MIHAILS BULGAKOVS - Liktenīgās olas

— Rāmāk, saudzīgāk, lūdzu, — viņš sargkarei­vim aizrādīja. — Uzmanīgāk. Vai tad jūs neredzat — olas?…

— Nekas, — krekstēja apriņķa karavīrs, urbda­mies tālāk, — tūlīt…

Krakš, brakš… un putekļi vien griezās.

Olas izrādījās iepakotas uz to labāko: zem koka vāka bija parafinpapira kārta, zem tās dzēšpapīrs, tad biezu eveļskaidu slānis un pašās beigās vēl zāģskai- das, kurās vidēja olu baltās galviņas.

— Ārzemju iepakojums, — Aleksndrs Semjo­novičs tīksmi sacīja, rakdamies zāģskaidās, — nav vis kā pie mums. Maņa, uzmanīgāk, sasitīsi.

—Aleksandr Semjonovič, tu esi dulns, — sieva atbildēja, — ir nu gan zelta gabali, smiekls nāk. It kā es olas nebūtu redzējusi! Oi!… cik lielas!

— Ārzemes paliek ārzemes, — Aleksandrs Ste- panovičs atteica, izkravadams olas uz koka galda… — nav vis nekādas musu mužiku olas… Visas laikam bramaputras, velns tās rāvis! — vācu šķirne…

— Ka nu ne, kā nu ne, — sargzaldāts apstipri­nāja, tīksminādamies par olām.

— Es tikai nesaprotu, kāpēc tās tik netīras, — Aleksandrs Semjonovičs domīgi ieteicās. — Maņa, tu te pieskati. Lai turpina izsaiņošanu, bet es eju zvanit.

Un Aleksandrs Stepanovičs pāri pagalmam devās uz sovhoza kantori.

Vakarā zooloģiskā institūta kabinetā ietrinkšķē- jās telefons. Profesors Persikovs sabužināja matus un piegāja pie aparāta.

— Nu? — viņš noprasīja.

— Ar jums tūliņ runās province, — klausule ar klusu šņākoņu atsaucās sievietes balsi.

— Nu. Es klausos, — Persikovs nīgri noprasīja telefona melnaja mute… Tajā kaut kas noklikšķēja, tad tāla vīrieša balss viņam tieši ausī satraukti ievai­cājās:

— Vai olas mazgat, profesor?

— Ko? Ko darīt? Ko jūs jautājat? — Persikovs saērcinājās. — No kurienes zvana?

— Nikoļska, Smoļenskas guberņa, — klausule atbildēja.

— Neko nesaprotu. Nekādu Nikoļski nepazīstu. Kas runā?

— Roks, — klausule bargi vēstīja.

Profesors izbrīnā samirkšķināja acis.

— Kāds Roks?… Ak, jā… — viņš beidzot attapās. — Tas esat jūs… Ko jūs tur jautājāt?

— Vai tās mazgāt?… No ārzemēm man atsūtīja vistu olu partiju…

— Nu un?

— …bet uz tām ir kaut kadi netīrumi.

— Jūs kaut ko jaucat… Kādi "netīrumi", kā tas var būt? Nu, zināms, varbūt mazdrusciņ… kāds mēslu kriksis piekaltis… vai kas cits…

— Tad nemazgāt?

— Nu, zināms, ka ne… Vai tad jūs jau gribat lādēt olas kamerās?

— Jā gan, — klausule atbildēja. — Lādēju iekšā.

— Hm, — novilka Persikovs.

— Nu, tad pagaidām! — klausule noparkšķēja un apklusa.

— Nu, tad pagaidam! — Persikovs naidīgi atkār­toja privātdocentam Ivanovam, — kā jums tas tips patīk, Pjotr Stepanovič?

Ivanovs iesmējās.

— Tas bija viņš? Varu iedomāties, ko viņš no tām olām izcepinās.

— Tjā… — Persikovs saniknots ierunājās, — iedo­mājieties, Pjotr Stepanovič… nu, labi… ļoti iespē­jams, ka uz vistas deiteroplazmu stars iedarbosies tieši tāpat kā uz abinieku plazmu. Ļoti iespējams, ka cāļi viņam izšķilsies. Taču ne jūs, ne es — mēs nevaram pateikt, kādas šīs vistas bus… varbūt tās vistas ne velnam nederēs. Varbūt tās nosprāgs jau pēc paris dienām. Varbūt tās nemaz nedrīkst ēst! Un vai es varu galvot, ka tās spēs nostāvēt kājās. Varbūt tam būs trausli kauli. — Persikovs bija nonācis azarta un vicināja rokas, pēc katra teikuma pieliek­dams pirkstus.

— Pilnīgi pareizi, — Ivanovs piekrita.

— Vai jūs varat galvot, Pjotr Semjonovič, ka tās dos pēcnācējus? Varbūt tas tips izperinās sterilas vistas. Uzpumpēs tās suņa lielumā, bet uz pēcnā­cējiem varēs gaidīt līdz pastardienai.

— Ne par ko nevar galvot, — Ivanovs piekrita.

