MIHAILS BULGAKOVS - DVIELIS AR GAILI

— Kā nu ne, godātais, — saldā balsī ierunājās Dem- jans Lukičs, — tas jau jūsu priekšgājēja Leopolda Leopol- doviča nopelns. Viņš tak operēja no rīta līdz vakaram.

Te mani pārklāja auksti sviedri — un es grūtsirdīgi palūkojos uz skapīšiem, kas laistījās kā spoguļi.

Pēc tam mēs apstaigājām tukšās palātas, un es pārlie­cinājos, ka tajās var ērti novietot četrdesmit cilvēku.

— Leopoldam Leopoldovičam te reizēm gulēja arī piec­desmit, — mani iepriecināja Demjans Lukičs, bet Anna Nikolajevna, sieviete ar sirmu matu vainagu, nez kāpēc noteica:

— Jūs, dakter, liekaties tik jauniņš,tik jauniņš… Taisni brīnums. Jūs izskatāties pēc studenta.

«Piķis un zēvele,» es* nodomāju, «visi kā sazvērējušies, goda vārds!»

Un caur zobiem sausi atņurdēju;

— Hm … nē, es … tas ir… jā, es izskatos jauns …

Tad mēs nokāpām aptiekā, un es tūliņ ieraudzīju, ka

tajā trūkst vienīgi putna piena. Divas patumšas istabas stipri oda pēc zālēm, un plauktos atradās viss, ko var vē­lēties. Bija arī patentēti ārzemju līdzekļi, un vai maz jāpiebilst, ka es savu mūžu par tiem nekā nebiju dzirdējis.

— Tos izrakstīja Leopolds Leopoldovičs, — lepni pa­vēstīja Pelageja Ivanovna.

«šis Leopolds nudien bijis ģeniāls cilvēks,» es nodo­māju, un mani pārņēma cieņa pret šo noslēpumaino Leo­poldu, kas pametis kluso Murjevu.

Cilvēkam vajadzīga ne tikai uguns, viņam ar visu va­jag arī aprast. Gaili es jau sen biju notiesājis, Jegoričs piebāzis man cisu maisu un pārklājis ar palagu, manas rezidences kabinetā dega lampa. Es sēdēju un kā apburts vēros leģendārā Leopolda trešajā sasniegumā: skapis bija bāztin piebāzts ar grāmatām. Ķirurģijas rokasgrāmatas vien vācu un krievu valodā es ātrumā saskaitīju ap trīs­desmit sējumu. Kur vēl terapija! Un brīnišķi ādas slimību atlanti!

Tuvojās vakars, un es sāku aprast.

«Es ne pie kā neesmu vainīgs,» neatlaidīgi pūlējos sev iegalvot,^«man ir diploms, man ir piecpadsmit.piecnieki. Es taču jau tur, lielajā pilsētā, brīdināju, ka gribu strādāt par otro ārstu. Nē. Viņi pasmaidīja un atteica: «Gan pie­radīsiet.» Pierodi nu! Bet ja atved kādu ar bruku? Sakiet man — pa kuru laiku es pie tās pieradīšu? Un, galvenais, kā jutīsies brukas slimnieks manās rokās? Varēs pierast viņpasaulē (te man pār muguru pārskrēja šermuļi)…

Un sastrutojis apendicīts? Ū! Un rīkles gala difterija sādžas bērniem? Kad nepieciešama traheotomija? Arī bez traheotomijas man neklāsies diez cik viegli… Un … un… dzemdības! Biju pavisam piemirsis dzemdības! Bērna nepareiza guļa. Ko gan es iesākšu? Ko gan? Cik es esmu vieglprātīgs! Vajadzēja atteikties no šī iecirkņa. Vajadzēja. Būtu atraduši sev kādu Leopoldu.»

Grūtsirdības mākts staigāju pa krēslaino kabinetu. No­kļuvis ieblakus lampai, es logā uz lauku bezgalīgās tum­sas fona redzēju līdzās lampas uguntiņai pavīdam savas bālās sejas atspulgu.

«Esmu kā tāds Viltus Dmitrijs,» es piepeši muļķīgi no­domāju un atkal apsēdos pie loga.

Pāris stundu vientulībā sevi mocīju un nonācu tik tālu, ka mani nervi vairs nespēja izturēt paša radītās šausmas. Tad sāku nomierināties un pat kalt šādus tādus plānus.

Tā, godātais … Viņi stāsta, ka uz pieņemšanu tagad gandrīz neviens neierodas. Sādžās strādā pie linu mīstī­šanas, ceļi neizbraucami… «Tieši tagad tev arī atvedīs "brukas slimnieku,» smadzenēs nogranda skarba balss, «jo iesnu dēļ (tā nav smaga kaite) neviens pa sliktu ceļu ne­brauks, bet brukas slimnieku atšķūrēs, vari būt drošs, dārgais kolēģi dakter.»

Tas nebija muļķīgi sacīts, vai ne? Es nodrebēju.

