MIHAILS BULGAKOVS: MORFiJS

Vaidēdams aizvilkos līdz virtuvei, kur pa nakti guļ virēja ar savu vīru Vlasu. Aizsūtīju Vlasu pie Annas Ki- rillovnas. Viņa naktī atnāca pie manis un bija spiesta man iešļircināt morfiju. Viņa saka, es esot bijis gluži zaļš. No kā gan?

Mūsu feldšeris man nepatīk. Pārlieku noslēgts, bet Anna Kirillovna ir ļoti jauka un saprātīga. Taisni jābrī­nās, kā sieviete, kas vēl nav veca, spēj pilnīgā vientulībā dzīvot šajā sniega kapā. Viņas vīrs ir vācu gūstā.

Nevaru neizteikt cildinājumu tam, kurš pirmais no ma­goņu galviņām ieguvis morfiju. Tas ir īsts cilvēces lab­daris. Sāpes mitējās septiņas minūtes pēc iešļircinājuma. Interesanti: sāpes vēlās vienlaidu vilnī, bez kādām pau­zēm, tā ka man sāka galīgi trūkt elpas, it kā vēderā būtu iedurts un tiktu grozīts nokaitēts lauznis. Minūtes četras pēc iešļircinājuma es sāku manīt sāpes uznākam viļņvei­dīgi.

Būtu ļoti labi, ja ārstam butu iespējams pašam pie se­vis pārbaudīt daudzas zāles. Tad viņam būtu pavisam citāda izpratne par šo zāļu iedarbību. Pēc iešļircinājuma es pirmoreiz pēdējo mēnešu laikā gulēju ciešā un spirdzi­nošā miegā — nedomādams par sievieti, kas mani pie­vīlusi.

• 16. februārī.

Šodien Anna Kirillovna pieņemšanas laikā apvaicājās, kā es jūtos, un teicās pirmoreiz pa visu laiku redzam, ka es neesot drūms.

— Vai tad es esmu drūms?

— Ļoti, — viņa ar pārliecību atbildēja un piebilda, ka brīnoties, kāpēc es vienmēr klusējot.

— Tāds cilvēks nu es reiz esmu.

Taču tie ir meli. Līdz savai ģimenes drāmai es biju ļoti dzīvespriecīgs cilvēks.

Krēsla iestājas agri. Esmu dzīvoklī viens pats. Vakarā kaut kur aiz krūšu kaula uznāca sāpes, tomēr ne stipras, tās likās kā vakarējo sāpju ēna.; Baidīdamies no vakar­dienas lēkmes atkārtošanās, es pats sev iešļircināju gūžā vienu centigramu.

Sāpes pārgāja gandrīz acumirklī. Labi, ka Anna Kiril- lovna bija atstājusi pudelīti.

18-ajā.

Četri iešļircinājumi nav bīstami.

25. februāri.

Ir nu gan ērmota tā Anna Kirillovna! It kā es nebūtts ārsts, IV2 šļirces morph. Jā.

1. martā.

Dakteri Poļakov, esiet piesardzīgs!

Blēņas.'

Krēsla.

Bet jau pagājusi puse mēneša, kopš es domās ne reiz& neesmu atgriezies pie sievietes, kura mani pievīla. Motīvs no viņas dziedātās Amnerisas partijas ir no manis at­kāpies. Es ar to ļoti lepojos. Es esmu vīrietis.

Anna K. slepenībā ir kļuvusi par manu sievu. Nekā ci­tādi jau nevarēja notikt. Esam ieslēgti neapdzīvotā salā.

Sniegs kļuvis citādāks, it kā pelēkāks. Barga sala vairs nav, taču puteņi laiku pa laikam vēl uznāk…

Pirmais" mirklis: šķiet, kaut kas pieskaras kaklam. Šis pieskāriens kļūst silts un vēršas plašumā. Nākamajā mirklī salts vilnis pēkšņi aizplūst gar pakrūti, bet pēc tam domas kļūst neparasti skaidras un sākas darbaspēju iz­virdums. Izbeidzas itin visas nepatīkamās sajūtas. Tā ir cilvēka garīgā spēka izpausmes augstākā pakāpe. Un, ja mani nebūtu samaitājusi medicīniskā izglītība, es apgal­votu, ka normāli strādāt cilvēks spēj tikai pēc morfija iešļircinājuma. Patiesi, cilvēks gan neder ne velnam, ja niecīgākā neiralģija to spēj pilnīgi izsist no sliedēm!

Anna K. baidās. Nomierināju viņu, teikdams, ka es kopš bērnības izceļos ar milzīgu gribasspēku.

2. marta.

Klīst baumas par kaut ko grandiozu. It kā esot gāzts Nikolajs II.

Liekos gulēt ļoti agri. Ap deviņiem. Un guļu saldā aniegā.

10. martā.

Tur notiek revolūcija. Diena kļuvusi garāka un krēsla it kā mazliet zilganāka.

Tādus sapņus es rīta pusē vēl nekad neesmu redzējis. 'Tie ir dubultsapņi.

Turklāt galvenais no tiem, varētu teikt, ir no stikla. Tas ir caurspīdīgs.

