MIHAILS BULGAKOVS: MORFiJS

— Neko nesaprotu. Laikam jau viņš, — es atbildēju, un mēs steigšus iegājām telpā.

No soliņa mums pretī piecēlās satuntuļojusies sieviete. Gar tumšbrūnā lakata malu manī raudzījās saraudātas, pazīstamas acis. Es pazinu Gorelovas vecmāti Marju Vlasjevnu, savu uzticamo palīdzi dzemdību gadījumos Gorelovas slimnīcā.

— Poļakovs? — es noprasīju.

— Jā, — Marja Vlasjevna atbildēja, — kādas šausmas, dakter, braucu un drebēju visu ceļu, ka tikai dzīvu no­vestu galā …

— Kad tad?

— Šorīt mazā gaismiņa, — Marja Vlasjevna murmi­nāja, — atskrien sargs un saka… «daktera dzīvoklī šāva …».

Zem lampas, no kuras plūda nejauka, satraucoša gaisma, gulēja dakteris Poļakovs, un jau no paša pirmā acu uzmetiena viņa stingajām, itin kā pārakmeņotajām velteņu pēdu apakšām man sirds ierasti sažņaudzās.

Viņam noņēma cepuri •— un parādījās mikli, salipuši mati. Manas rokas, kopējas rokas, arī Marjas Vlasjevnas rokas sāka zibēt ap Poļakovu, un zem mēteļa kļuva re­dzama balta marle ar izplūdušiem, dzeltensarkaniem plan­kumiem. Viņa krūtis cilājās vāji. Es pataustīju pulsu un nodrebēju: pulss zem pirkstiem zuda — stiepās un trūka līdzīgi pavedienam ar biežiem un nestipriem mezgliņiem. Ķirurga roka jau sniedzās uz pleca pusi, saknieba pirkstos bālo pleca miesu, lai iešļircinātu kamparu. Tad ievaino­tais ar pūlēm pavēra muti, turklāt uz tās parādījās sārta asiņu josliņa, tik tikko pakustināja zilās lūpas un vienal­dzīgā, vārā balsī noteica:

— Lai nu paliek kampars. Pie velna!.

— Nerunājiet, — ķirurgs viņam atbildēja un ievadīja dzelteno eļļu zem ādas.

— Jādomā, ka skarta sirds somiņa, — Marja Vlasjevna pačukstēja, stingri ieķērās galda malā un cieši ielūkojās ievainotā nolaistajos, aprises zaudējušajos plakstos (viņa acis bija aizvērtas). Iedobumos ap nāsīm arvien spilgtāk iezīmējās pelēki violetas ēnas, līdzīgas saulrieta ēnām, un tās aprasoja ar sīkām, dzīvsudraba pilieniņiem līdzīgām sviedru lāsītēm.

— Vai revolveris? — ķirurgs, vaigam noraustoties, ieprasījās.

— Brauniņš, — Marja Vlasjevna nomurmināja.

— E-ek, — ķirurgs spēji, it kā nikni un ar dusmām noteica un piepeši, atmetis ar roku, atgāja malā.

Es neizpratnē bailīgi pagriezos pret viņu. Aiz pleca pa­zibēja vēl kādas acis. Bija pienācis vēl viens ārsts.

Poļakovs piepeši greizi sašķobīja muti kā aizmidzis cilvēks, kad tas lūko aizdzīt uzmācīgu mušu, un tad viņa apakšžoklis sāka kustēties, it kā viņu smacētu kāds kamols un viņš pūlētos to norīt. Ak vai, tam, kurš redzējis ne­jaukos revolvera vai šautenes šāviena ievainojumus, šī kustība ir labi pazīstama! Marja Vlasjevna sāpīgi savie­bās un nopūtās.

— Dakteri Bomgardu… — Poļakovs tikko dzirdami sacīja.

— Esmu te, — es nočukstēju, un mana balss maigi noskanēja pie pašām viņa lūpām.

— Klade jums … — Poļakovs izdvesa piesmakušā un vēl vārgākā balsī.

Tad viņš atvēra acis un pacēla tās pret skumīgajiem, krēslā gaistošajiem uzņemšanas istabas griestiem. Tumšie redzokļi lēnām pielija ar gaismu, kas likās plūstam no iekšienes, acu baltums kļuva šķietami caurspīdīgs, iezil­gans. Acis apstājās augstumos, tad kļuva blāvas un zau­dēja īslaicīgo skaistumu.

Dakteris Poļakovs bija miris/

Nakts. Drīz ausīs rīts. Lampa deg ļoti spoži, jo pilsē- • tiņa guļ un elektriskās strāvas ir daudz. Visur valda klu­sums, un Poļakova.līķis atrodas kapličā. Nakts.

No lasīšanas iekaisušo acu priekšā uz galda guļ atvērta aploksne un lapiņa. Tajā rakstīts:

Mīļo biedri!