«Ciet klusu,» es teicu balsij, «brukas slimnieku var arī neatvest. Kas tā par neirastēniju? Reiz esi ķēries pie ar­kla — atpakaļ neskaties!»

«Esi iejūdzies — velc!» dzēlīgi atsaucās balss.

Tā … no rokasgrāmatas nešķiršos … Ja kaut kas jāiz­raksta, var apdomāt, mazgājot rokas. Rokasgrāmata gu­lēs atvērta tieši uz žurnāla, kurā ieraksta slimniekus. Rak­stīšu noderīgas, bet vienkāršas receptes. Nu, pieņemsim, natrii salicylici 0,5 pa vienam pulverim trīs reizes dienā …

«Var izrakstīt arī sodu!» nepārprotami ņirgādamies, at­saucās mans iekšējais sarunu biedrs.

Kāpēc tad sodu? Es izrakstīšu arī ipekakuanu infu- zum… uz 180. Vai uz divi simti. Laipni lūdzu!

Un, lai gan man, vienatnē sēžot pie lampas, neviens ipekakuanu neprasīja, es tūliņ mazdūšīgi pāršķirstīju re­ceptūras rokasgrāmatu, pārbaudīju ipekakuanu un pie reizes arī mehāniski pārlasīju to, ka pasaulē"-ir kaut kāds insipīns. Tas neesot nekas cits kā hinīndiglikolskābes ētera sulfāts… Izrādījās, ka tam neesot hinīna garšas. Bet kur tas lietojams? Un kā izrakstāms? Vai tas ir pulveris? Velns viņu rāvis!

«Lai nu insipīns kur insipīns, bet kā tad tomēr paliek ar bruku?» neatlaidīgi tirdīja baiļu balss.

«Iesēdināšu slimnieku vannā,» es apskaities aizstāvē­jos, «jā, vannā. Un mēģināšu bruku iedabūt atpakaļ.»

«Ar plīsumu, manu mīļumiņ! Pie joda, ko tu te runā par vannām! Ar plīsumu,» dēmona balsī dziedāja bailes. «Jā­griež …»

Te es padevos un gandrīz sāku raudāt. Un raidīju lūg­šanu tumsai aiz loga: visu ko, tikai ne bruku ar plīsumu!

Bet nogurums žužināja:

«Liecies jel gulēt, tu nelaimīgais eskulap! Izgulēsies, gan rīts būs gudrāks par vakaru. Nomierinies, jaunais neirastēniķi! Paskaties — tumsā aiz logiem ir miers, drēgnie lauki grimst snaudā, no brukas nav ne vēsts. Rīts gudrāks par vakaru. Apradīsi… Guli… liec atlantu nost… Pašlaik tikpat netiksi ne par matu gudrāks. Bru­kas gredzens…»

Kā viņš iedrāzās istabā, nemaz neapjēdzu. Atceros, no­klaudzēja durvju bulta, Aksiņja kaut ko. nopīkstēja. Un aiz logiem nočīkstēja rati.

Vīrs bija bez cepures, vaļējā puskažociņā, savēlušos bār- deli un ārprātīgā acīm.

Viņš pārkrustījās un nogāzās uz ceļiem, un trieca pieri pret grīdu. Tā bija nodeva man.

«Esmu pagalam,» smeldzīgi nodomāju.

— Ko jūs darāt, ko jūs darāt! — es nomurmināju un pavilku pelēko piedurkni.

Vīrieša seja sašķobījās, un viņš par atbildi sāka aizgūt­nēm murmināt saraustītus vārdus:

ļ— Daktera kungs … kungs … vienīgā, vienīgā … vie­nīgā! — svešais pēkšņi iekliedzās jauneklīgi skanīgā balsī, tā ka lampas abažūrs nodrebēja. — Ak dievs … Ak…— Viņš sāka izmisumā lauzīt rokas un atkal dauzīt pieri pret grīdas dēļiem, it kā gribēdams to sašķaidīt. — Par ko? Par ko tāds sods? … Ko esam noziegušies?

— Ko? Kas noticis?! — es iekliedzos, juzdams, ka man seja kļūst auksta.

Svešais pielēca kājās, metās man klāt un nočukstēja:

— Daktera kungs … ko vien gribat… došu naudu … Prasiet, cik vien gribat! Cik vien gribat. Vedīsim produk­tus… Tikai lai nenomirst! Tikai lai nenomirst! Paliks krople — par to nekas. Par to nekas! — viņš brēca pret griestiem. — Gan izbarošu, gan!

Melnajā durvju četrstūrī rēgojās Aksiņjas bālā seja. Manu sirdi sažņaudza smeldze.

— Kas noticis? … Kas? Runājiet! — es žēli izsaucos.

Svešais apklusa, tad čukstus, it kā uzticēdams noslē­pumu, sacīja, un viņa acis šķita kā bezdibeņi:

—■ Ierāva paisīklā …

— Paisīklā… paisīklā?… — es pārjautāju. — Kas tas ir?

— Linus, linus paisījuši… daktera kungs … — čuk­stus paskaidroja Aksiņja, — ar paisīklu tak… paisa linus…