MIHAILS BULGAKOVS: MORFiJS

Nakts rit melna un neskanīga. Kaut kur ir kails mežs, aiz tā upīte, aukstums,'rudens. Tālu, tālu ir nemiera pilnā bangojošā Maskava. Mani nesaista itin nekas, man nekā nevajag, un mani ne uz kurieni nevelk.

Dedz, uguns, manā lampā, dedz rāmi — man gribas atpūsties pēc Maskavas piedzīvojumiem, vēlos tos aizmirst.

Un es esmu aizmirsis.

Aizmirsis.

18. novembrī.

Salna. Kļuvis sausāks. Izgāju, lai paietos pa taku līdz upītei, jo gandrīz nekad nedabūju svaigu gaisu.

Personības sabrukums rit savu gaitu, bet es tomēr mē­ģinu atturēties. Piemēram, šorīt es neizdarīju iešļircinā­jumu. <���…) Man žēl Annas. Katrs jauns procents viņu beidz nost. Man viņas žēl. Ak, kāds lielisks cilvēks!

Jā … - Tad … lūk … kad man kļuva slikti, es tomēr nolēmu pamocīties (būtu nu profesors N. par mani patīk- sminājies) un novilcināt iešļircinājumu, tādēļ gāju uz upi.

Kāds tuksnesīgums! Ne skaņas, ne troksnīša. Krēsla vēl nav iestājusies, taču tā kaut kur noslēpusies un lien pa purvājiem, pa cinatām, starp celmiem… Tā velkas, pamazām velkas uz Ļevkovas slimnīcu … Arī es velkos, atspiedies uz nūjas (taisnību sakot, pēdējā laikā esmu kļuvis mazliet vārgāks).

Te piepeši redzu: no upītes uz manu pusi pa nogāzi ātri lido večiņa ar dzelteniem matiem, zem sava raibā, zvanam līdzīgā brunča kājas nemaz nekustinādama… Pirmajā mirklī es nekā nesapratu un pat nenobijos. Ve­čiņa kā jau večiņa. Dīvaini — kāpēc večiņai saltā laikā kaila galva un mugurā tikai jaciņa vien? … Un turklāt: kur večiņa radusies, kas viņa ir? Tiklīdz pie mums Ļev- kovā beidzas pieņemšana un aizbraukušas pēdējās zem­nieku ragavas, tā desmit verstu apkaimē — ne dzīvas dvēseles. Miglas vāli, purvāji, meži! Bet tad man pēkšņi pār muguru sāka plūst auksti sviedri — sapratu gan! Večiņa neskrien, bet tieš-i lido, pie zemes neskardamās. Vai nav labi? Tomēr ne jau tādēļ man izlauzās kliedziens, bet gan tālab, ka rokās večiņai bija dakšas. Kāpēc mani sagrāba tādas bailes? Kāpēc? Es nokritu uz viena ceļa, rokas izstiepis, aizsedzis seju, lai viņu neredzētu, tad pa­griezos un steberēdams skrēju uz mājām kā uz glābiņa vietu, nevēlēdamies nekā cita kā "vien to, lai man nepār­plīst sirds, lai ātrāk varētu iesteigties siltajās istabās, ieraudzīt dzīvo Annu… un sadabūt morfiju…

Un es atskrēju.

Blēņas! Vienkārši halucinacija. Nejauša halucinācija.

19. novembri. Vemšana. Tas ir slikti. Mana nakts saruna ar Annu 21-ajā. Anna. Feldšeris zina.

E s. Vai tiešām? Vienalga. Nieki! > '

A n n a. Ja tu nebrauksi no šejienes prom uz pilsētu, es pakāršos. Vai dzirdi? Paraugies uz savām rokām, paraugies!

E s. Mazliet dreb. Tas mani nepavisam netraucē strādāt.

Anna. Paraugies vien — tās taču ir caurspīdīgas. Kauli un āda …

Paraugies uz savu seju… Klausies, Serjoža, brauc prom, es tevi lūgšus lūdzu, brauc prom …

E s. Bet tu?

Anna. Brauc! Brauc! Tu ej boja.

E s. Nu, tas nu ir par stipru teikts. Bet es patiešām pats nesaprotu, kāpēc esmu tik ātri kļuvis vārgs. Vēl taču nav gads, kopš slimoju. Acīmredzot man tāda konstitūcija.

Anna (bēdīgi). Kas tevi spētu atgriezt dzīvē? Varbūt tā tava sieva, tā Arnnerisa?

E s. O nē! Nomierinies. Paldies morfijam, tas man ļāvis tikt no viņas vaļā.

Anna. Ak dievs … ko lai iesāku? …

Biju domājis, ka tikai romānos ir tādas sievietes kā šī Anna. Un, ja es kādreiz izveseļošos, tad uz visiem laikiem savienošu savu likteni ar viņu. Lai tas otrs nepārnāk no Vācijas!

27. decembri.

Sen neesmu ņēmis rokās kladi. Esmu silti saģērbies, zirgi gaida. Bomgards ir aizbraucis no Gorelovas iecirkņa, un mani sūta viņa vietā. Manā iecirknī būs kāda ārste.

