MIHAILS BULGAKOVS - DVIELIS AR GAILI

«Tas ir sākums. Tā. Ak, kāpēc es šurp atbraucu!» šaus­mās nodomāju.

— Ko ierāva?

— Manu meitiņu, — svešais čukstus atbildēja un tad izkliedza: — Palīdziet! — Un atkal nogāzās uz grīdas,

un viņa apaļiski apgrieztie mati nokrita pār acīm.

*

Spožlampa ar sašķiebušos skārda abažūru dega spilgti, ar diviem degļiem. Meiteni ieraudzīju uz operāciju galda, kas bija pārklāts ar baltu, svaigi smaržojošu vaskadrānu, un bruka no manas atmiņas pagaisa. .

Gaišie, mazliet rūsganie mati nokārās no galda samu­džinātā, sakaltušā grīstē. Bize bija milzīga, un tās gals sniedzās līdz grīdai.

Katūna svārki bija sadriskāti un asinis uz tiem dažādās krāsās — dažs plankums tumši brūns, dažs svaigs, gaiši sarkans. Lampas gaisma šķita dzeltena un dzīva, bet mei­tenes seja balta kā papīrs, deguns smails.

Viņas baltajā sejā stings, kā ģipsī liets dzisa patiešām reti sastopams daiļums. Reti, gaužām reti gadās redzēt tādu seju.

Operāciju zālē sekundes desmit valdīja pilnīgs klusums, bet viņpus aizvērtajām durvīm varēja dzirdēt kādu dobji vaimanājam un bez mitas dauzām galvu.

«Zaudējis sajēgu,» es nodomāju, «un kopējas droši vien viņu lūko vest pie prāta … Kādēļ meitene tik skaista? Tēvam gan ir pareizi vaibsti… Droši vien māte bijusi skaista … Viņš ir atraitnis …»

— Vai viņš ir atraitnis? — es neviļus nočukstēju.

— Atraitnis, — klusi atbildēja Pelageja Ivanovna.

Te Demjans Lukičs ar asu, it kā niknu kustību pārplēsa svārkus no lejas malas līdz augšai un meiteni vienā mir­klī atsedza. Es paskatījos, un tas, ko ieraudzīju, pārspēja visu, ko biju gaidījis. Kreisās kājas īstenībā nemaz nebija. Sākot no samaltā ceļgala, rēgojās asiņaini lēveri, sarkani, saraustīti muskuļi un uz visām pusēm asi slējās sadragātu kaulu šķēpeles. Labās kājas apakšstilbs pārlauzts tā, ka abi kaula gali izdūrtišies cauri ādai. Tādēļ pēda nedzīvi gulēja it kā savrup, sagriezusies uz sāniem.

— Jā, — klusi noteica feldšeris un vairāk nekā nepie- bilda.

Sai brīdī es pārvarēju 4 sastingumu un steidzos pārbaudīt pulsu. Aukstajā rokā tā nebija. Tikai pēc vairākām sekun­dēm uztaustīju tikko jaušamu, retu viļņojumu. Tas pa­zuda… tad sekoja pauze, kurā paguvu paskatīties uz meitenes nāsīm, kas metās zilganas, un baltajām lū­pām… Jau gribēju sacīt: beigas… par laimi, tomēr sa­valdījos … Atkal uzvirmoja sīks vilnis.

«Lūk, tā izdziest saplosīts cilvēks,» es nodomāju, «te vairs nekas nav līdzams …»

Bet piepeši es bargā, sev pašam nepazīstamā balsī teicu:

— Kamparu!

Te Anna Nikolajevna noliecās man pie auss un pačuk­stēja:

— Kāpēc, dakter? Nemokiet! Kam vēl durstīt? Tūliņ nomirs … Neizglābsiet.

Nikni un drūmi atskatījos uz viņu un teicus

— Es lūdzu kamparu …

Un Anna Nikolajevna ar spēji pietvīkušu, aizvainotu seju tūliņ metās pie galdiņa un nolauza ampulai galu.

Arī feldšeris acīmredzot bija pret kamparu. Tomēr viņš ātri un veikli rīkojās ar šļirci, un dzeltenā eļļa pazuda zem pleca ādas.

«Mirsti. Mirsti drīzāk,» es domāju, «jel mirsti! Ko gan citādi ar tevi iesākšu?»

— Tūliņ mirs, — it kā uzminējis manas domas, nočuk­stēja feldšeris. Viņš pašķielēja uz palagu, bet acīmredzot pārdomāja: žēl bija palagu notraipīt ar asinīm. Tomēr pēc dažām sekundēm ķermeni vajadzēja pārklāt. Meitene gulēja kā līķis, taču mirusi nebija. Galvā man piepeši kļuva gaišs kā zem mūsu tālā anatomikuma stikla gries­tiem.

•— Vēlreiz kamparu, —aizsmacis teicu.

Un feldšeris atkal paklausīgi iešļircināja eļļu.

«Vai tad patiesi viņa nemirs? …» izmisis domāju. «Vai patiesi man vajadzēs …»

Smadzenēs kļuva arvien gaišāks, un pēkšņi bez jel kā­dām mācību grāmatām, bez padomiem un palīdzības sa­pratu — pārliecība, ka esmu sapratis, bija dzelžaina —, tagad man vajadzēs pirmoreiz mūžā izdarīt amputāciju dziestošam cilvēkam. Un šis cilvēks mirs zem naža. Ak, mirs zem naža! Jo viņai taču nav asiņu! Desmit verstis garajā ceļā tās izplūdušas no sašķaidītajām kājām, un nevar pat zināt, vai viņa pašlaik kaut ko jūt un dzird. Viņa klusē. Ak, kāpēc viņa nemirst?! Ko man sacīs sa­prātu zaudējušais tēvs?

— Sagatavojiet amputāciju, — svešādā balsī teicu feld­šerim..

Vecmāte pameta uz mani negantu skatienu, bet feldšera acīs pavīdēja līdzjūtības dzirkstele, un viņš sāka ātri rīkoties ap instrumentiem. Zem viņa rokām sāka sprauslāt prīmuss…

Pagāja stundas ceturksnis. Ar māņticīgām šausmām pa­raudzījos izdzisušā acī, mazliet paceldams auksto plak­stiņu. Nekā nepanākšu. Kā var dzīvot tas, kas jau gan­drīz līķis? Sviedru lāses neatturami ritēja no baltās ce­purītes apakšas man pār pieri, un Pelageja Ivanovna sāļos sviedrus ar marli noslaucīja. Asiņu pārpalikumā meitenes dzīslās tagad peldēja arī kofeīns. Vai to vaja­dzēja .šļircināt vai ne? Anna Nikolajevna ar viegliem pie­skārieniem masēja punus, kas uz meitenes gurniem bija radušies no fizioloģiskā šķīduma. Bet meitene bija dzīva.

Satvēru skalpeli, cenzdamies kādu atdarināt (reizi mūžā universitātē biju redzējis amputāciju) … Tagad es lūdzos liktenim, lai meitene vismaz nākamajā pusstundā neno­mirst… «Lai nomirst palātā, kad būšu operāciju bei­dzis …»

Manā vietā darbojās vienīgi mans veselais saprāts, ko šaustīja ārkārtējie apstākļi. Ar apļveida kustību veikli kā pieredzējis miesnieks apvilku asum asu nazi ap gurnu, un āda pašķīrās — bez piliena asiņu. «Ko darīšu, kad sāks asiņot artērijas?» es domāju un kā vilks paglūnēju uz torzijas pincešu kaudzi. Pārgriezu milzīgu gabalu meitenes miesas un vienu no asinsvadiem — tas izskatī­jās pēc bālganas caurulītes —, taču no tā neiztecēja ne lāsīte asiņu. Es to aizspiedu ar torzijas pinceti un vir­zījos tālāk. Saspraudu pincetes visur, kur domāju atro­damies asinsvadus. «Arteria … arteria … nolādēts, kā gan to sauc? …» Operāciju zālē sāka izskatīties pēc klī­nikas. Torzijas pincetes karājās veseliem ķekariem. Ar marles palīdzību tās kopā ar miesu pavilka uz augšu, un es ar žilbinoši spožu, sīkzobainu zāģi sāku zāģēt apaļo kaulu. «Kāpēc viņa nemirst? … Tas ir brīnums .,. ak, cik gan cilvēkam sīksta dzīvība!»

Un kauls atkrita. Demjana Lukiča rokās palika tas, kas reiz bijusi meitenes kāja. Samalta miesa un kauli! Tas viss tika nomests sāņus, un uz galda atrādās mei­tene, kļuvusi par trešdaļu īsāka, ar sāņus pavilktu kājas stumbeni. «Vēl, vēl mazliet… Nemirsti,» iedvesmas pār­ņemts domāju, «izturi līdz palātai, ļauj man laimīgi iz­kulties no šī drausmīgā notikuma manā mūžā!»

Pēc tam sākās nosiēšana ar ligatūrām, tad, adatas tu­rētājam knikstot, sāku retām šuvēm sašūt ādu… tomēr apstājos, attapos, apjēdzu… atstāju noteci.,, ieliku marles tamponu… Sviedri man aizmigloja acis, nu man šķita, ka esmu pirtī…

Es noelsos. Drūmi paskatījos uz stumbeni, uz vaska dzelteno seju. Iejautājos:

— JDzīva?

— Dzīva… — kā klusa atbalss reizē atsaucās feldše­ris un Anna Nikolajevna.

— Vēl mirklīti dzīvos, — gluži bez skaņas, tikai ar lūpām vien feldšeris sacīja man pie auss. Tad aprāvās un delikāti ieteica: — Otru kāju varbūt labāk neaiztikt,

dakter? Varbūt pārsiesim ar marli.,. citādi netiks līdz palātai… Vai ne? Tomēr labāk, ja nenomirst operāciju zālē.