MIHAILS BULGAKOVS - ES NOGALINĀJU

— Nu, pagaidiet tikai! Gan atnāks boļševiki, gan at­nāks!

Sie divi nezin par ko nošautie izskatījās pretīgi un nožēlojami. Tā ka galu galā arī es sāku gaidīt boļševikus. Un viņi nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Debesis satumsa, un lielgabali tālumā dunēja it kā no pašiem zemes dzi­ļumiem.

Tātad…

Tatad: lampa deg omulīgi un reizē bažīgi, dzīvoklī esmu gluži viens, grāmatas izsvaidītas (jo visas šīs jez­gas laikā es tiku lolojis neprātīgu sapni — sagatavoties zinātņu grāda iegūšanai), bet es noņēmos ar čemodāniņu-.

Atgadījās, man jums jāsaka, tas, ka notikumi negaidot ielauzās manā dzīvoklī un aiz matiem izrāva mani laukā, un aizvilka prom, un viss izkūpēja kā velnišķi nelāgs sap­nis. Tai pašā krēslas stundā biju pārnācis no nomales strādnieku slimnīcas, kur biju ordinators sieviešu ķirur­ģiskajā nodajā, un durvju šķirbā atradis nepatīkamu kroņa vēstuli. Biju to turpat kāpņu laukumiņā atplēsis, izlasījis zīmītē rakstīto un apsēdies tieši uz kāpnēm.

Zīmītē zilganā mašīnrakstā bija nodrukāts:

«Ar šeit teikto …»

īsi pārceļot krievu mēlē:

«Pēc šī ziņojuma saņemšanas jūs tiekat aicināts divu stundu laikā ierasties Sānitārajā pārvaldē, lai saņemtu norīkojumu …»

Vārdu sakot, šī pati spožā armija, kas pamet uz ielām līķus, Petļuras tētiņš, grautiņi un es ar sarkanu krustu uz piedurknes tajā pašā kompānijā … Mana fantazēšana nevilkās ilgāk par minūti, turklāt uz kāpnēm. Pielēcu kā­jās kā atsperes sviests, iegāju dzīvoklī, un, lūk, uz skatu­ves parādījās čemodāniņš. Plāns man radās ātri. No dzī­vokļa jāaiziet, mazliet veļas — un prom uz nomali pie drauga feldšera, cilvēka ar melanholisku seju un skaidri manāmu boļševistisku noslieci. Tupēšu pie viņa, kamēr Petļura nebūs izdzīts. Bet ja nu viņu nekur neizdzen? Varbūt šie sengaidītie boļševiki ir mīts? Kur esat, liel­gabali? Pieklusuši. Nekā, dun atkal…

Es nikni izmetu laukā kreklu, aizspiedu čemodāniņa slēdzi, ieliku kabatā brauniņu un rezerves aptveri, uzvilku šineli ar sarkanā krusta apsēju uz piedurknes, skumīgi pārlaidu visapkārt skatienu, nodzēsu lampu un, pustumsā starp ēnām taustīdamies, izgāju priekšistabā, iededzu tur gaismu, paņēmu bašliku un atvēru durvis uz kāpņu lau­kumiņu.

Un tūliņ klepodami priekšistabā ienāca divi vīri ar īsām kavalēristu karabīnēm plecos.

Viens bija ar piešiem, otrs bez tiem, abiem papahas ar zilām, smailām virspusēm, kas braši nokārās līdz vaigam.

Man sirds krūtīs salēcās.

— Vai jūs esat dakteris Jašvins? — pirmais kavalērists noprasīja.

— Jā, es, — neskanīgi atteicu.

— Nāksiet mums līdzi, — tas pats sacīja.

— Ko tas nozīmē? — mazliet atjēdzies, noprasīju.

— Sabotāžu, vei, šito, — atbildēja piešu šķindinātājs un jautri un šķelmīgi paraudzījās manī, — dakteri negrib mobilizēties — par to arī dabūs atbildēt pēc likuma.

Priekštelpā nodzisa gaisma, aizcirtās durvis, kāpnes,,, iela…

— Kurp tad jūs mani vedat? — es noprasīju un bikšu kabatā pieskāros viegli vēsajam, rievotajam spalam.

— Uz pirmo jātnieku pulku, — atbildēja piešotais.

— Kāpēc?

— Kā tā — kāpēc? — otrs brīnījās. — Tiekat iecelts mums par dakteri.

— Kas komandē pulku?

>— Pulkvedis Ļeščenko, — ar zināmu lepnumu atbildēja pirmais, un pa kreisi no manis ritmiski šķindēja viņa pieši.

