stacijas atgriezās tas pats kravas autiņš un izspļāva trīs pirmšķirīgi gluda finiera kastes, viscaur aplīmētas ar birkām un bal­tiem uzrakstiem uz melna fona:

Vorsicht: Eier!!

Uzmanīgi: olas!!

— Kālab atsūtīts tik maz? — Aleksandrs Sem­jonovičs brīnījās, taču tūdaļ sāka rīkoties un ne­kavējoties saiņoja olas ārā. Izsaiņošana norisinājās turpat oranžērija, un tajā piedalījās: pats Aleksandrs Semjonovičs, viņa neiedomājami resnā sieva Maņa, bijušo Šeremetjevu bijušais klibais dārznieks, bet tagad sovhoza darbinieks universālajā sarga amata, sargzaldāts, kurš bija piekomandēts sovhozam, un apkopēja Dūņa. Te nebija nekada Maskava un viss norisinājās vienkāršāk, ģimeniskak un draudzīgāk. Aleksandrs Stepanovičs deva rīkojumus, ar mīles­tību nolūkodamies uz kastēm, kas rēnajā, caur oran­žērijas griestu rūtīm krītošajā rieta gaisma atgadi- naja solīdu, glīti iesaiņotu dāvanu saiņus. Apsargs, kura šautene miermīlīgi snauda pie durvīm, ar knaib­lēm lauza vaļā stiprinājumus un metāla stīpas. Brik­šķēja un krakšķēja… Bira putekļi. Aleksandrs Sem­jonovičs, sandales plakšķinādams, šaudījās gar kastēm.