MIHAILS BULGAKOVS - Liktenīgās olas

— Zini, viņiem te tiešam kaut kas atgadījies. Šaubu nav. Katastrofa, — Polaitis ieminējās.

— Ei, vai te kads ir? Ei! — Ščukins sauca, taču viņam atsaucās tikai atbalss no virtuves griestu velvēm.

— Ne velna nevar saprast, — Ščukins gremzās.

— Nevarēja tak tā aprit viņus visus uzreiz. Var­būt aizbēguši. Iesim iekšā.

Pils durvis aiz kolonnu ietvertas verandas bija lidz kājai vaļā, taču ari iekšā bija tukšs kā izslaucīts. Aģenti aizgāja līdz pat mezonīnam, klauvēja un vēra vaļā visas durvis pēc kārtas, taču itin neko neatrada un caur izmirušo lieveni atkal atgriezās pagalmā.

— Apiesim riņķī. Paskatīsimies oranžērijā, — Ščukins izrīkoja, — pārmeklēsim arī tur visas ma­las, un tad būs jāzvana…

Pa ķieģeļiem izklāto celiņu apiedami puķu do­bes, aģenti iegāja sētas pagalmā, šķērsoja to un ierau­dzīja oranžērijas spīguļojošos stiklus.

— Pagaidi, — Ščukins pēkšņi nočukstēja un at­kabināja no jostas revolveri. Polaitis saspringa un noņēma ložmetēju.

No oranžērijas un kaut kur aiz tās nāca dīvaina un ļoti spēcīga skaņa. Izklausījās, it kā kaut kur tuvumā šņāktu lokomotīve. — Zau-zau… zau-zau… pš-š-š-š… — šņāca oranžērija.

— Uzmanīgi, — Ščukins nočukstēja, un aģenti, cenzdamies neklaudzināt papēžus, pielavījās pie oran­žērijas logiem un ielūkojās iekšā.

Polaitis nobālēja un zibenigi atrāvās atpakaļ, Ščukins, muti pavēris, sastinga ar revolveri rokā.

Visa oranžērija mutuļoja kā dzīvs tārpu virums. Saritinādamās kamolos un atkal atritinādamās, šņākdamas un locīdamās, cilādamas plakanās galvas un taustīdamās ar tām, pa oranžērijas grīdu lodāja milzīgas čūskas. Sasistās čaumalas mētājās pa grīdu un krakšķeja zem rāpuļu smaguma. Pie griestiem blāvi dega ārkārtīgi jaudigas elektriskās spuldzes apaļā bumba, un tāpēc visa oranžērijas telpa bija dīvainas, kinematogrāfiskās gaismas pielieta. Uz grīdas rēgojās trīs milzīgas, fotokamerām līdzīgas tumšas kastes, divas no tām, izgrūstītas un sašķie­bušās, bija apdzisušas, bet trcšaja gailēja neliels aveņ- sarkans gaismas plankums. Visdažādaka lieluma čūskas ložņāja pa vadiem, līda augšup pa oranžērijas logu rāmjiem un locījās āra pa jumta caurumiem. Uz paša elektriskā kupola karājās pāris aršinu gara gluži melna, plankumaina čūska, un tās galva kā pendelis šūpojās gar spuldzi. Cauri šņākoņai bija saklausama tāda kā grabuļu žvadzoņa, no oranžēri­jas ka no purvaina dīķa plūda dīvaina puvuma smaka. Un vel aģenti pa acu galam saskatīja baltu olu kau­dzes, kas rēgojās pieputējušajos kaktos, kādu dī­vainu, gigantisku garkājainu putnu, kas nekustīgi gulēja pie kamerām, un līķi pelēkas drēbēs pie dur­vīm, kuram līdzās mētājās šautene.

— Atpakaļ, — Ščukins iekliedzās un sāka atkāp­ties, ar kreiso roku stumdams atpakaļ Polaiti, bet ar labo celdams augšup revolveri. Viņš paspēja izšaut reizes deviņas, ikreiz ar spalgu švīkstoņu uzšķiļot pie oranžērijas zaļganu zibsni. Toties pastiprinājās ari šņākoņa, un par atbildi uz Ščukina šāvieniem visā oranžērijā sākās mežonīga kustība un visos cau­rumos sāka ņudzēt plakanas galvas. Tai pašā brīdī sovhozu satricināja pērkondimdoša rīboņa un uz sie­nam sāka lēkāt šāvienu atspidumi.

— Cah-čah-čah-tarah, — Polaitis šāva, kāpda­mies atpakaļ. Pēkšņi viņam aiz muguras atskanēja dīvaina čaboņa, it kā tur rāptos kāds četrkājis, un

Polaitis, drausmīgi iekliedzies, pēkšņi nogāzās augšpēdus. Kāda baisa zaļganbrūna radība ar izriez- tām ķetnām, milzigu smailu purnu un robainu asti, līdzīga drausmīga izmēra ķirzakai, izšāvās gar šķūņa paksi, trakā niknumā pārkoda Polaitim kāju un no- gaza viņu gar zemi.

— Palīdziet, — Polaitis iekliedzās, un tajā pašā mirklī viņa kreisā roka krakšķēdama pagaisa ne­zvēra rīklē, bet ar labo roku, velti pūlēdamies to pacelt, viņš vilka šaujamo pa zemi. Ščukins apcirtās apkārt un izmisīgi centas nomērķēt. Vienreiz viņš paspēja izšaut, taču lode aizspindza garām, jo viņš baidījās nogalinat biedru. Otrreiz viņš izšāva oran­žērijas virzienā, jo no turienes mazāku čūsku galvu vidu pašāvās viena milzīga olīvkrāsā un rāpuļa rum­pis paslējās tieši viņa virzienā. Ar šo šāvienu viņš gigantisko čūsku nobeidza un atkal, lēkādams un riņķodams ap pusdzīvo Polaiti krokodila rīklē, cen­tās saskatīt, kur šaut, lai nogalētu drausmīgo mu­dži, netrāpot aģentam. Beidzot viņam tas izdevās. Elektrorevolveris divas reizes noplaukšķēja, uz mirkli visu izgaismojot zaļganā gaisma, un kroko- dils lēciena izstiepās un sastinga, palaižot Polaiti vaļā. Asinis viņam tecēja no piedurknes, plūda no mutes un, balstīdamies uz veselās labās rokas, viņš mēģināja rāpties, vilkdams pa zemi pārkosto kreiso kāju. Viņa acis pamazām dzisa.

— Ščukin… bedz, — viņš šņukstēdams izdvesa.

Ščukins vairakas reizes izšava oranžērijas vir­zienā, un tai izbira dažas rūtis. Bet tad milzīga, lun­kana olīvkrāsas atspere, viņam aiz muguras izšā­vusies no pagraba lodziņa, pārslīdēja pagalmam, gigantiskajam rumpim sniedzoties visā tā platumā, un zibenīgi ka milzu pātaga apvijās Ščukina kājām. Viņš nogāzās zemē, un spīdīgais revolveris atlēca sānis. Ščukins drausmīgi iekliedzās, taču viņa kliedziens tūdaļ noslāpa, un tad jau viņš pilnīgi pazuda čUskas gredzenos, arā palika tikai galva. Viens gredzena posms pārbrauca viņam pār galv­vidu, noraujot skalpu, un galvaskauss nokrakšķēja. Pēc tam vairs sovhozā neatskanēja neviens šāviens. Bija dzirdama vienīgi nomācoša šņākoņa. Un tai par atbildi no Koncovkas puses tālu pa vējam bija sa­klausāmas žēlas gaudas, tikai nu vairs nevarēja sa­prast, kas tās par gaudām — vai tās bija suņu vai cil­vēku balsis.

Laikraksta "Izvestija" nakts redakcijā spoži dega apaļās griestu lampas, un resns numura redaktors pie metieru galda aplauza otro lapu ar nodaļai "Republiku Savienībā" atsūtītajām telegrammām. Viņam iekrita acīs viena no slejām, viņš caur pen­sneju pārlasīja to vērīgāk un iesmējās, tad, sasaucis korektorus no korektoru istabas un metieri, visiem radīja jocīgo sleju. Šaurajā mitra papīra strēmelē bija nodrukāts:

Gračevka Smoļenskas guberņā. Ap­riņķī parādījusies vista zirga lielumā, kas sper kā zirgs. Astes vietā tai ir bur­žuju dāmu vēdekja spalvas.

Salicēji smējās, vēderus turēdami.

— Manos laikos, — redaktors, sulīgi ķiķinā­dams, atcerējās, — kad strādāju pie Vaņas Sitina "Russkoje slovo", reizem nodzērās līdz ziloņiem. Tas tiesa. Bet tagad, kā rādās, tempj līdz strausiem.

Salicēji smējās kā negudri.

— Patiesi strauss, — metieris ieteicās. — Ko darām, liekam iekšā, Ivan Vonifatjevič?

— Dulls esi, vai, — redaktors atbildēja, — brī­nos, kā sekretārs to izlaidis cauri, uzreiz taču re­dzams, ka dzēruma telegramma.

— Jā, tur nu tiešām ir sirsnīgi metuši pa lampu, — salicēji piekrita, un metieris aizvāca no galda pazi­ņojumu par strausu.

Tāpēc arī "Izvestija" nākamajā rītā iznāca kā pa­rasti pilna ar interesantām ziņām, taču bez jebkā­diem mājieniem par Gračevkas strausu. Privātdo­cents Ivanovs, kurš ik rītus rūpīgi izlasīja "Izves­tiju", savā kabinetā salocīja avīzi, nožāvājās un secināja: "Nekā interesanta", un sāka vilkt mugurā balto uzsvārci. Bridi vēlāk viņa kabinetā iedegās gāzes degļi un sāka kurkt vardes. Toties profesora Persikova kabineta gāja vaļā jampadracis. Pārbiedē­tais Pankrats stāvēja, rokas gar sāniem nostiepis.