MIHAILS BULGAKOVS - ES NOGALINĀJU

ES NOGALINĀJU

Dakteris Jašvins nosmīnēja greizu un dīvainu smīniņu un noprasīja:

— Vai kalendāra lapiņu drīkst noplēst? Pašlaik pulk­stenis ir tieši divpadsmit, tātad sācies 2. datums.

— Lūdzu, lūdzu, — es atbildēju.

Jašvins ar tieviem, baltiem pirkstiem saņēma virsējo lapiņu aiz stūrīša un rūpīgi noplēsa. Zem tās atklājās vienkārša lapiņa ar ciparu «2» un vārdu «otrdiena». To­mēr Jašvinu pelēkajā lapiņā kaut kas ārkārtīgi interesēja. Viņš miedza acis un ielūkojās, tad pacēla skatienu un pa­raudzījās tālumā, tā ka bija skaidrs: viņš redz tikai viņam vien saskatāmu noslēpumainu ainu tālu aiz manas istabas sienas, bet varbūt pat tālu aiz naksnīgās Maskavas feb­ruāra sala spīvajā dūmakā.

«Ko viņš tur atradis?» es nodomāju, iesāņus raudzīda­mies dakterī. Mani Jašvins arvien bija ļoti interesējis. Viņa āriene ne visai atbilda viņa profesijai. Sveši cilvēki viņu vienmēr noturēja par aktieri. Jašvins bija tumšmatis, bet ar ļoti baltu ādu, un tas viņu greznoja un neparasti izcēla citu vidū. Viņš ļoti gludi skuvās, ļoti rūpīgi ģēr­bās, bija dedzīgs teātra apmeklētājs, ja stāstīja par teātri, tad ar lielu gaumi un zināšanām. Viņš atšķīrās no visiem mūsu ordinatoriem un pašlaik, ciemojoties pie manis, — pirmām kārtām ar apaviem. Mēs istabā bijām pieci, un četriem no mums bija kājās lēti hromādas saišu zābaki ar naivi noapaļotiem purngaliem, turpretī dakterim Jaš- vinam bija smailas lakādas kurpes un dzeltenas getras. Tomēr jāpiebilst, ka Jašvina švītīgums nekad neatstāja īpaši nepatīkamu iespaidu, un taisnības labad jāsaka: viņš bija ļoti labs ārsts. Drošs, veiksmīgs un, galvenais, atrada laiku lasīšanai, kaut pastāvīgi gāja uz «Valkīru» un«Seviļas bārddzini».

Svarīgi, protams, nebija apavi, bet kas cits: viņš mani interesēja kādas neparastas īpašības dēļ — būdams maz­runīgs un, bez šaubām, noslēgts cilvēks, dažkārt viņš prata taisni apbrīnojami stāstīt. Viņš runāja ļoti mierīgi, bez izpušķojumiem, bez mietpilsoniskas klīrības un gari stieptiem «mjā-ā» un allaž par kādu ļoti interesantu te­matu. Rezervētais, mazliet švītīgais ārsts itin kā iedegās, viņš tikai šad tad ar savu balto labo roku izdarīja ap­rautus un līganus žestus, it kā izlikdams savam stāstī­jumam gaisā nelielas ceļa zīmesj kaut ko jocīgu stāstī­dams, viņš nekad nesmaidīja, bet viņa salīdzinājumi daž­kārt bija tik trāpīgi un spilgti, ka, viņā klausoties, man vienmēr uzmācās doma: «Ārsts tu esi gaužām labs, tomēr neesi izraudzījies īsto ceļu, un tev vajadzētu būt vienīgi rakstniekam…»

Arī tagad man iešāvās prātā šī doma, kaut Jašvins neko nerunāja, tikai piemiegtām acīm raudzījās uz ciparu «2» un nezināmā tālē.

«Ko viņš tur atradis? Kādu bildīti, vai?» Pašķielēju pār plecu un ieraudzīju, ka bildīte bija pavisam neinteresanta. Bija attēlots ne visai dabiska izskata zirgs ar atlētiskām krūtīm, bet līdzās motors ar parakstu: «Salīdzināmie lie­lumi: zirgs (1 spēks) un motors (500 zirgspēku).»

— Tas viss ir blēņas, biedri, — es ierunājos, atsākdams sarunu, — mietpilsoniska banalitāte. Viņi, velni, gāž vainu virsū ārstiem tāpat kā mirušajiem, bet mums, ķirur­giem, it īpaši. Padomājiet paši: cilvēks simt reižu operē aklo zarnu, simt pirmajā reizē slimnieks .viņam uz galda nomirst. Vai tad viņš to būtu tīšām nogalējis, vai?

— Noteikti sacīs, ka nogalējis, — dakteris Ginss at­saucās.

— Un, ja tā būs sieviete, tad vīrs nāks uz klīniku, lai mestu jums ar krēslu, — dakteris Plonskis ar pārlie­cību apstiprināja un pat pasmaidīja, un arī mēs pasmai­dījām, kaut patiesībā svaidīšanās ar krēsliem klīnikā ne­cik smieklīga vis neliekas.

— Nevaru ciest, — es turpināju, — liekulīgus, nožēlas pilnus vārdus: «Es esmu nogalinājis, es esmu nokāvis.» Neviens nevienu nost nekauj, un, ja arī slimais mūsu ro­kās aiziet bojā, tad viņu ir nogalinājusi nelaimīga nejau­šība. Nudien jāsmejas! Mūsu profesijai slepkavošana nav raksturīga. Velna milti! … Par slepkavību es saucu cil­vēka iznīcināšanu ar iepriekšēju nodomu, nu, vismaz ar vēlēšanos viņu nogalināt. Ķirurgs ar pistoli rokā — to es saprotu. Bet man savā mūžā tādu ķirurgu vēl nav ga­dījies sastapt un diez vai jelkad gadīsies.

