MIHAILS BULGAKOVS - Liktenīgās olas

Desmitos vakarā, kad Koncovkas sadža, kas ple­tās aiz sovhoza, noklusa visas skaņas, idillisko ainavu pārskanēja burvīga un maiga flautas melodija. Nav izsakams, cik tā bija atbilstoša birztalām un bijušās Šeremetjevu pils kolonnām. Trauslā Ļiza no "Pīķa dāmas" duetā savienoja savu balsi ar kaislās Poļinas balsi un aiztraucās mēnesnīcas augstumos kā vecā un tomēr bezgala mīļā, līdz asarām saviļņojošā re­žīma vīzija.

Viss zūd… Viss gaist… —

caur nopūtām un trcļļiem vīteroja flauta.

Pamira birzis, un Dūņa, pavedinoša kā meža lauma, klausījās, piekļāvusi vaigu šofera raupjajam, rudajam un vīrišķīgajam vaigam.

— Labi stabulē, kuņas dēls, — šoferis atzina, ar vīrišķīgo roku skaudams Dūņas vidukli.

Flautu spēlēja pats sovhoza vadītājs Aleksandrs Semjonovičs Roks, un, nav ko noliegt, spēlēja viņš brīnišķīgi. Un tas bija tāpēc, ka savulaik flautas spēle bija viņa specialitāte. Līdz pat 1917. gadam viņš darbojas pazistamajā maestro Petuhova kon- certansambli, kas ik vakaru ar izjustām skaņām pie- skandēja omulīgā kinematogrāfa "Burvīgie sapņi" foajē Jekaterinoslavas pilsēta. Taču dižais 1917. gads, kas salauza daudzu cilvēku karjeru, arī Aleksandru

Semjonoviču aizveda pa jauniem ceļiem. Viņš pameta "Burvīgos sapņus" un pieputejušo zvaigžņu satinu foajē un metās kara un revolūcijas jūrā, flautu nomainidams pret iznīcinošo mauzeri. Revolūciju vētras viņu ilgi svaidīja pa viļņiem, izskalojot krasta te Krimā, te Maskava, te Turkestānā un pat Vladi- vostokā. Bija nepieciešama tieši revolūcija, lai Alek­sandrs Semjonovičs atklatos visā pilnībā. Noskaid­rojās, ka viņš patiešām ir dižs cilvēks un, protams, ne jau "Burvīgo sapņu" foajē viņam jāsēž. Neie­slīgstot bezgalīgos sīkumos, pateiksim, ka pēdējais, 1927., gads un 1928. gada sākums Aleksandru Sem­jonoviču panāca Turkestānā, kur viņš, pirmkārt, re­diģēja milzigu avīzi un, otrkārt, šī paša iemesla deļ, būdams augstakās saimnieciskās komisijas vietējais loceklis, kļuva slavens ar saviem apbrīnas cienī­gajiem darbiem Turkestānas novada apūdeņošanā. 1928. gadā Roks ieradas Maskavā, kur viņam tika piešķirta pelnītā atpūta. Tās organizācijas augstākā komisija, kuras biedra karti šis provinciāli vecmo­dīgais cilvēks godam nēsāja savā kabatā, novērtēja viņa pūliņus un nozīmēja viņu mierīgā un godājama amatā. Taču, ak, vai! Ak, vai! Par postu republikai Aleksandra Scmjonoviča versmīgais prāts nebija ap­dzisis, Maskava Roks nejauši uzzināja par Persikova izgudrojumu, un Tveras bulvārī, viesnīcas "Sarkanā Parīze" numuros, Aleksandram Semjonovičam dzima ideja, kā ar Persikova stara palīdzību meneša laikā panākt vistu atdzimšanu republikā. Lopkopī­bas komisijā Roku uzklausīja, piekrita viņam, un Roks ar biezo papīru ieradās pie ērmotā zoologa.

Koncerts pār spoguļgludajiem ūdeņiem, birzta­lām un parku jau tuvojās noslēgumam, kad piepeši atgachjas kaut kas tāds, kas to partrauca priekšlaikus. Koneovkas suņi, kuriem jau sen vajadzēja gulēt, piepeši sāka neizturami riet, un pamazām viņu rejas pārgāja vispārējā izmisīgā gaudošana. Pieņemdamās skaļumā, gaudas aizlidoja pār laukiem, un pēkšņi tām ar apdullinošu kurkstoņu atsaucās miljonbal- sīgs varžu koris dīķos. Tas viss bija tik baisi, ka brīdi pat likās — noslēpumaina burvju nakts ir apdzisusi.

Aleksandrs Semjonovičs nolika flautu un izgāja veranda.

— Mana? Vai dzirdi? Noladetie suni… Ka tu domā, ko šie ta satrakojušies? Ka velna apsēsti.

— Ka lai es zinu? — Maņa atbildēja, skatīdamās mēnesī.

— Zini, ko, Maņečka, iesim paskatīties uz oli­ņām, — Aleksandrs Semjonovičs vedināja.

— Nudie', Aleksandr Semjonovič, tu ar tām savām olām un vistām esi galīgi nojūdzies. Atpūties tak maķenīt!

— Nē, Maņečka, iesim.

Oranžērijā spoži dega apaļa spuldze. Ar kaistošu seju un mirdzošām acīm atsteidzās arī Dūņa. Aleksandrs Semjonovičs saudzīgi pavēra kontrollo- gus, un visi ielūkojās kameru iekšienē. Uz baltās azbesta grīdas līdzenās rindās gulēja plankumiem izraibinātas koši sarkanas olas, bet kameras valdīja absolūts klusums… tikai apaļā 15 000 vatu bumba pie griestiem klusi šņāca…

— Eh, izperināšu calēniņus! — Aleksandrs Semjonovičs jūsmīgi runaja, ielūkodamies te pa sānos izzāģētajām kontrolatverem, te pa augšpusē ierīkotajām platajam ventilācijas spraugam, — gan jus redzēsiet… Ko? Domājāt, neizperēšu?

— Zināt, Aleksandr Scmjonovič, — Duna smai- didama ieminējās, — Koncovkā sādžinieki melš, ka jus esot antikrists. Runā, ka jūsu olas esot sātana olas. Grēks cāļus ar mašīnu perēt. Nosist jūs gribēja.

Aleksandrs Semjonovičs nodrebēja un pagriezās pret sievu. Viņa seja nodzeltēja.

— Nu, kā tev tas patīk? Ir gan ļautiņi! Ko ar tādiem lai iesāk? Ko? Maņečka, vajadzēs viņiem sarīkot sapulci… Rīt izsaukšu darbiniekus no ap­riņķa. Teikšu runu. Un vispār — vajadzēs te piestrā­dāt… Citādi, nudien, viens atpalicis elles kakts…

— Tumsoņas, — piebalsoja sargzaldāts, kurš uz sava šineļa bija iekārtojies pie oranžērijas durvīm.

Nākamā diena sākās ar dīvainiem un neizskaid­rojamiem notikumiem. Rīta agrumā, atspīdot pir­majiem saules stariem, birzis, kas parasti debesu spīdekli sveica ar skaļu putnu čivināšanu, šoreiz to sagaidīja pilnīgā klusumā. To ievēroja visi. Valdīja klusums kā pirms negaisa. Taču no negaisa nebija ne miņas. Sovhozā un ta apkārtnē paklīda visādas nelādzīgās un divdomīgas, pret Aleksandru Semjo- noviču vērstas nevalodas, jo sevišķi tapec, ka viens no sādžas tēvaiņiem ar iesauku Kazas Kākslis, pa­zīstams Koncovkas musinātājs un prātvēders, ņē­mās klāstīt, ka visi putni it kā sapulcējušies baros un, gaismiņai svīstot, aizlidojuši prom no Šeremet- jevas kaut kur — uz ziemeļiem, un tā jau nu bija galīga muldēšana. Aleksandrs Semjonovičs ļoti sakreņķējās un ziedoja visu dienu, lai sazvanītos ar Gračevkas pilsētu. No turienes Aleksandram Sem- jonovičam apsolīja pec pāris dienām atsūtīt oratorus par divām tēmām — starptautisko stāvokli un Do- brokura jautājumu.

Ari vakarā neiztika bez pārsteigumiem. Ja no rīta bija apklusušas birztalas, skaidri parādot, cik aizdomīgi netīkams var būt klusums koku lapotnēs, ap pusdienlaiku kaut kur pačibēja arī zvirbuļi no sovhoza sētas, bet pret vakaru apklusa Šeremet- jevkas dīķis. Tas tiešam bija pārsteidzoši, jo vismaz četrdesmit verstu apkaimē katram bija labi pazīs­tama Šeremetjevas varžu varenā kurkstēšana. Bet nu tās bija kā izmirušas. No dīķa puses vairs neat­skanēja neviena balss, un grīšļos valdīja nāves klu­sums. Jāatzīst, ka Aleksandrs Semjonovičs jutas galīgi izsists no sliedem. Par šiem notikumiem pa­klīda baumas, turklāt baumoja visnelādzīgākajā veidā, proti, Aleksandram Semjonovičam aiz mu­guras.

— Tas tiešām ir dīvaini, — pie pusdiengalda Aleksandrs Semjonovičs sacīja sievai, — nekādi ne­spēju saprast, kāpēc tiem putniem ievajadzējās aiz­lidot?

— Kā lai es zinu? — Maņa atbildēja. — Varbūt tava stara deļ?

— Zini, Maņa, tu, nudien, esi īsta muļķe, — Alek­sandrs Semjonovičs atbildēja un nometa karoti, — tu tak muldies tāpat kā tie dumjie sādžinieki. Kāds tam sakars ar staru?

— Kā es varu zināt? Liec mani mierā.

Vakarā atgadījās trešais pārsteigums — atkal iegaudojās Koncovkas suņi, un tā patiešām bija drausma gaudošana! Pār mēnesnīcas apspīdētajiem laukiem plūda nepārtrauktas vaimanas, nikni rū­cieni un gari vilkti izmisīgi kaucieni.