MIHAILS BULGAKOVS - DVIELIS AR GAILI

JAUNA ĀRSTA PIEZĪMES

DVIELIS AR GAILI

Kas nav braucis ar zirgiem pa nomaļiem lauku ce­ļiem, tam man nav ko stāstīt: tas tik un tā nesapratīs. Bet tam, kurš braucis, negribas ne atgādināt.

Sacīšu īsi: četrdesmit verstis, kas šķīra apriņķa pilsētu Gračovku no Murjevas slimnīcas, es un mans vedējs brau­cām precīzi diennakti. Pat līdz smieklīgumam precīzi: 1917. gada 16. septembrī pulksten divos dienā mēs bijām pie pēdējās tirgotavas, kas atradās uz šīs brīnumjaukās pilsētas Gračovkas robežas, bet tā paša neaizmirstamā septiņpadsmitā gada 17. septembrī divos un piecās mi­nūtēs es stāvēju nomīņātajā, mirstošajā un septembra lietū pievilgušajā maurā Murjevas slimnīcas pagalmā. Stāvējy tāds: kājas man bija notirpušas, turklāt tik ne­ganti, ka es turpat pagalmā kā apdullis domās pāršķir­stīju mācību grāmatu lapas, truli mēģinādams atcerēties, vai tāda slimība, pie kuras cilvēkam sastingst muskuļi, patiešām ir vai arī esmu par tādu murgojis vakar, nak­šņodams Grabilovkas sādžā. Kā šo nolādēto kaiti sauc latīniski? Katrs muskulis neciešami smeldza kā sāpošs zobs. Kāju pirkstus nav pat ko pieminēt — tie zābakos nemaz nekustējās, gulēja stīvi kā koka puļķi. Atzīstos, ka mazdūšības lēkmē es čukstus nolādēju medicīnu un savu iesniegumu, ko pirms pieciem gadiem biju uzrakstījis universitātes rektoram. Lietus tikmēr sijāja kā no sieta. Mētelis bija piemircis kā sūklis. Ar labās rokas pirkstiem veltīgi pūlējos saņemt čemodāna rokturi un beidzot no­spļāvos slapjajā zālē. Pirksti neko nespēja satvert, un man, piebāztam ar dažnedažādām zinībām no interesan­tajām medicīnas grāmatām, atkal ienāca prātā slimība — paralīze. Paralisis, es velns zina kāpēc domās sev izmi­sis teicu.

— P … pa jūsu ceļiem, — es ierunājos ar stingām, zil­ganām lūpām, — j … jāpieradinās braukt.

Un piedevām es nez kāpēc nikni blenzu vedējā, kaut gan īstenībā viņu nevarēja vainot, ka ceļš tik nejēdzīgs.

— Ek.,. biedri dakter, — vedējs atsaucās, tāpat kā es tik tikko kustinādams lūpas zem gaišajām ūsiņām, — braukāju jau piecpadsmit gadu, bet tikpat nevaru pie­rast.

Es nodrebinājos, skumīgi palūkojos uz balto, noplukušo divstāvu ēku, uz feldšera mājeles nebalsinātajām baļķu sienām, uz savu nākamo rezidenci — ļoti tīru divstāvu māju ar noslēpumainiem kapličas logiem — un gari no­pūtos. Un tai pašā mirklī latīnisko nosaukumu vietā man galvā neskaidri pazibēja salkana frāze, kuru no kratīša­nās un aukstuma apdullušajās smadzenēs nodziedāja tukls tenors ar gaišzilām biksēm:

«… Ardievu, patvē-rums mans svē-tais …»

Paliec sveiks, paliec sveiks uz ilgu laiku, zeltaini sārtais Lielais teātri, Maskava, skatlogi… ak, palieciet sveiki!

«Nākamreiz vilkšu mugurā kažoku…» domāju niknā izmisumā un ar stīvām rokām parāvu čemodānu aiz sik­snām, «es … kaut gan nākamreiz jau būs oktobris … velc kaut divus kažokus. Bet agrāk nekā pēc mēneša uz Gračovku nebraukšu, neparko nebraukšu… Padomājiet paši… ceļā vajadzēja lūgt naktsmājas! Divdesmit verstis nobraucām, un uznāca akla tumsa … nakts … Vajadzēja pārnakšņot Grabilovkā … Skolotājs ielaida… Šorīt sep­tiņos izbraucām … un tad ta braukšana … dieviņ tētiņ … velcies - lēnāk par kājāmgājēju. Viens ritenis iezveļas dangā, otrs paceļas gaisā, čemodāns — blākš! — noveļas tiz kājām… tad sasveries uz vieniem sāniem, tad uz ot­riem, te krīti uz deguna, te uz pakauša. Bet no augšas sijā un sijā, un kauli §tingst. Vai gan es būtu ticējis, ka pelēka, skumīga septembra vidū cilvēks laukā var salt kā bargā ziemā?! Bet izrādās, ka var. Un, kamēr mirsti lēnā nāvē, redzi vienu un to pašu, tikai to pašu. Pa labi pauguraina, apkrimsta nora, pa kreisi nīkulīgs mežiņš un tam līdzās pelēkas, noplukušas mājeles, savas piecas vai sešas. Un šķiet, ka tajās nav nevienas dzīvas dvēseles. Apkārt klusums, klusums …»

Čemodāns beidzot sakustējās. Vedējs uz tā uzgūla ar vēderu un pastūma tieši man pretī. Gribēju čemodānu sa­turēt aiz siksnas, taču roka atteicās paklausīt, un mans uzblīdušais, ar grāmatām un visādiem krāmiem piebāztais un līdz nāvei apnikušais pavadonis nogāzās tieši maurā, iebelzdams man pa kājām.