Dakteris Jašvins piepeši pagrieza galvu uz manu pusi — turklāt es ievēroju, ka viņa skatiens kļūst smags, — un teica:

— Esmu jūsu rīcībā.

To teikdams, viņš ar pirkstu iebadīja sev kaklasaitē un atkal greizi pasmaidīja, tikai ne av acīm, bet ar mutes kaktiņu.

Mēs izbrīnījušies paraudzījāmies uz viņu.

— Kā to saprast? — es iejautājos.

— Es nogalināju, — Jašvins paskaidroja.

— Kad? — es muļķīgi pavaicāju.

Jašvins norādīja uz ciparu «2» un atbildēja:

— Iedomājieties, kāda sagadīšanās. Tiklīdz jūs sākāt runāt par nāvi, es pievērsu uzmanību kalendāram un ieraudzīju 2. datumu. Bet es jau tāpat katru gadu atceros šo nakti. Redziet, tieši pirms septiņiem gadiem tieši šajā naktī un laikam arī… — Jašvins izvilka melnu pulksteni un paskatījās tajā, — jā… gandrīz tieši šajā stundā — naktī no 1. uz 2. februāri — es viņu nošāvu.

— Pacientu? — Ginss ieprasījās.

— Pacientu, jā.

— Bet ne jau ar nodomu? — es vaicāju.

— Nē, ar nodomu, — Jašvins atsaucās.

— Nu, varu iedomāties, — skeptiķis Plonskis izmeta caur zobiem, — viņam droši vien bija vēzis, gaidāma mok­pilna nāve, bet jūs viņam — desmitkārtīgu morfija devu …

— Nē, ar morfiju tam nebija nekā kopēja, — Jašvins atbildēja, — un arī nekāda vēža viņam nebija. Laukā sala, es lieliski atceros, grādi piecpadsmit, zvaigznes… Ak, kādas Ukrainā ir zvaigznes! Nu jau gandrīz septiņus gadus dzīvoju Maskavā, tomēr mani velk atpakaļ uz dzimteni. Sirds smeldz, reizēm neizturami gribas kāpt vilcienā … un prom uz turieni. Atkal skatīt sniega piepu­tinātās kraujas. Dņepru… Pasaulē nav skaistākas pil­sētas par Kijevu. «

Jašvins ielika kalendāra lapiņu kabatas portfelī, ierāvās atzveltnī un turpināja:

— Barga pilsēta, bargi laiki… Un es pieredzēju šaus­mīgus notikumus, kādus jūs, maskavieši, neesat piere­dzējuši. Tas notika deviņpadsmitajā gadā, āre, tieši 1. feb­ruārī. Jau sāka krēslot, bija ap sešiem vakarā. Šī krēslas stunda mani sastapa pie dīvainas nodarbošanās. Kabinetā uz galda man dega lampa, istabā bija silti, mājīgi, bet es tupēju uz grīdas pie maza čemodāniņa, stūķēju tajā visādus niekus un čukstēju vienu vienīgu vārdu:

— Jābēg, jābēg …

Kreklu es te bazu čemodānā, te vilku laukā… Nav to, sasodīto, kur ielikt. Rokas čemodāniņš bija mazītiņš, apakšbikses aizņēma milzumu vietas, tad vēl papirosu simts, stetoskops. Tas viss negribēja čemodāniņā satilpt. Nometu kreklu un ieklausījos. Dubultlogi aizlīmēti, sa­klausīt grūti, tomēr es dzirdu… Kaut kur tālu, tālu tā smagi nodun — bū-um … bū-um … Smagie lielgabali. Aizskan grāvieni, tad iestājas klusums. Paskatos laukā pa logu — es dzīvoju augstā vietā, Alekseja nogāzes augš­malā, varēju pārredzēt visu Podolu. No Dņepras nāk nakts, apņem mājas, un virknītēm, rindām vien pamazām iedegas ugunis… Tad atkal nogrand. Un ikreiz, kad aiz Dņepras nodun, es čukstu:

— Bliez, bliez, uzbliez vēl!

Apstākļi bija tādi: tobrīd visa pilsēta zināja, ka Petļura to tūliņ atstās. Ja ne šonakt, tad nākamajā naktī. Viņpus Dņepras uzbrukumu bija sākuši boļševiki, un klīda bau­mas, ka to ir milzīgas masas, nu, un jāatzīst, ka visa pil­sēta viņus gaidīja ne vien ar nepacietību, bet — es pat teiktu — ar sajūsmu. Jo tas, ko Petļuras karaspēks bija pastrādājis Kijevā šajā pēdējā savas varas mēnesī, ar prātu grūti aptverams. Ik brīdi uzliesmoja grautiņi, ik dienas kāds tika nogalināts, zināms, pirmām kārtām eb­reji. Kaut kas tika rekvizēts, pa pilsētu drāzās automobiļi, un tajos bija cilvēki papahās ar sarkani trestotiem, smai­liem galiem, tālīnie lielgabali pēdējās dienās nerimās ne brīdi. Ne dienu, ne nakti. Cilvēkus pārņēmušas gaidas, acis visiem vērīgas, bažu" pilnas. Un vēl vakar zem ma­niem logiem pusi dienas sniegā bija gulējuši divi līķi. Viens pelēkā šinelī, otrs melnā darba blūzē, un abi bez zābakiem. Un ļaudis te rāvās sānis, te salasījās pūlīšos, redzēju — sievas kailām galvām izšāvās no pavārtēm, kra­tīja dūres pret debesīm un sauca: