MIHAILS BULGAKOVS - Liktenīgās olas

Beigu beigās Aleksandrs Semjonovičs sevi atal­goja ar vel vienu, taču šoreiz patīkamu pārsteigumu, kas norisinājās oranžērijā. Kamerās bija saklausāma nepārtraukta klaudzināšana, kas nāca no sarkana­jām olām. Takš… takš… takš… takš… — klaudzēja te vienā, te otrā, te trešajā olā.

Klaudzoņa olās Aleksandra Semjonoviča ausīm šķita triumfāla skaņa. Tai pašā mirklī piemirsās dīvainie notikumi birzīs un diķī. Visi sapulcējās oranžērijā: gan Maņa, gan Dūņa, gan vaktnieks, gan sargzaldats, pametis šauteni pie durvīm.

— Nu? Ko teiksiet? — uzvaroši jautāja Alek­sandrs Semjonovičs. Visi ziņkārīgi lika ausi pie pir­mās kameras durtiņām. — Vini tur ar knābīšiem klaudzina, cāļukiņi, — Aleksandrs Semjonovičs sta­rodams turpināja. — Ak, es neizperināšot cālēniņus, ko? Nē, mani mīļie. — Un jūtu pārpilnībā viņš uz­klapēja sargzaldātam pa plecu.

— Izperināšu tādus, ka jums mutes paliks vaļā. Bet nu gan turiet acis vaļa, —viņš bargi piekodināja. — Tiklidz sāk kaut maķenīt šķilties, tūlīt dodiet man ziņu.

— Labi, — kori atbildēja vaktnieks, Dūņa un sargzaldāts.

"Klikš… klikš… klikš…" — uzkūsāja te vienā, te otra pirmās kameras ola. Tik tiešām, skats uz acu priekša dzimstošo jauno dzīvību zem plānajiem, blāvi vizošajiem apvalkiem bija tik aizraujošs, ka visa kompānija vēl ilgi nosēdēja uz otrādi apgriezta­jām tukšajām kastēm, vērodama, kā noslēpumai­najā mirgojošajā gaisma briest aveņkrāsas olas. Viņi šķīrās, lai dotos gulēt, stipri vēlu, kad par sovhozu un ta apkaimi lējās zaļgana nakts. Ta bija tik no­slēpumaina un, var teikt, pat baismīga, iespējams, tāpēc, ka ik pa brīdim tās dziļo klusumu bez kāda iemesla iztraucēja izmisīgas un žēlabaini skaudras suņu gaudas Koncovkā. Kāpēc nolādetie suņi tā trakoja — nevienam nebija ne mazākās nojaus­mas.

No rīta Aleksandru Stepanoviču gaidīja nepatik­šanas. Sargzaldāts bija ārkārtīgi apjucis, liekot roku pie sirds, viņš zvērēja un dievojās, ka neesot gulējis, tomēr neko nebija manījis.

— Nudien, nesaprotu, — sargs taisnojās, — es neesmu vainīgs, biedri Rok.

— Liels paldies, no sirds jums pateicos, — Alek­sandrs Semjonovičs viņu strostēja, — ko gan jūs, biedri, domājat? Kalab jūs te esat nolikts? Lai sar- gatu. Nu, tad pasakiet man, kur viņi palikuši? Izšķilties taču tie izšķīlās? Tātad aizbēguši? Tātad jus atstājāt durvis vaļā un kaut kur aizdauzljāties? Tā ka lai tie cāļi man būtu rokā!

— Nav man kur dauzīties. It kā es nezinātu savu pienākumu, — kareivis apvainojās, — ko jUs man velti pārmetat, biedri Rok!

— Bet kur tad tie palikuši?

— Kā lai es zinu, — sargzaldats beidzot apskai­tās. — Ne jau cāļi man jāvaktē un vistas jāgana! Kalab esmu te nolikts? Uzmanīt, lai kameras ne­viens nenosper, un es savu amatu pildu. Kameras ir, kur bijušas. Bet, ka man jātvarsta jūsu cāļi, to likums neparedz. Kas zina, kādi cāļi jums tur izšķilsies, var­būt tos ar velosipēdu nepanāksi!

Aleksandrs Stepanovičs nedaudz pierāvās, vēl kaut ko noburkšķēja un turpinaja brīnīties. Noticis patiešām bija kaut kas dīvains. Pirmajā kamerā, kura bija pielādēta ar olam agrāk par citam, divas olas, kas atradās pašā stara centrā, bija pušu. Viena no tam pat drusciņ bija pavčlusies sānis. Čaumalas, stara apspīdētas, mētājās uz azbesta grīdas.

— Velns viņu zin, — Aleksandrs Semjonovičs murmināja, — logi aizbultēti, tie tak nebūs aizlido­juši caur jumtu!

Viņš atgāza galvu un palūkojās turp, kur jumta stikla segumā rēgojās vairāki lieli caurumi.

— Vai nu prāts, Aleksandr Stepanovič, — Dūņa nespēja vien nobrīnīties par tik traku iedomu, — kur redzets, ka cāļi lidotu. Tepat vien kaut kur viņi ir… Cip…cip…cip… — viņa saukaja un ielūkojās oran­žērijas kaktos, kur bija nobāzti apputējuši puķu podi, nez kādi dēļi un citas grabažas. Taču nekādi cāļi nekur neatsaucās.

