MIHAILS BULGAKOVS: MORFiJS

MORFiJS

GUdri ļaudis jau sen ievērojuši, ka ar laimi ir tāpat kā ar veselību: kamēr tā mums smaida, to nepamanām. Bet, kad pagājuši gadi, tad gan šo laimi atceramies, ak, kā atceramies!

Kas attiecas uz mani, tad es, kā tas tagad noskaidrojies, esmu bijis laimīgs 1917. gada ziemā. Tas bija neaizmir­stams, puteņiem bagāts, trauksmains gads!

Uzbrāzušais vējputenis sagrāba mani kā saplēstas avī­zes drisku un aiznesa no nomaļa iecirkņa uz apriņķa pil­sētu. Tad ta liela lieta, ko tu neteiksi — apriņķa pilsēta! Tomēr — ja kāds, tāpat kā es, ziemu aizvadījis sniegos, vasaru drūmos un nabadzīgos mežos, pusotra gada nekur neizkustēdamies pat ne uz vienu dienu, ja kāds pagājušās nedēļas avīzei plēsis nost bandroli, sirdij sitot tikpat strauji, kā tā sit laimīgam mīlētājam, kad tas plēš vaļā gaišzilu aploksni, ja kāds garjūga vilktās kamanās brau­cis astoņpadsmit verstis pie dzemdētājas, — tad tas droši vien mani sapratīs.

Lai cik lielu mājīgumu rada petrolejas lampa, es tomēr esmu par elektrību!

Un tad es tās beidzot atkal ieraudzīju, šīs brīnumjaukās elektriskās spuldzītes! Pilsētiņas galvenā iela, zemnieku ragavu gludi nobraukta, — iela, kurā skatienu valdzināja izkārtne ar zābakiem, zeltīts kliņģeris, jauna cilvēka at­tēls ar nekaunīgām cūkas ačelēm un visai nedabisku fri­zūru, kas norādīja, ka aiz stikla durvīm atrodas vietējais Bazils, kurš par trīsdesmit kapeikām apņemas jūs noskūt jebkurā laikā, izņemot svētku dienas, kuru manā tēvzemē ir atliku likām.

Vēl tagad man pārskrien šermuļi, atceroties Bazila sal­vetes — salvetes, kas neatvairāmi lika iedomāties to lap­pusi vāciešu izdotajā ādas slimību mācību grāmatā, kurā pārliecinoši skaidri attēlots cietais šankrs uz kāda pilsoņa zoda.

Taču arī šīs salvetes nespēs aptumšot manas atmiņas!

Ielu krustojumā stāvēja dzīvs milicis, putekļainā skat­logā neskaidri vīdēja dzelzs plātnes, kurās blīvi rindojās

ar rūsganu krēmu garnētas kūkas, laukums bija piekaisīts ar sienu, cilvēki gāja, brauca, sarunājās, būdā pārdeva Maskavas-vakardienas avīzes, kurās bija lasāmas satrie­cošas vēstis, netālu aicinoši sasvilpās Maskavas vilcieni. Vārdu sakot, tā bija civilizācija, Bābele, Ņevas prospekts.

Par slimnīcu nemaz nav ko runāt. Tajā bija ķirurģiskā, terapeitiskā, infekciju un dzemdību nodaļa. Slimnīcā bija operāciju zāle, tur mirdzēja autoklāvs, sudrabaini laistī­jās krāni, galdi pleta savas viltīgās ķetnas, zibināja zobus un skrūves. Slimnīcā bija vecākais ārsts un trīs ordina­tori (neskaitot mani). Bija feldšeri, vecmātes, kopējas, aptieka un laboratorija. Laboratorija — padomājiet vieni Ar Ceisa mikroskopu un lielisku krāsu krājumu.

Mani pārņēma drebuļi un stingums, iespaidi māca vai nost. Pagāja krietni daudz dienu, līdz es pieradu pie tā, ka slimnīcas vienstāva korpusi decembra mijkrēslī gluži kā pēc komandas iemirdzējās elektriskajā gaismā.

Tā mani apžilbināja. Vannās šalkdams mutuļoja ūdens, un tajās nira un peldēja apbružāti koka termometri. Bērnu infekciju nodaļā augu dienu skanēja vaidieni, bija dzirdamas smalkas, žēlabainas raudas, piesmakusi gul- dzoņa ….

Kopējas tekalēja, šaudījās …

Man no sirds pamazām novēlās smags slogs. Uz mani vairs negūlās liktenīgā atbildība par visu, kas vien pa­saulē notika. Mani nevarēja vainot par iesprūdušu trūci, es nesāku drebēt, kad piebrauca kamanas un atveda sie­vieti ar šķērsguļu, uz mani neattiecās strutainie pleirīti, kurus nepieciešams operēt. Es pirmoreiz jutos kā cilvēks, kura atbildības mēram ir kaut kādas robežas. Dzemdī­bas? — Lūdzu, redz — tur tas zemais korpuss, lūk — malējais ar balto marli aizklātais logs. Tur ir ārsts aku­šieris, tāds simpātisks un resns, ar rudām ūsiņām un pa- pliku galvvidu. Tā ir viņa nozare. Grieziet kamanas pie tā ar marli aizklātā loga! Sarežģīts lūzums — galvenais ārsts ir ķirurgs. Plaušu karsonis? — Uz terapeitisko nodaļu pie Pāvela Vladimiroviča.

Ak, lielas slimnīcas varenais mehānisms, kas darbojas kā rūpīgi eļļota mašīna! Kā jauna, iepriekš pielaikota skrūve arī es iekļāvos mehānismā un pieņēmu savā pār­ziņā bērnu nodaļu. Gan difterija, gan skarlatīna paņēma mani savā varā, pilnīgi aizņēma manas dienas. Bet tikai dienas. Naktīs es sāku gulēt, jo zem maniem logiem vairs nedzirdēja biedinošos nakts klauvējienus, kas mani varētu piecelt un aizraut tumsā pretī briesmām un nenovēršama­jam. Vakaros es pasāku lasīt (pirmām kārtām, protams, par difteriju un skarlatīnu un vēlāk nezin kāpēc ar dīvainu interesi Fenimoru Kūperu) un pilnā mērā novērtēju ari lampu virs galda, palsās oglītes uz patvāra paliktņa, dziestošo tēju un miegu pēc pusotra miega badā pavadīta gada …

Tik laimīgs es biju septiņpadsmitā gada ziemā, pārcelts no nomaļā, puteņu aizvilktā iecirkņa uz apriņķa pilsētu.

Aizsteidza mēnesis, tam pakaļ otrs un trešais, septiņ­padsmitais gads bija pagājis, un sāka ritēt astoņ­padsmitā februāris. Es biju apradis ar jauno stāvokli un mazpamazām sāku aizmirst savu tālīno iecirkni. No at­miņas pagaisa zaļā lampa ar sīcošo petroleju, vientulība, kupenas… Nepateicīgais! Biju aizmirsis savu kaujas posteni, kur es viens pats bez kāda atbalsta cīnījos ar sli­mībām, pats saviem spēkiem kuldamies laukā no visdī­vainākajām situācijām, gluži kā Fenimora Kūpera varonis.

Tiesa gan, retumis, kad likos gultā ar tīkamo domu, ka tūliņ aizmigšu, jau tumstošajā apziņā uzplaiksnīja visādas ainas. Zaļa uguntiņa, mirgojošs lukturis… ragavu čīk­stoņa… aprauts vaids, tad tumsa, dobji puteņa auri laukos … Pēc tam tas viss aizkūleņoja sānis un izzuda …

«Interesanti, kurš tagad tur sēž manā vietā?… Kāds jau nu sēž … Kāds jauns ārsts, tāds pats kā es … Nu, ko lai dara,' es savu ļaiku esmu nosēdējis. Februāris, marts, aprīlis… nu, un, teiksim, maijs — un mana prakse būs cauri. Tātad maija beigās es šķiršos no savas lieliskās pilsēta? un atgriezīšos Maskavā. Un, ja nu revolūcija mani pacels uz sava spārna, iespējams, ka vajadzēs vēl pabraukāt… Bet, lai nu kā, savu iecirkni es vairs ne­mūžam neredzēšu… Nekad… Galvaspilsēta… Klī­nika … Asfalts, ugunis …»

Tā es domāju.

«… Un tomēr ir labi, ka esmu pastrādājis lauku iecirknī… Esmu kļuvis par drosmīgu cilvēku… Es ne­baidos… Ko tikai neesmu ārstējis?! Patiešām? Ko gan? … Psihiskās slimības nav gadījies ārstēt… To­mēr.,. laikam nē, pag, pag… Bet agronoms toreiz no­dzērās līdz baltajām pelītēm… Un es viņu ārstēju, bet diezgan neveiksmīgi… Delīrijs… Vai tad tā nav psihiska slimība? Vajadzētu palasīties psihiatriju… Lai nu paliek. Gan kaut kad vēlāk Maskavā … Bet tagad pirmām kārtām bērnu slimības… un vēlreiz bērnu slimības… un it īpaši šī sasodītā bērnu receptūra… Tpī, velns… ; Ja bērnam desmit gadu, cik tad viņam var dot, teiksim, piramidona vienā reizē? 0,1 vai 0,15?… Esmu aizmirsis. Bet ja trīs gadi? … Tikai bērnu slimības… un nekā cita… Pietiek ārkārtēju nejaušību! Paliec sveiks, mans iecirkni!… Bet kāpēc šovakar man tik uzmācīgi lien galvā šis iecirknis? … Zaļā gaisma … Esmu taču ar to noslēdzis rēķinus uz visu mūžu … Un gana … Jāguļ..

»— Te ir vēstule. Kads, braukdams uz pilsētu, atvedis…

— Dodiet šurp.

Kopēja stāvēja manā priekšnamā. Mētelis ar noplukušu apkakli bija uzmests plecos virs baltā halāta ar zīmogu. Uz vienkāršās, zilās aploksnes kusa sniegs.