— Un kāda familiaritāte, — Persikovs turpināja bojāt sev omu, — kāds nadzīgums! Un, padomājiet tikai, man šo nekauņu vēl uzdots instruēt. — Per­sikovs norādīja uz Roka atnesto papīru, kas mētājās uz eksperimentu galda… — Bet kā es viņu, kā es to nejēgu instruēšu, ja pats šai jautājumā vēl neko nevaru pateikt?

— Un atteikties nevarēja? — Ivanovs apjau­tājās.

Persikovs tumši piesarka, paķēra papīru un para­dīja to Ivanovam. Ivanovs izlasīja un ironiski pavīp­snāja.

— Mjā… — viņš daudznozīmīgi novilka.

— Un, padomajiet tikai… Es savu pasūtījumu gaidu jau otro mēnesi, bet no tā — ne čiku, ne grabu. Bet šim momentā ij olas atsūtītas, ij visāda citāda pretimnākšana izrādīta…

— Ne velna viņam nesanāks, Vladimir Ipatjič. Un viss beigsies ar to, ka jums atdos kameras.

— Kaut jel nu ātrāk, viņi taču aizkavē manus eksperimentus.

— Jā, tas ir draņķīgi. Man viss jau sagatavots.

— Skafandrus saņēmāt?

— Jā, šodien.

Persikovs nedaudz nomierinājās un atžirga.

— Aha…. domāju, ka darīsim tā. Operāciju tel­pas durvis nobloķēsim, bet logu atvērsim…

— Protams, — Ivanovs piekrita.

— Ķiveres ir tris?

— Jā gan. Trīs.

— Labi, darīsim ta… Jus un, protams, es, un vēl varam pasaukt kadu no studentiem. Iedosim viņam trešo ķiveri.

— Grinmutu var paaicināt.

— Tas ir tas, kurš pie jums pašlaik strādā ar sala­mandrām?… Hm… tā nekas… kaut gan, atļaujiet piezīmēt, pavasarī viņš nespēja pateikt, kā veidots peldpuslis zobainajiem abiniekiem, — Persikovs ļaunatminigi atgādināja.

— Ne, puisim nav ne vainas… Viņš ir labs stu­dents, — Ivanovs aizstāvēja.

— Nāksies vēl vienu nakti iztikt bez gulēša­nas, — Persikovs turpināja, — un vēl kas, Pjotr Stepanovič, pārbaudiet gāzi, jo velns viņu zina, ko no tādiem dobrohimiem [9] var sagaidīt. Atsūtīs kaut kādu dranki…

— Nē, nē, — Ivanovs atvēcinājās, — vakar jau izmēģināju. Nav nekāda pamata viņiem pārmest, Vladimir Ipatjič, pirmšķirīga gāze.

— Uz ko jūs pārbaudījāt?

— Uz parastajiem krupjiem. Kā palaiž struk- liņu — momentā ir pagalam. Ja, Vladimir Ipatjič, darīsim vel tā. Uzrakstiet iesniegumu GPU un pie­prasiet, lai jums atsūta elektrisko revolveri.

— Bet es tak neprotu ar to rīkoties…

— Tas lai paliek manā ziņā, — Ivanovs atbildēja. — Kļazmas krastmalā mēs joka pēc ar to šaudījām… man kaimiņos dzīvoja viens gēpeists. Kolosāla man­tiņa. Es teiktu, pat ļoti laba… Šauj bez trokšņa, simt soļu attālumā jebko pataisa aukstu. Mēs tur vārnas šāvām… Manuprāt, pat gāze nebūs vajadzīga.

— Hm… tā ir asprātīga ideja… pat ļoti, — Per­sikovs aizgāja līdz istabas stūrim, nocēla klausuli un nokurkstēja:

— Dodiet man to, kā viņu… Lubjanku…

Laiks bija neparasti karsts. Virs labības laukiem bija skaidri saskatāms, kā virmo caurspīdīgā, treknā svelme. Bet naktis bija brīnišķīgas, manīgas un za­ļas. Spīdēja mēness, tada skaistuma ietērpdams bijušo Šeremetjevu muižu, ka to nemaz nav iespējams iz­sacīt. Bijusī pils, tagadējais sovhozs spīgoja kā no cukura, bet parkā trīsuļoja ēnas, un dīķi bija kļuvuši divkrāsaini — par vienu pusi slīpeniski klājās mē­nesnīcas kūļi, bet otra puse slīga dzelmaina tumsā. Menesnica bez grūtībām varēja lasīt "Izvestiju", iz­ņemot vienīgi sīkā nonparelī salikto šaha nodaļu. Taču tādās naktīs "Izvestiju", saprotams, neviens ne­lasīja… Apkopēja Dūņa nez kā bija ieklīdusi birztala aiz sovhoza, un nejaušības dēļ turpat bija aizstaiga- jis arī sovhoza sagrabējušā viegla kravas automobiļa šoferis ar rudajām ūsām. Ko viņi tur darija — nav zināms. Abi piemetās uz šofera izklātā ādas mēteļa kuplas vīksnas ēnā. Virtuvē dega spuldzīte, tur va­kariņoja divi sakņu dārza strādnieki, bet Roka ma­dāma baltā rīta kleitā sēdēja kolonnu ieskautajā ve­randā un sapņoja, raudzīdamās skaistulī mēnesī.