MIHAILS BULGAKOVS - MORFiJS

— Vai jūs šodien dežurējat uzņemšanā? — es žāvāda­mies pavaicāju.

— Jā.

— Neviena nav?

Nē, tukšs.

— Ija nu … žāvas plati pavēra manu muti, tāpēc vār­dus izrunāju neskaidri) kā-ādu atvedīs… padodiet man ziņu šurp … Es nolikšos pagulēt…

— Labi. Vai nu varu ieti?

— Jā, jā. Ejiet.

Viņa aizgāja. Durvis nočīkstēja, un es tupelēs šļūcu uz guļamistabu, pa ceļam nevīžīgi un greizi ar pirkstiem plēsdams vaļā aploksni.

Tajā atradās iegarena, saburzīta blanka ar mana iecirkņa, manas slimnīcas zilo zīmogu… Neaizmirstamā blanka …

Es pasmīnēju.

«Interesanti gan… visu vakaru tiku domājis par iecirkni, un, redz, tas ieradies pats, lai sevi atgādinātu… Priekšnojauta …»

Zem zīmoga ar ķīmisko zīmuli bija uzrakstīta recepte. Latīņu vārdi, nesalasāmi, nosvītroti…

— Nekā nesaprotu… Juceklīga recepte… — es no­murmināju un ieurbos ar acīm vārdā morphini. — Kas īsti šajā receptē neparasts?… Ak jā… Cetrprocentīgs šķīdums! Kurš gan Izraksta četrprocentīgu morfija šķī­dumu? … Kādai vajadzībai?!

Apgriezu lapiņu otrādi, un žāvas man pārgāja. Lapiņas otrā pusē kricelīga un plašā rokrakstā bija ar tinti rak­stīts:

1918. gada 11. februārī.

Mīļais collega!

Piedodiet, ka rakstu uz šādas strēmeles. Papīra nav pie rokas. Esmu ļoti smagi un nelāgi saslimis. Nav neviena, kas man varētu palīdzēt, un es jau nemaz negribu meklēt neviena palīdzību, izņe­mot Jūsu.

Jau otro mēnesi kvernu Jūsu bijušajā iecirknī, zinu, ka Jūs esat pilsētā un samērā netālu no manis.

Mūsu draudzības un universitātes gadu vārdā lūdzu Jūs labi ātri atbraukt pie manis. Kaut uz vienu dienu. Kaut uz stundu. Un, ja Jūs teiksiet, ka man vairs nav cerību, es jums ticēšu… Bet varbūt ir iespējams glābties?… Jā, varbūt vēl ir iespējams glābties?… Man pavīdēs kāda cerība? Es Jūs lūdzu, neizpaudiet nevienam šīs vēstules saturu.

— Marja! Aizejiet tūlīt uz slimnieku uzņemšanu un pa­sauciet pie manis dežurējošo kopēju … kā viņu sauc? … Nu, esmu aizmirsis… Vārdu sakot, dežuranti, kura man tikko atnesa vēstuli. Žiglāk!

— Tūdalīt.

Pēc dažām minūtēm kopēja stāvēja manā priekšā, un sniegs kusa uz noplukušās kaķādas, kas bija izmantota apkaklei.

— Kas atveda vēstuli?

— Es tak nezinu. Viens tāds bārdains. Esot koopera- tors. Teicās braucis uz pilsētu.

— Hm … nu, ejiet. Nē, pagaidiet! Es tūlīt uzrakstīšu zīmīti galvenajam ārstam, aiznesiet, lūdzu, un atnesiet man atbildi.

— Labi.

Mana zīmīte galvenajam ārstam:

1918. gada 13. februāri.

Cienījamais Pāvel Ilarionovič! Tikko saņēmu vēstuli no sava stu­diju biedra daktera Poļakova. Viņš nīkst manā bijušajā Gorelovas iecirknī pilnīgi vientuļš. Un ir saslimis, cik noprotams, smagi. Uz­skatu par savu pienākumu aizbraukt pie viņa. Ja atļausiet, rīt uz vienu dienu nodošu nodaļu dakterim Rodovičam un aizbraukšu pie Poļakova. Cilvēks palicis bez palīdzības.

Ar cieņu

s dr. B o m g a r d S.

Galvenā ārsta atbildes zīmīte:-

Cienījamais Vladimir MihailoviČ, brauciet.

P e t r o v s.

Vakaru es pavadīju pie vilcienu kustības saraksta. No­kļūt līdz Gorelovai varēja tā: rīt divos dienā izbraukt ar Maskavas pasta vilcienu, nobraukt trīsdesmit verstis pa dzelzceļu, izkāpt N. stacijā, bet no tās divdesmit divas verstis braukt ar kamanām līdz Gorelovas slimnīcai.

