MIHAILS BULGAKOVS - ĒĢIPTES TUMSĪBA

ĒĢIPTES TUMSĪBA

IR gan ir visa pasaule manā dzimšanas dienā? Kur Maskavas elektriskās laternas? Cilvēki? Debesis? Aiz logiem nav nekā! Tumša …

Mēs esam nošķirti no cilvēkiem. Tuvākie petrolejas luk­turi deg dzelzceļa stacijā, deviņas verstis no mums. Luk­turītis tur droši vien mirkšķina, putenī tikko vilkdams dzīvību. Pusnaktī kaukdams aizjoņos garām ātrvilciens uz Maskavu un pat neapstāsies — tam nav vajadzīga šī aizmirstā, sniegputeņa apraktā stacija. Vienīgi ja nu sliedes būs aizputinātas.

Tuvākās elektriskās laternas deg četrdesmit verstu at­tālumā, apriņķa pilsētā. Tur dzīve ir jauka. Kinemato­grāfs, veikali. Kamēr pār laukiem gaudo vējš un puteņo sniegi, uz ekrāna varbūt iznirst niedrāji, šūpojas palmas, pavīd tropu sala …

Betjnēs esam vieni.

— Ēģiptes tumsība, —- noteica feldšeris Demjans Lu- kičs, mazliet atbīdījis aizkaru.

_ Viņš izsakās svinīgi, tomēr visai trāpīgi. Tieši tā — Ēģiptes tumsība.

— Izdzersim, lūdzami,, vēl pa glāzītei, — es uzaici­nāju. (Ak, nenosodiet mūs!. Jo ārsts, feldšeris un divas vecmātes — ari mēs esam cilvēki! Mēnešiem ilgi neredzam nekā cita kā tikai simtiem slimnieku. Mēs strādājam, esam aprakti sniegā. Vai gan mēs ārsta dzimšanas dienā ne­drīkstam izdzert pāris glāzīšu atšķaidīta, uz recepti iz­rakstīta spirta un uzkost no apriņķa pilsētas atvestas šprotes?)

— Uz jūsu veselību, dakter! — Demjans Lukičs izjusti sacīja.

— Noveļam jums pierast mūsu nostūrī! — teica Anna Nikolajevna un pieskandinādama sakārtoja savu izrak­stīto goda kleitu.

Otra vecmāte — Pelageja Ivanovna pieskandināja, iedzēra, tūliņ pietupēs un ar kruķi sabikstīja krāsni. Par mūsu sejām pārskrēja karsts spožums, krūtis sila no deg­vīna.

— Galīgi nesaprotu, — es uzbudināts ierunājos, skatī­damies krāsns kruķa uzvandītajā dzirksteļu spietā, — ko tā sieva izdarījusi ar beladonnu. Taisni šausmas!

Feldšera un vecmāšu sejās parādījās smaids.

Bija noticis tā. Šorīt pieņemšanas laikā pie manis ka­binetā iespraucās sārtvaidzīgs sievišķis ap gadiem trīsdes­mit. Viņa paklanījās ginekoloģiskajam krēslam, kas at­radās man aiz muguras, tad izvilka no azotes platkak- lainu flakonu un sāka glaimīgi vidžināt:

— Paldies jums par pilieniem, pilsoni dakter. Palīdzēja gan labi, briesmot' labi!… Lūgtu vēl vienu butelīti.

Izņēmu flakonu viņai no rokām, paskatījos etiķetē, un acu priekšā man sametās zaļš. Etiķete bija rakstīta Dem- jana Lukiča plašajā rokrakstā: «Tinct. belladonn ,..» — utt.: «1917. gada 16. decembrī.»

Citiem vārdiem sakot, vakar es šim sievišķim biju iz­rakstījis krietnu porciju beladonnas, bet šodien, 17. de­cembrī, manā dzimšanas dienā, tā pati sieva ieradās ar tukšu pudeli un lūdza devu atkārtot.

— Tu … tu … vakar izdzēri visu? — es noprasīju pār­vērstā balsī.

— Visu gan, mīļo tētiņ, visu, — sievele medainā balsī vīvināja, — lai dievs jums dod veselību par šitām pilēm… pusbutelītes — līdzko pārbraucu, otru pusi — kad likos gulēt. Atņēma kā ar roku…

Es atzvēlos pret ginekoloģisko krēslu,

— Pa cik pilieniem liku tev dzert? — ierunājos aiz­žņaugtā balsī. — Es tev liku pa pieciem pilieniem… Ko tu esi izdarījusi, sieva? Tu taču … es taču …

— Dieva vārds, izdzēru! — sievišķis apgalvoja, domā­dams, ~ka es šaubos, vai viņa ārstējusies ar manis doto beladonnu.

Sakampu rokās viņās sārtos vaigus un ielūkojos re­dzokļos. Taču redzokļi izskatījās kā jau redzokļi. Diezgan skaisti un pilnīgi normāli. Arī pulss sievai bija lielisks. Vispār nevarēja manīt nekādas pazīmes, ka viņa būtu sa­indējusies ar beladonnu.

— Tas nevar būt!… — es noteicu un ieaurojos: — Demjan Lukič!!

Demjans Lukičs baltā uzsvārcī iznira no aptiekas gai­teņa.

— Papriecājieties, Demjan Lukič, par to, ko izdarījusi šī daiļava! Es nekā nesaprotu …

Sieva satrūkusies grozīja galvu, noprazdama, ka izda­rījusi kaut ko aplam.

Demjans Lukičs paņēma flakonu, paostīja to, pasvār­stīja rokās un stingri sacīja:

— Mīļā, tu melo! Zāles izdzērusi tu neesi.

— Goda vā … — sieva iesāka.

— Sievišķi, nemēģini mums te pūst miglu acis, — muti sašķiebis, feldšeris bargi teica, — mēs visu smalki sa­protam. Atzīsties — ko tu ārstēji ar šiem pilieniem?

Sieva pagrieza savus normālos redzokļus pret tīri izbal­sinātajiem griestiem un pārkrustījās.

— Lai tad mani…

— Rimsties jel, rimsties… — Demjans Lukičs noburk­šķēja un sacīja man: — Ziniet, dakter, kā viņas dara? Ierodas tāda gudriniece slimnīcā, viņai izraksta zāles, bet šī aizbrauc uz sādžu un pacienā visas sievas.

— Kam jūs tā, pilsoni feršel…

— Neizliecies! — feldšeris atcirta. — Strādāju te jau astoto gadu. Zinu. Skaidrs, ka izpilinājusi zāles pa visām sētām, — viņš atkal pievērsās man.

— Iedodiet vēl šitās pilītes, — sieva glaimīgi lūdzās.

— Nu nē, sievišķīt, — es atbildēju un noslaucīju no pieres sviedrus, — ar tiem pilieniem tu vairs neārstēsies. Vai ar vēderu kļuva vieglāk?

— Nu tak gluži kā ar roku atņēma!.,.

— Tad jau vareni! Izrakstīšu tev citus pilienus, ar! ļoti labus.

Un es izrakstīju sievai baldriānu, un viņa vīlusies aiz­brauca.

Lūk, šo gadījumu pārrunājām dzīvoklī, svinot manu dzimšanas dienu, kad aiz logiem kā smags aizkars pletās puteņa nakts Ēģiptes tumsība.

— Tas vēl nekas, — teica Demjans Lukičs, delikāti koš­ļādams eļļaino zivtiņu, — tas vēl nekas, mēs jau esam te pieraduši. Bet jums, dārgais dakter, pēc universitātes, pēc galvaspilsētas būs pie krietni daudz kā jāpierod. Tumšs nostūris!

— Ai, cik tumšs! — kā atbalss atsaucās Anna Nikola- jevna.

Kaut kur dūmvados iegaudojās putenis un aizšalca gar mājas sienu. Uz tumšās dzelzs plāksnes pie krāsns nogūla sarkans atspīdums. Lai svētīta uguns, kas tumšā nostūrī silda mediķus!

— Vai jūs vēlētos kaut ko paklausīties par savu priekš­teci Leopoldu Leopoldoviču? — feldšeris iejautājās un, galanti pasniedzis papirosu Annai Nikolajevnai, aizsmē­ķēja arī pats.

— Viņš bija lielisks dakteris! — jūsmīgi piebilda Pela- geja Ivanovna, mirdzošām acīm raudzīdamās žēlīgajā ugunī. Grezna ķemme ar neīstiem akmentiņiem te iezai- gojās, te apdzisa viņas melnajos matos.

— Jā, izcila personībar—feldšeris apstiprināja. — Zem­nieki viņu taisni dievināja. Viņš prata ar tiem apieties. Jāpaliek pie Lipontija uz operāciju — lūdzu! Zemnieki viņu sauca nevis par Leopoldu Leopoldoviču, bet par Li- pontiju Lipontjeviču. Ticēja viņam. Nu, viņš arī prata ar tiem runāt. Ziniet, reiz pie viņa uz pieņemšanu atbrauc labs paziņa, Fjodors Kosojs no Duļcevas. Tā un tā, šis saka, Lipontij Lipontič, man tik smagas krūtis, ka ne elpu atvilkt. Un arī rīklē kasās …

— Laringīts, — es automātiski noteicu, trakās steigas pilnajā mēnesī jau pieradis pie lauku zibenīgajām dia­gnozēm.

— Pilnīgi pareizi. «Nu,» Lipontijs saka, «es došu labu līdzekli. Pēc divām dienām būsi vesels. Se tev franču si­nepju plāksteri. Vienu uzlipināsi uz muguras starp lāp­stiņām, otru uz krūtīm. Paturi desmit minūtes un noņem! Marš! Rīkojies!» Zemnieks paņēma plāksterus un aiz­brauca. Pēc divām dienām atkal klāt.

«Kas tad nu?» Lipontijs noprasa.

Bet Kosojs viņam atbild:

«Redziet,» šis saka, «tie jūsu plāksteri nekā nelīdz, Li­pontij Lipontič.»