Anna paliek te … Viņa braukās pie manis …

Kaut arī 30 verstis. ,

Cieši nolēmām, ka es no 1. janvāra ņemšu uz vienu mēnesi slimības atvaļinājumu un došos uz Maskavu pie profesora. Atkal došu parakstu un vienu mēnesi pie viņa dziednīcā cietīšu necilvēciskās mokas. Paliec sveika, Ļevkova! Uz redzēšanos, Anna!

1918. gads. Janvāris.

Nekur neaizbraucu. Nespēju šķirties no sava šķīstošā kristāliskā dievekļa. Ārstēšanās laikā es aiziešu bojā.

Un man arvien biežāk un biežāk nāk prātā doma, ka ārstēties man nav vajadzības.

15. janvārī.

No rīta vemšana.

Trīs četrprocentīga šķīduma iešļircinājumi mijkrēslī.

Trīs četrprocentīga šķīduma iešļircinājumi naktī.

16. janvārī.

Ir operāciju diena, tāpēc stingra atturēšanās — no nakts līdz pulksten sešiem vakarā.

Krēslā — šajā visšausmīgākajā laikā —- jau dzīvoklī skaidri dzirdēju monotonu un draudīgu balsi, kas atkār­toja:

«Sergej Vasiļjevič! Sergej Vasiļjevič!»

Pēc iešļircinājuma viss tūliņ izbeidzās.

17. janvārī.

Sniegputenis — pacientu nav. Kamēr atturējos, lasīju psihiatrijas mācību grāmatu, un tā uz mani atstāja šaus­minošu iespaidu. Esmu pagalam, cerību nav.

Baidos no katras iečabēšanās, atturēšanās laikā cilvēkus ienīstu. Man no tiem bail. Eiforijas laikā es tos visus mīlu, tomēr priekšroku dodu vientulībai.

Te jābūt piesardzīgam — te ir feldšeris un divas vec­mātes. Ļoti jāuzmanās, lai sevi nenodotu. Man jau ir pie­redze, un es sevi nenodošu. Kamēr man ir morfija krā­jums, neviens neuzzinās. Šķīdumus es gatavoju pats vai laikus aizsūtu Annai recepti. Reiz viņa (muļķīgā kārtā) mēģināja piecprocentīgu šķīdumu aizstāt ar divprocentīgu. Pati to salā un sniegputenī atveda no Ļevkovas.

Par to mums naktī iznāca neganta ķilda. Pārliecināju viņu, lai tā nedara. Šejienes personālam paziņoju, ka esmu slims. Ilgi lauzīju galvu, kādu slimību lai izdomā. Pateicu, ka man ir reimatisms kājās un smaga neirastēnija. Viņi ir brīdināti, ka es februārī braucu atvaļinājumā uz Mas­kavu ārstēties. Viss norisinās gludi. Darbā nav nekādu starpgadījumu. Izvairos no operēšanas tajās dienās, kad man sākas neatturama vemšana ar žagām. Tās dēļ bija sev jāpiedēvē arī kuņģa katars. Ak, pārlieku daudz sli­mību vienam cilvēkam!

Šejienes, personāls ir žēlsirdīgs un pats skubina mani iet atvaļinājumā.

Ārējais izskats: esmu vājš, dzelteni bāls kā vasks.

Gāju vannā un pie viena nosvēros uz slimnīcas svariem. Pērngad es svēru 4 pudus, tagad 3 pudus un 15 mārciņas. Uzmetis acis bultiņai, nobijos, vēlāk tas pārgāja.

Uz apakšdelmiem nemitīgi metas augoņi, tāpat uz gur­niem. Es neprotu sterili pagatavot šķīdumu, turklāt reizes trīs esmu injicējis ar nenovārītām šļircēm — ļoti steidzos pirms brauciena.

Tas ir nepieļaujami.

18. janvārī.

Redzēju tādu halucināciju: es gaidu melnajos logos pa­rādāmies nezin kādus bālus cilvēkus. Tas ir neizturami. Tikai viena štora. Paņēmu slimnīcā marli un aizklāju lo­gus. Iemeslu nevarēju izdomāt.

Ak, pie velna! Kāpēc man galu galā katrai savai rī­cībai jāizdomā iemesls? Tās nu patiesi ir mocības, nevis dzīve!

Vai es savas domas izsaku sakarīgi? Manuprāt, saka­rīgi.

Dzīve? Smieklīgi!

19. janvāri.

Šodien, kad mēs aptiekas telpā atpūtāmies un smēķējām, uz brīdi pārtraukuši pieņemšanu, feldšeris, pulverus mai­sīdams, stāstīja (nezin kāpēc smiedamies), kā kāda feld- šeriene, kas slimojusi ar morfinismu un nav varējusi da­būt morfiju, dzērusi pa pusglāzītei opija uzlējuma. Šī mo­košā stāstījuma laikā es nezināju, kur acis likt. Kas te smieklīgs? Es vinu ienīstu. Kas gan tur būtu smieklīgs? Kas?