MIHAILS BULGAKOVS - ES NOGALINĀJU

Pēc stundām divām viss atkal bija mainījies kā kalei­doskopā. Tagad bija izzudis melnais ceļš. Es nokļuvu istabā ar baltām, apmestām sienām. Uz koka galda atradās lukturis, gulēja maizes doniņa un izvandīta medicīniskā soma. Kājas man bija atsilušas, biju sasildījies, jo mel­najā dzelzs krāsniņā locījās zilgansārta uguns. Laiku pa laikam pie manis ienāca kavalēristi, un es viņus ārstēju. Lielākā daļa bija ar apsaldējumiem. Viņi vilka nost zā­bakus, attina autus, locījās sāpēs pie uguns. Istabā val­dīja sviedru, mahorkas un joda skābā smaka. Brīžiem biju viens pats. Konvojnieks bija mani pametis. «Jābēg,» es paretam pavēru durvis, paraudzījos laukā un redzēju kāpnes, ko apgaismoja notecējusi stearīna svece, sejas un šautenes. Māja stāvgrūdām pilna cilvēku, aizbēgt bija grūti. Es atrados štāba centrā. No durvīm atgriezos pie galda, nespēkā apsēdos, noliku galvu uz rokām un vērīgi klausījos. Pēc pulksteņa ievēroju, ka ik pēc piecām mi­nūtēm zem grīdas lejā atskan spalgi kliedzieni. Es jau pavisam noteikti zināju, kas tur notiek. Tur kādu sita ar slauķiem. Smilksti reizēm pārvērtās par kaut ko dobjai lauvas rēkoņai līdzīgu, reizēm par maigu, kā izklausījās cauri grīdai, lūgšanos un žēlošanos, it kā tur starp diviem draugiem norisinātos intīma saruna, reizēm skaņas spēji aprāvās kā ar nazi nogrieztas.

— Par ko jūs viņus tā? — es ieprasījos kādam no pet- ļuriešiem, kurš drebēdams stiepa rokas pret uguni. Viņa basā kāja atradās uz ķeblīša, un es triepu baltu ziedi uz izberztās čūlas pie sazilējušā lielā pirksta. Viņš atbildēja:

— Slobodkā iekritusi organizācija. Komunisti un žīdi. Pulkvedis pratina.

Es neko neatbildēju. Kad viņš aizgāja, ietinu galvu bašlikā, tad skaņas kļuva neskaidrākas. Tā pagāja kāds stundas ceturksnis, un no. snaudas, kurā aizvērto acu priekšā nemitīgi iznira bakurētainā seja zem cepures zel­tītajām tresēm, mani izrāva konvojnieka balss:

— Pans pulkvedis liek jums nākt.

Es piecēlos, konvojniekam ar izbrīnu noskatoties, attinu bašliku un devos kavalēristam līdzi. Mēs nokāpām apakš­stāvā, un es iegāju baltā istabā. Te es luktura gaismā ieraudzīju pulkvedi Ļeščenko.

Viņš bija līdz jostasvietai kails un, sakņupis uz tabu­retes, spieda pie krūtīm ar asinīm piesūkušos marli. Bla­kus stāvēja apjucis puisis un mīņājās, piešus šķindinā­dams.

— Nelietis, — pulkvedis novilka caur zobiem, tad uz­runāja mani: — Nu, pan dakteri, pārsieniet mani! Puis, izej laukā! — viņš pavēlēja kareivim, un tas rībināda- mies izspraucās pa durvīm. Mājā valdīja klusums. Un tajā brīdī nodrebēja loga rāmis. Pulkvedis pašķielēja uz melno logu, es arī. «Lielgabali», es nodomāju, drudžaini nopūtos un pavaicāju:

— No kā jums tas?

— Ar kabatas nazi, — pulkvedis drūmi atbildēja.

— Kurš tad?

— Nav jūsu darīšana, — viņš atbildēja ar saltu, ne­špetnu nicinājumu un piebilda: — Ai, pan dakteri, slikti jums klāsies!

Es pēkšņi sapratu: «Kāds nebija varējis izturēt viņa spīdzināšanu, bija meties viņam virsū un ievainojis. Tikai tā vien varēja būt…»

— Noņemiet marli, — es sacīju, pieliekdamies viņam pie krūtīm, kas bija noaugušas ar melnām spalvām. Taču viņš nepaspēja atņemt asiņaino vīkšķi, kad aiz durvīm atskanēja soļu troksnis, rosīšanās un kāda rupja balss iesaucās:

— Stāt, stāt, velns, kur lien …

Durvis atvērās, un istabā ieklupa izspūrusi sieviete. Vi­ņas seja bija sausa un, kā man likās, pat jautra. Tikai vēlāk, pēc krietni ilga laika, es sapratu, ka nevaldāms niknums var izpausties ļoti dīvainās formās. Kāda pelēka roka gribēja notvert sievieti aiz lakata, bet tas neizdevās.