«Esmu gatavais mūlāps,» nodomāju, «aizsapņojos pie tā čemodāniņa. Sazin kādu apakšbikšu dēļ… Vai man bija grūti iziet piecas minūtes agrāk…»

Kad nonācām pie savrupmājas, pār pilsētu jau pletās melnas, saltas debesis un pie tām iemirdzējās zvaigznes. Leduspuķēm klātajās logu rūtīs mirdzēja elektrība. Piešus šķindinot, mani ieveda tukšā, putekļainā istabā, kurā no iedauzīta, tulpjveidīga opāla krāsas kupola apakšas žil­binošu gaismu meta spēcīga elektriskā spuldze. Kaktā rēgojās ložmetēja stobrs, un manu uzmanību piesaistīja rūsganie un sarkanie plankumi kaktā līdzās ložmetējam, tur, kur sadriskāts karājās dārgs gobelēns.

«Tās taču ir asinis,» es nodomāju, un mana sirds ne­patīkami sažņaudzās.

— Pan pulkvedi, — paklusām sacīja piešotais, — atve­dām dakteri.

— Vai žīds? — piepeši kaut kur iebrēcās sausa, pie­smakuši balss.

Durvis, kas bija apsistas ar gobelēnu, kurā bija attēloti ganiņi, nedzirdami atvērās, un ātri ienāca kāds cilvēks.

Mugurā viņam bija lielisks šinelis un pie zābakiem pieši. Viņš bija cieši apjozies ar sudraba kalumiem rotātu kaukāziešu jostu, un pie sāniem spožajā elektrības gaismā zibsnīt zibsnīja kaukāziešu zobens. Galvā viņam bija jē­rene ar aveņkrāsas augšu, ko krustoja zeltītas treses. Iešķībās acis viņa sejā raudzījās ļauni, slimīgi, dīvaini, it kā tajās lēkātu melnas bumbiņas. Seja bija kā nosēta ar bakurētām, un melnās, apcirptās ūsas nervozi raustījās.

— Nē, nav žīds, — kavalērists atbildēja.

Tad šis cilvēks pielēca man klāt un ieskatījās acīs.

— Jūs neesat žīds, — viņš ar stipru ukraiņu akcentu ierunājās kroplā valodā, krievu un ukraiņu vārdus jauk­dams, — bet neesat labāks par žīdu. Un, kā tik beigsies kauja, es nodošu jūs kara tiesai. Tiksiet nošauts par sa- botāžu. Neatkāpties no viņa ne soli! — viņš pavēlēja ka- valēristiem. — Un dot dakterim zirgu!

Es stāvēju, cietu klusu un, jādomā, biju bāls. Tālāk viss atkal norisinājās kā neskaidrā sapnī. Kaktā kāds žēli ierunājās:

— Jele apžēlojieties, pan pulkvedi…

Es neskaidri saskatīju drebošu bārdiņu, noskrandušu zaldāta šineli. Ap to pazibēja kavalēristu sejas.

— Dezertieris? — nodziedājās man jau pazīstamā pie- smakusī balss. — Ek tu, maita, maita!

Es redzēju, kā pulkvedis, mutei raustoties, izvilka no maksts greznu un drūmu pistoli un ar spalu iegāza no- skranduŠajam cilvēkam pa seju. Tas pasviedās sānis, aiz­rīdamies pats ar savām asinīm, nokrita ceļos. No viņa acīm straumēm sāka plūst asaras …

Un tad izzuda baltā, nosarmojusī pilsēta, gar sastingu­šās, melnās un noslēpumainās Dņepras krastu aizlocījās koku ieskauts ceļš, un pa šo ceļu, izstiepies līkumu līku­mos, virzījās pirmais jātnieku pulks.

Kolonnas beigās palaikam iegrabējās vezumnieku div­riči. Līgojās melnie pīķi, rēgojās smailie, nosarmojušie bašliki. Es sēdēju saltos seglos, brīžiem kustināju zābakos pirkstus, kas mokoši smeldza, elpoju pa bašlika spraugu, ap kuru bija izaugušas sarmas bārkstis, un jutu, kā mans seglu lokam piesietais čemodāniņš spiež kreiso gurnu. Mans vienmēr modrais konvojnieks klusēdams jāja bla­kus. Manī viss pamazām sastinga, tāpat kā stinga manas kājas. Laiku pa laikam es pacēlu galvu pret debesīm, rau­dzījos uz prāvajām zvaigznēm, un ausīs man gluži kā iesprūduši skanēja dezertiera smilksti, tikai šad tad no- klusdami. Pulkvedis Ļeščenko lika viņu sist ar šauteņu slauķiem, un turpat savrupmājā viņu sita.

Melnā tāle"tagad klusēja, un es ar skaudrām skumjām domāju par to, ka boļševiki laikam būs atsisti. Mans lik­tenis bija bezcerīgs. Mēs virzījāmies uz Slobodku — tur mums vajadzēja stāvēt un apsargāt tiltu pār Dņepru. Ja kauja pieklusīs un es nebūšu bijis tieši vajadzīgs, pulk­vedis Ļeščenko mani tiesās. To iedomājoties, es tīri vai sastingu un maigi un skumīgi ielūkojos zvaigznēs. Nebija grūti uzminēt tiesas spriedumu par nevēlēšanos tik bargos laikos ierasties divu stundu laikā. Diplomēta cilvēka me­žonīgais liktenis…