— Ak tu žēlī… — vedējs iztrūcies iesāka, bet es ne­kādus iebildumus necēlu — manas kājas tik un tā bija pilnīgi nelietojamas.

— Ei, kur te kāds ir? Ei! — vedējs uzsauca un saplik­šķināja rokas kā gailis spārnus. — Ei, atvedu dakteri!

Tūlīt aiz feldšera mājiņas tumšajām logu rūtīm parādī­jās sejas, pieplaka pie tām, durvis noklaudzēja, un es ieraudzīju, ka pār mauru uz manu pusi steberē vīrelis ap- skrandušā mētelītī un zābakos. Viņš goddevīgi un žigli norāva naģeni, piesteidzies pie manis un palicis divu soju attālumā, nez kāpēc kaunīgi pasmaidīja un piesmakušā balsī mani sveicināja:

— Labdien, biedri dakter!

— Kas jūs esat? — es noprasīju.

— Es būšu Jegoričs, — vīrelis stādījās priekšā,— še­jienes sargs. Mēs jau jūs gaidījām, gaidījām …

Un viņš tūliņ pakampa čemodānu, uzmeta plecā un stiepa prom. Es sāku meimurot viņam pakaļ, velti pūlē­damies iebāzt roku bikšu kabatā, lai izvilktu naudas maku.

īstenībā cilvēkam vajag gaužām maz. Un pirmām kār­tām viņam vajadzīga uguns. Atceros, posdamies uz no­maļo Murjevu, es jau Maskavā apņēmos izturēties solīdi. Zēniskā āriene man sagandēja dzīvi jau kopš pirmajiem soļiem_. Vajadzēja katram stādīties priekšā:

— Ārsts tāds un tāds.

Un ikviens noteikti pacēla uzacis un pārjautāja:

— Vai tiešām? Bet es domāju, ka jūs vēl esat students.

— Nē, esmu studijas beidzis, — es drūmi atbildēju un prātoju: «Nekas nelīdz, jāiegādājas brilles.» Taču pēc brillēm nebija nekādas vajadzības — acis man bija vese­las, skatiena skaidrumu vēl nebija aptumšojusi dzīves pieredze. Tā kā nevarēju ar aceņu palīdzību izvairīties no mūžīgajiem tēvišķajiem un maigajiem smaidiem, centos apgūt īpašu izturēšanos, kas iedvestu cieņu. Mēģināju ru­nāt nosvērti un pārliecinoši, straujas kustības pēc iespējas apvaldīt, iet, nevis skriet, kā to mēdz cilvēki divdesmit trīs gadu vecumā, tikko pabeiguši universitāti. Kā tagad, pēc daudziem gadiem, saprotu, tas viss man padevās gau­žām vāji.

Tobrīd es šo savu nerakstīto uzvedības kodeksu pār­kāpu. Sēdēju, čokurā sarāvies, vienās zeķēs — turklāt nevis kādā kabinetā, bet gan virtuvē — un kā uguns pie­lūdzējs jūsmīgi un kaisli stiepu pretī rokas plītī liesmojo­šām bērza šķilām. Pa kreisi no manis atradās apgāzts ktibliņš un uz tā mani zābaki, tiem līdzās gulēja gludi no­plūkts gailis ar asiņainu kaklu un kaudze viņa raibo spalvu. Jo es, vēl gluži sastindzis, paguvu veikt virkni uzdevumu, kurus diktēja pati dzīve. Jegoriča sievai, smail- degunei Aksiņjai, uzticēju savas virējas pienākumus. Tāpēc ar viņas roku bija atņemta dzīvība gailim. To man vaja­dzēja apēst. Es ar visiem iepazinos. Feldšeri sauca Dem- jans Lukičs, vecmātes — Pelageja Ivanovna un Anna Nikolajevna. Paguvu apstaigāt slimnīcu un pilnīgi skaidri pārliecinājos par to, ka tajā ir ļoti bagāts instru- mentārijs. Turklāt man tikpat skaidri vajadzēja atzīt (protams, klusībā), ka ļoti daudzu nevainojami spožo in­strumentu uzdevums man nemaz nav zināms. Atzīstos atklāti, es tādus nebiju pat redzējis, kur nu vēl turējis rokās.

— Hm, — visai daudznozīmīgi norūcu, — instrumentā- rijs jums tomēr ir lielisks. Hm …