Tad nu tā — es redzu neganti spožu rampu, no tās "plūstin plūst daudzkrāsainu uguņu lente. Amnerisa, zaļu spalvu vēdekli rokā šūpodama, dzied. Orķestris, kas šķiet galīgi neesam no šīspasaules, ir neparasti pilnskanīgs. Bet es to nespēju izteikt vārdos. īsāk sakot, normālā •sapnī mūzikai nav skaņas… (Normālā? Tas vēl ir jau­tājums, kāds sapnis ir normālāks! Protams, es jokoju…) :nav skaņas, bet manā sapnī tā ir dzirdama debešķīgi skaista. Un, galvenais, es pēc paša gribas varu šo mūziku padarīt skaļāku vai klusāku. Nāk prātā, ka «Karā un .mierā» ir aprakstīts, kā Petja Rostovs pusmiegā pārdzīvo tādu pašu stāvokli. Ļevs Tolstojs ir lielisks rakstnieks!

Un nu par caurspīdību: lūk, cauri Aīdas zaigojošajām krāsām gluži reāli rādās mana pa kabineta durvīm sare­dzamā rakstāmgalda mala, lampa, spīdošā grīda, un skaidri dzirdami soļi, kas, cauri Lielā teātra orķestra skaņu vilnim lauzdamies, patīkami klaudz kā dobjas kastaņetes.

Tātad pulkstenis ir astoņi, tā ir Anna K-, kas nāk šurp mani modināt un pastāstīt, kas notiek pieņemamā istabā.

Viņa nenojauš, ka mani nevajag modināt, ka es visu dzirdu un varu ar viņu sarunāties.

Un vakar es šādu mēģinājumu izdarīju.

Anna. Sergej Vasiļjevič …

E s. Es dzirdu … (Klusām saku mūzikai — «skaļāk!».)

Mūzika — varens akords.

Re diēzs …

Anna. Piereģistrēti divdesmit cilvēki.

Amnerisa (dzied).

To tomēr nav iespējams izteikt uz papīra.

Vai šādi sapņi ir kaitīgi? Ai nē! Pēc tiem es pieceļos stiprs un možs. Un labi strādāju. Mart pat ir radusies in­terese, bet līdz šim tās nebija. Un nav jau brīnums: visas manas domas vijās vienīgi ap manu bijušo sievu.

Bet tagad esmu mierīgs.

Esmu mierīgs.

19. martā.

Naktī man izcēlās ķilda ar Annu K-

— Es vairs negatavošu šķīdumu.

Sāku viņu pierunāt:

— Muļķības, Annusja. Vai es kāds mazais bērns, vai?

— Negatavošu. Jūs aiziesiet postā.

— Nu, kā gribat. Saprotiet, man ir sāpes krūtīs!

— Ārstējieties.

— Kur?

— Brauciet atvaļinājumā. Ar morfiju neārstējas. — Tad viņa padomāja un piebilda: — Nevaru sev piedot, ka to­reiz pagatavoju jums otru pudelīti.

— Vai tad es kāds morfinists, vai?

— Jā, jūs kļūstat par morfinistu.

— Tātad jūs neiesiet?

— Nē.

Tad es pirmoreiz sevī atklāju netīkamas spējas dusmo­ties un, galvenais, kliegt uz cilvēkiem, kad man nav tais­nība.

Tas tomēr nenotika uzreiz. Aizgāju uz guļamistabu. Pa­lūkojos. Pudelītes dibenā vēl mazliet palicis. Ievilku; šļircē — tur bija ceturtdaļa šļirces. Aizmetu šļirci pa roku. galam, gandrīz sasitu to un pats sāku drebēt. Rūpīgi? pacēlu un apskatīju — neviena plīsumiņa. Nosēdēju gu­ļamistabā minūtes divdesmit. Iznāku laukā — Annas nav.

Aizgājusi.

Iedomājieties — es neizturēju, devos pie viņas. Pieklau­vēju pie apgaismotā loga sētas mājā. Viņa, lakatā ieti­nusies, iznāca uz lieveņa. Nakts bija klusa, klusa. Sniegs čaugans. Kaut kur tālu debesīs jaušams pavasaris.

— Anna Kirillovna, esiet tik laba, iedodiet atslēgas!:

Viņa nočukstēja:

— Nedošu.

— Biedrene, esiet tik laba, dodiet man aptiekas atslē­gas! Es jums to saku kā ārsts.

Pustumsā redzēju, kā viņas seja pārvērtās, kļuva gauži' bāla, bet acis ieduba, noslēpās dziļāk un satumsa. Un viņa atbildēja balsī, no kuras man sirdī ietrīsējās žēlums.

Taču mani tūliņ atkal pārņēma dusmas.

Viņa:

— Kāpēc, kāpēc jūs tā runājat? Ak, Sergej Vasiļjevič, man taču jūsu žēl.

Tad Anna izvilka rokas no lakata apakšas, un es ierau­dzīju, ka atslēgas ir viņai rokās. Tātad viņa, iznākdama pie manis, bija tās paķērusi līdzi.