MIHAILS BULGAKOVS - DVIELIS AR GAILI

— Dodiet šurp ģipsi, — neizprptama spēka pārņemts, aizsmacis teicu.

Visa grīda bija notašķīta baltiem traipiem, mēs visi mirkām sviedros. Pusmirušais cilvēks gulēja nekustīgi. Labajai kājai bija uzlikts ģipša pārsējs un uz apakšstilba lūzuma vietā rēgojās vaļējs četrstūris, ko es, iedvesmas pilns, biju atstājis.

— Dzīva… — izbrīnījies nokrekšķēja feldšeris.

Pēc tam meiteni vajadzēja pacelt, un zem palaga kļuva redzams bēdīgais iznākums — trešā daļa no viņas ķer­meņa palika operāciju zālē.

Tad gaitenī līgojās ēnas, šaudījās kopējas, un es re­dzēju, kā gar sienu aizzogas saņurcīts vīrieša stāvs, un atskanēja apslāpēts vaids. Bet vīrieti aizveda. Un viss apklusa.

Es operāciju zālē mazgāju līdz elkoņiem asiņainās rokas.

— Jūs, dakter, laikam esat izdarījis daudz amputā- ciju? — piepeši iejautājās Anna Nikolajevna. — Jums izdevās ārkārtīgi labi… Ne sliktāk kā Leopoldam…

Viņas mutē vārds «Leopolds» arvien skanēja kā «Dua- jēns».

Caur pieri pablenzu apkārtējās sejās. Un visu, arī Demjana Lukiča un Pelagejas Ivanovnas acīs pamanīju cieņu un apbrīnu.

— Hm… es… Es, vai zināt, esmu amputējis tikai divas reizes …

Kāpēc es samelojos? Tagad to nesaprotu.

Slimnīcā iestājās pilnīgs klusums? Pilnīgs.

— Kad nomirs, noteikti pasauciet mani, — pusbalsī pavēlēju feldšerim, un viņš nezin kāpēc nevis atteica «labi», bet gan godbijīgi atbildēja:

— Klausos …

Pēc dažām minūtēm atrados ārsta dzīvoklī, kabinetā pie zaļās lampas. Māja klusēja.

Melnajā loga rūtī atspoguļojās bāla seja.

«Nē, pēc Viltus Dmitrija es tomēr neizskatos un, vai zināt, esmu kļuvis tā kā vecāks… Starp uzacīm grumba … Tūliņ klauvēs … Pateiks: «Nomira …»

Jā, aiziešu un paskatīšos pēdējo reizi… tūliņ klau­vēs …»

Pie durvīm pieklauvēja. Tas notika pēc divarpus mē­nešiem. Logā mirdzēja viena no pirmajām ziemas die­nām.

Ienāca viņš; es viņu apskatīju tikai tagad. Jā, patiešām, sejas vaibsti pareizi. Gadus četrdesmit piecus vecs. Acis dzirkstī.

Tad kaut kas nošvīkstēja … Uz kruķiem istabā ielēca apburoši daiļa meitene ar vienu kāju, ģērbusies kuplos svārkos ar sarkanu apmali.

Meitene paskatījās uz mani, un vaigos viņai iesitās sārtums.

— Maskavā… Maskavā … — Un es sāku rakstīt ad­resi. — Tur izgatavos protēzi, mākslīgu kāju.

— Nobučo dakterim roku, — te negaidot sacīja tēvs.

Es apjuku tā, ka noskūpstīju meiteni nevis uz lūpām,

bet uz deguna.

Tad viņa, kruķos iekārusies, atritināja vīstokli, un no tā izvēlās garš, sniegbalts dvielis ar vienkārši izšūtu sarkanu gaili. Tad to viņa apstaigu laikā slēpa no manis zem spilvena. Nu, protams, atceros, diegi atradās uz gal­diņa.

— Neņemšu, — dzedri teicu un pat papurināju galvu. Bet meitenes seja un acis kļuva tādas, ka es tomēr pa­ņēmu …

Un daudzus gadus dvielis karājās Murjevā manā gu­ļamistabā un vēlāk cejoja man līdzi. Beidzot tas kļuva vecs, sadila, noplīsa un pazuda, 'kā sadilst un zūd at­miņas.

1926