Viss darbinieku sastāvs pāris stundas skraidīja pa sovhoza sētu, meklējot izmanīgos cāļus, taču ne­kur neko neatrada. Diena pagāja milzīgā uztrau­kumā. Kameru apsardze tika pastiprinata, iesaistot ari sovhoza sargu, kuram tika dota visstingrākā pavēle: ik pēc stundas ceturkšņa ieskatīties kameru lodziņos un, tiklīdz kaut ko pamanītu, saukt Alek­sandru Semjonoviču. Sargzaldats sabozies sēdēja pie durvīm, iemiedzis šauteni starp ceļiem. Aleksandrs Stepanovičs tik ļoti bija nodevies visiem šiem rū­pestiem, ka tikai ap diviem pēcpusdienā ieturēja pusdienas. Pēc maltītes viņš vēsumā stundiņu no­snaudās bijušajā Šeremetjevu šūpuļtiklā, nodzērās sovhoza maizes kvasu un aizstaigāja uz oranžēriju, kur pārliecinājās, ka nu tur viss ir pilnīgā kārtībā. Večuks sargs gulēja uz lūku pīteņa un, acis mirk­šķinādams, vērās pirmās kameras kontrollodziņos. Ari sargzaldats bija nomodā un ne soli neatgāja no durvīm.

Taču bija ari jaunumi: trešaja kamerā, kur olas bija ielādētas visvēlāk, tas bija sākušās tā kā čāp­stināt, tā kā plakšķēt, it ka tur iekšā kāds šņuks­tētu.

— Uh, kā briest, — sacīja Aleksandrs Semjono­vičs. — Tā tik ir briešana, to es saprotu. Redzēji? — Viņš pievērsās sargam.

— Jā, jā, tur ir ko redzēt, — tas, galvu grozīdams, divdomīgi atbildēja.

Aleksandrs Stepanovičs vēl brītiņu pasēdēja pie kamerām, taču, viņam klātesot, nekas neizšķiļas, un beigu beigās viņš uzslējās kajas, izstaipījās un paziņoja, ka no muižas nekur projām neies, vienīgi aizstaigās uz dīķi izpeldēties, bet, ja kas notiek, lai viņu nekavējoties izsauc. Viņš žigli aizmetās uz guļamistabu pilī, kur atrādās divas šauras atsperu gultas ar saņurcītu veļu, bet uz grīdas bija sabērta kaudze zaļu ābolu un gaidamajam perējumam saga­tavoti prosas kalni, apbruņojas ar pūkainu dvieli, un, mirkli padomajis, paķēra līdzi arī flautu, lai pie ramajiem ūdeņiem atpūzdamies uzspēlētu. Tad Aleksandrs Stepanovičs mundri izjoza no pils, šķēr­soja sovhoza pagalmu un pa vītolu gatvi devās uz dīķi. Viņš braši soļoja, vicinādams dvieli un iemie- dzis padusē flautu. Debesis caur vītoliem lēja lejup svelmi, un miesa kņudēja un lūdzās valgmes. Labajā pusē sākās dadžu audze, kurā viņš garāmiedams nospļāvās. Un tajā pašā mirklī plato lapu biezokni atskanēja šļūcoša švīkstoņa, it kā tur kāds vilktu baļķi. Roks satrūkās, un sirdī viņam iesmeldzās gaistoša, taču nepatīkama sāpe. Aleksandrs Stepa­novičs pagrieza galvu uz briksnāja pusi un izbrīnī­jies to nopētīja. No dīķa jau otro dienu nebija dzir- daina ne skaņa. Švīkstoņa noklusa, pāri dadžiem aicinoši pazibēja dīķa gludais ūdens spogulis un peldētavas pelēkais jumts. Dažas spāres aizplanēja Aleksandram Stepanovičam gar degunu. Viņš jau gribēja nogriezties uz dēļu laipām, kad piepeši ča­boņa zaļajā biežņā atkārtojās, un tai pievienojās īss šņāciens, it kā lokomotīve izpūstu eļļas un tvaika mākuli. Aleksandrs Stepanovičs saspringa un sāka cieši raudzīties biezaja nezāļu mūrī.

— Aleksandr Stepanovič, — šai mirklī atskanēja Roka sievas balss, un viņas baltā blūzīte pazibēja, pazuda un atkal pazibēja avenājos. — Pagaidi, es arī iešu peldēties.

Sieva steidzās uz dīķi, taču Aleksandrs Semjo­novičs viņai neko neatbildēja, jo visa viņa uzmanība bija piekalta dadžu biežņai. No to biezokņa sāka slieties pelēcīgs olivkrāsas baļķis, viņa apstulbušo acu priekšā augdams aizvien lielāks. Un šo baļķi, kā Aleksandram Semjonovičam likās, klāja mikli dzel­tenīgi plankumi. Šūpodamies un locīdamies tas stiepās garumā, līdz izstiepās tik augstu, ka garumā pārsniedza pazemu, ķeburainu vītolu. Tad baļķa augš­gals aizlūza, nedaudz noliecās, un pār Aleksandru Semjonoviču šūpojās kaut kas tikpat liels un garš ka Maskavas elektrības stabs. Tikai šis kaut kas bija reizes trīs resnāks un daudz skaistāks par stabu sava zvīņainā tetovējuma dēļ. Vēl neko nesaprazdams, taču jau šausmās stingdams, Aleksandrs Semjono­vičs palūkojās uz drausmā staba augšgalu, un sirds viņam uz vairākām sekundem pārstāja pukstēt. Viņam likās, ka augusta dienā pēkšņi iestājies bargs sals, bet acu priekšā viss ta satumsa, it kā viņš rau­dzītos saulē caur nātnām biksēm.