Es Jūs negaidīšu. Vairs nevēlos ārstēties. Tas ir bezcerīgi. Ari mocīties es vairs ilgāk negribu. Esmu pietiekami izmēģinājis. Es brī­dinu citus: sargieties no baltajiem kristāliem, kas šķīdināmi ūdeni attiecībā viens pret divdesmit pieci. Es tiem pārlieku uzticējos, un tie mani pazudināja. Savu dienasgrāmatu dāvinu Jums. Vienmēr esmu Jūs uzskatījis par zinātkāru cilvēku un cilvēcisku dokumentu cienī­tāju. Ja interesē, izlasiet manas slimības vēsturi.

Palieciet sveiks, Jūsu S. P o ļ a k o v s.

Piezīme ar prāviem burtiem:

Manā nāvē lūdzu nevienu nevainot.

Ārsts Sergejs Poļakovs.

1918. gada 13 v februārī.

Līdzās pašnāvnieka vēstulei gulēja parasta klade mel­nas vaskadrānas vākos. Līdz vidum lapas izplēstas. Atli­kušajā klades daļā bija īsas piezīmes, sākumā rakstītas ar zīmuli vai tinti sīkā, skaidrā rokrakstā, bet klades bei­gās ar ķīmisko zīmuli vai resnu sarkanu zīmuli nevērīgā, lēkājošā rokrakstā un ar daudziem saīsinātiem vārdiem.

… un esmu ļoti priecīgs. Lai paldies dievam: jo noma­ļāka vieta, jo labāk. Nespēju redzēt cilvēkus, bet te es neviena neredzēšu, vienīgi slimos un zemniekus. Bet tie jau nekādi neaizskars manu rētu? Un pārējie arī ir satu- pināti pa zemstu iecirkņiem tikpat sliktās vietās kā es. Visu manu izlaidumu, kas nebija pakļauts iesaukšanai karā (1916. gada izlaiduma 2. kategorijas zemessardzes karavīri), izvietoja pa zemstēm. Bet tas jau nevienu nein­teresē. No draugiem esmu uzzinājis vienīgi par Ivanovu un Bomgardu. Ivanovs izraudzījies Arhangeļskas guberņu (gaumes lieta), bet Bomgards, kā stāstīja feldšeriene, nīkst manējam līdzīgā nomaļā iecirknī Gorelovā, triju ap­riņķu attālumā no manis. Gribēju viņam aizrakstīt, taču pārdomāju. Nevēlos cilvēkus ne redzēt, ne dzirdēt.

21. janvari.

Putenis. Nekas nenotiek.

25. janvārī.

Cik skaidrs saulriets! Migrenīns — antipyrinum cojfei- num un ac. citric. savienojums.

Pulveros pa 1,0… Vai tad drīkst pa 1,0?… Drīkst.

3. februāri.

Šodien saņēmu pagājušās nedēļas avīzes. Lasīt nela­sīju, tomēr uznāca kārdinājums ielūkoties teātru nodaļā. «Aīda» gājusi pagājušajā nedēļā. Tātad viņa iznāca uz paaugstinājuma un dziedāja: «Mans mīļais draugs, pie manis nāc …»

Viņai ir neparasta balss, un cik dīvaini, ka ar skaidru, plašu balsi apveltīta tumša dvēsele …

(Te ir pārtraukums, izplēstas divas vai trīs lappuses.)

… zināms, necienīgi, dakteri Poļakov. Un arī ģimnā­zistu garā — ir muļķīgi ar rupjām lamām uzbrukt sie­vietei par to, ka viņa aizgājusi! Negribēja dzīvot un aiz­gāja. Un cauri. Cik viss būtībā ir vienkārši! Operdziedone sagāja kopā ar jaunu ārstu, gadu nodzīvoja un aizgāja.

Vai nogalināt viņu? Nogalināt? Ak, cik viss muļķīgs un tukšs. Cik bezcerīgs!

Negribu domāt. Negribu …

11. februārī.

Putina vienā putināšanā … Mani ieputina! Augiem va­kariem esmu viens pats, gluži viens. Iededzu lampu un sēžu. Pa dienu jau es vēl redzu cilvēkus. Taču strādāju automātiski. Ar darbu esmu apradis. Tas nav tik bries­mīgs, kā agrāk domāju. Tik tiešām, man daudz palīdzējis kara hospitālis. Šurp es tomēr neatbraucu kā galīgs ne­praša.

Šodien pirmo reizi izdarīju pagrieziena operāciju.

Un tā nu te sniegos esam aprakti trīs cilvēki: es, vec­māte Anna Kirillovna un feldšeris. Feldšeris ir precējies. Viņi (feldš. personāls) dzīvo sētas mājā. Bet es viens pats.

15. februārī.

Pagājušajā naktī atgadījās kaut kas interesants. Tai­sījos likties gulēt, kad man piepeši sākās sāpes kuņģa ap­vidū. Un kādas! Uz pieres izspiedās auksti sviedri. Mūsu medicīna tomēr ir apšaubāma zinātne, man jāpiezīmē. No kā gan cilvēkam, kam nav itin nekādas kuņģa vai zarnu trakta kaites (piem., apendic.), kam lieliski darbojas ^ak­nas un nieres, kam zarnas funkcionē pilnīgi normāli, var naktī uznākt tādas sāpes, ka viņam jāsāk valstīties pa guļvietu?