«Ja veiksies, Gorelovā būšu rītnakt,» es, gultā gulēdams, prātoju. «Ar ko gan viņš saslimis? Ar tīfu, ar plaušu kar­soni? Ne ar vienu, ne otru … Tad viņš būtu rakstījis vien­kārši: «Esmu saslimis ar plaušu karsoni.» Bet vēstule bija juceklīga, mazliet divējādi izprotama … «Smagi… un nelāgi saslimis …» Ar ko? Vai ar sifilisu? Jā, bez šaubām, ar sifilisu. Viņu pārņēmušas šausmas… viņš to slēpj … baidās… Bet ar kādiem zirgiem, interesanti zināt, es no stacijas braukšu uz Gorelovu? Tas būs nelāga joks, ja, krēslai metoties, iebraukšu stacijā un neatradīsies, ar ko "nokļūt galā … Nu nē. Gan jau kaut ko atradīšu. Stacijā pie kāda sameklēšu zirgus. Jānosūta telegramma, lai viņš izsūta pretī zirgus! Nav jēgas! Telegramma nonāks galā dienu pēc manas atbraukšanas… Uz Gorelovu taču tā pa gaisu neaizlidos. Gulēs stacijā, kamēr radīsies kāda iespēja nosūtīt. Es taču Gorelovu pazīstu. Tas tik ir aiz- kakts!»

Uz blankas rakstītā vēstule gulēja uz naktsgaldiņa lam­pas gaismas lokā, un līdzās atradās uzbudinājuma pilnā bezmiega līdzgaitnieks — pelnutrauks, kurā smēķu gali slējās kā sari. Es grozījos uz sagumzītā palaga, un sirdī cēlās īgnums. Vēstule sāka mani kaitināt.

Patiesi: ja nav nekā akūta, bet, teiksim, sifiliss, kāpēc tad viņš pats nebrauc šurp? Kāpēc man putenī jātrencas pie viņa? Vai es viņam vienā vakarā izārstēšu luesu, vai? Vai arī barības vada vēzi? Bet ko te runāt par vēzi! Viņš ir divus gadus jaunāks par mani. Viņam ir divdesmit pieci gadi… «Smagi…» Sarkoma? Vēstule ir muļķīga, histēriska. Tāda, no kuras saņēmējam var sākties mig­rēna … Un te jau tā ir. Deniņos savelkas dzīsliņa … Tā­tad, no rīta mostoties, sāpe no tās kāps augšup uz galv­vidu, pārņems pusi galvas, un pievakarē būs jārij pira­midons ar kofeīnu. Bet kā lai brauc kamanās, ja iedzerts piramidons? Būs no feldšera jāpaņem izbraucamais ka­žoks, savā mētelī rīt varu pārsalt… Kas viņam atga­dījies … «Pavīdēs cerība …» — tā raksta romānos, nevis nopietnās dakteru vēstulēs!… Jāguļ, jāguļ… Vairs ne­domāt par to. Rīt viss kļūs skaidrs … Rīt.

Es pagriezu slēdzi, un manu istabu acumirklī aprija tumsa. Jāguļ… Dzīsliņa smeldz … Tomēr man nav tie­sību uz cilvēku dusmoties par muļķīgo vēstuli, vēl nezinot, kas īsti atgadījies. Cilvēks kaut kādā veidā cieš un tad nu raksta otram. Nu, kā nu māk, kā var… Un migrēnas un nemiera dēļ nav krietni viņu nopulgot kaut vai domās. Varbūt vēstule nemaz nav nepatiesa, nepavisam nav ro­mantiska. Es viņu, Serjožu Poļakovu, neesmu redzējis divus gadus, taču atceros lieliski. Viņš vienmēr bijis ļoti nosvērts cilvēks … Jā. Tātad gadījusies kāda nelaime … Un man deniņos dzīsliņa vairs tik ļoti nesmeldz…

Laikam tuvojas miegs. Kāds īsti ir miega mehānisms? … Esmu lasījis fizioloģijā… tomēr jautājums ir ne­skaidrs … Es nesaprotu, kas īsti ir miegs… kā aizmieg smadzeņu šūnas. Es to nesaprotu, slepeni atzīstos. Un ne­zin kāpēc man ir tāda pārliecība, ka arī pats fizioloģijas grāmatas autors nav pavisam cieši pārliecināts… Viena teorija tikpat laba kā citas… Lūk, pār cinkotu galdu pārliecies Serjožka Poļakovs zaļā frencī ar zeltītām po­gām, bet uz galda guļ līķis …

Hm, jā … nu, tas jau sapnis …

— Po-ļa-ko-vu? Nevar būt! Vai Poļakovu?!

— Uzvārda gan nezinu.

— Tad nu tā … Tūliņ, tūliņ eju. Bet jūs skrieniet pie galvenā ārsta, modiniet viņu tūdaļ augšā. Sakiet, ka es viņu nekavējoties izsaucu uz slimnieku uzņemšanas telpu.

Kopēja aizsteidzās — un baltais plankums izzuda m> acīm.

Pēc dažiem mirkļiem uz lieveņa negants vējputenis, sauss un dzelstīgs, iecirtās man vaigos, piepūta mēteļa stērbeles, sastindzināja izbiedēto ķermeni.

Uzņemšanas telpas logos dega balta, nemierīga gaisma. Uz lieveņa es sniega mākonī saskrējos ar vecāko ārstu,, kurš steidzās turpat, kurp es.

— Jūsējais? Poļakovs? — ķirurgs ieklepodamies vai­cāja.