— Ej prom, puis, ej prom! — pulkvedis pavēlēja, un roka nozuda.

Sievietes skatiens apstājās pie puskailā pulkveža, un viņa bez asarām balsī sausi noprasīja:

— Par ko nošāvāt vīru?

— Par ko vajadzēja, par to arī nošāvām, — pulkvedis izmeta un sāpīgi saviebās. Vīkšķis viņa pirkstos kļuva arvien sarkanāks.

Sieviete tā pasmīnēja, ka es sāku neatraudamies rau­dzīties viņai acīs. Nebiju redzējis tādu acu. Un tad viņa pagriezās pret mani un teica:

— Un jūs esat ārsts!…

Viņa piegrūda pirkstu pie piedurknes— sarkanā krusta — un nogrozīja galvu.

' — Ai, ai, — viņa turpināja, un acis viņai kvēloja, — ai, ai! Kāds jūs esat nelietis… Jūs esat mācījies universitātē un turaties kopā ar šitiem plukatām … Esat viņu pusē un liekat viņiem pārsējiņus?! Viņš cilvēkam tikai zvetē un zvetē pa seju. Līdz tas sajūk prātā… Bet jūs viņu pārsienat? …

Man acu priekšā viss sagriezās raibs, metās pat nelabi, un es jutu, ka tieši šobrīd sākas paši drausmīgākie un brīnumainākie notikumi manā nelaimīgajā ārsta dzīvē.

— Jūs to sakāt man? — es noprasīju un jutu, ka drebu. — Man? … Vai jūs maz zināt…

Bet viņa nevēlējās klausīties, pagriezās pret pulkvedi un iespļāva tam sejā.,Tas pielēca kājās un iesaucās:

— Puiši!

Kad tie sabruka istabā, viņš nikni teica:

— Uzdodiet viņai divdesmit piecas reizes ar slauķi!

Sieviete neko neteica, un viņu, zem rokām saņemtu, iz­vilka laukā, bet pulkvedis aizvēra durvis un aizlika priekšā krampīti, tad atslīga uz ķeblīša un aizmeta prom marles vīkšķi. No nelielā iegriezuma sūcās asinis. Pulk­vedis noslaucīja spļaudekli, kas bija ieķēries labajā ūsā.

— Sievieti? — es noprasīju gluži pārvērstā balsī.

Viņa acīs uzliesmoja niknums.

— Ehe-hē … — viņš novilka un uzmeta man draudīgu skatienu. — Nu es redzu, kas par putnu man iedots dak­tera vietā …

Vienu no lodēm es acīmredzot biju ietriecis viņam mutē, jo atceros, ka viņš līgojās uz ķeblīša un no mutes viņam plūda asinis, tūliņ pēc tam parādījās plankumi uz krūtīm un vēdera, tad viņam izdzisa acis un no melnām pārvēr­tās pienainās; beidzot viņš novēlās uz grīdas. Šaudams es, cik atceros, baidījos sajaukt skaitu un izšaut pēdējo — septīto lodi. «Tā, nu arī man beigas…» es domāju, un no brauniņa ļoti patīkami oda pēc dūmu gāzes. Tiklīdz durvis nobrakšķēja, es izmetos laukā pa logu, ar kājām izsizdains stiklus. Un liktenis bija man žēlīgs — izlēcu klusā pagalmā, gar malkas grēdām izskrēju tumšā ielā. Es noteikti būtu noķerts, taču nejauši uzdūros iegruvu- mam starp diviem mūriem, kas slējās cieši viens otram blakus, un tur, iedobē, gluži kā alā vairākas stundas no­sēdēju uz ķieģeļu drumslām. Man garām aizauļoja jāt­nieki — to es dzirdēju. Ieliņa veda līdz Dņeprai, un viņi ilgi siroja gar upi, mani meklēdami. Pa plaisu varēja re­dzēt vienu pašu zvaigzni, nezin kāpēc man šķita, ka tas bija Marss. Man izlikās, ka tā sasprāgst. Bija sprādzis pirmais šāviņš, aizsegdams zvaigzni. Un pēc tam visu nakti Slobodkā skanēja dārdi un grāvieni, bet es sēdēju ķieģeļu alā un klusēju, un domāju par savu zinātnisko grādu un par to, vai sieviete no slauķa sitieniem nomira vai ne. Bet, kad trokšņi apklusa un sāka aust gaismiņa, es izlīdu no iedobes, nespēdams ilgāk izturēt mocības — biju apsaldējis kājas. Slobodkā šķita kā izmirusi, valdīja klusums, zvaigznes bija izbālējušas. Un, kad nonācu pie tilta, viss bija tā, it kā ne pulkveža Ļeščenko, ne jātnieku pulka nekad nebūtu bijis… Tikai zirgu mēsli uz izdan­gātā ceļa …

Un es viens pats nosoļoju visu ceļu līdz Kijevai un iegāju tajā, kad jau bija pavisam gaišs. Mani sagaidīja dīvaina patruļa neparastās, ausainās cepurēs.