MIHAILS BULGAKOVS - ĒĢIPTES TUMSĪBA

Te Jums būs izņēmums! Inteliģents dzirnavnieks!»

Jau gultā gulēdams, saņēmu atbildes zīmīti, kuru žāvā­damās atnesa saīgusi Aksiņja.

«Dārgo dakter! Viss izdarīts. Pel. Lbova.»

Un iemigu.

… Un pamodos.

— Ko tu? Kas ir? Kas noticis, Aksiņja?! — es nomur­mināju.

Aksiņja stāvēja, kautrīgi tīstīdamās tumšos brunčos ar baltiem punktiņiem. Stearīna svece meta drebošu gaismu viņas miegainajā un satrauktajā sejā.

— Nupat atskrēja Marja, Pelageja Ivanovna likusi jūs tūliņ pasaukt.

— Kas noticis?

— Saka, dzirnavnieks otrajā palātā mirstot nost.

— Ko-o?! Mirstot? Kā tad tā?!

Tai paša mirklī manas basas kājas, kurpes neatradušas, sajuta vēso grīdu. Lauzu sērkociņus un ilgi bikstīju degli, līdz tas ar zilganu liesmiņu aizdegās. Pulkstenis rādīja taisni seši.

«Ko tas nozīmē?… Ko tas nozīmē? Vai patiesi tā ne­būtu malārija?! Kas viņam lēcies? Pulss bija lielisks…»

Nepagāja ne piecas minūtes, kad es, uzrāvis zeķes uz kreiso pusi, nesapogātā, žaketē, izspūris, ar velteņiem kā­jās dažos lēcienos biju pāri pagalmam, kas vēl tinās melnā tumsā, un ieskrēju otrajā palātā.

Uz savandītās gultas blakus saņurcītam palag'ām sē­dēja dzirnavnieks, ģērbies vienīgi slimnīcas vējā. Viņu apgaismoja maza petrolejas lampiņa. Rūsganā bārda bija izspūrusi, acis likās melnas un milzīgas. Viņš grīļojās kā piedzēries. Raudzījās apkārt ar šausmu pilnu skatienu un smagi elpoja …

Kopēja Marja, muti ieplētusi, blenza dzirnavnieka tumš­sarkanajā sejā.

Pelageja Ivanovna greizi uzrautā virssvārkā un neap­segtiem matiem metās man pretī.

— Dakter! — viņa izsaucās aizsmakušā balsī. — Zvēru, ka neesmu vainīga! Kurš gan to varēja gaidīt? Jūs vēl pats rakstījāt — inteliģents …

— Kas noticis?!

Pelageja Ivanovna sasita rokas un teica: — Iedomājieties, dakter! Viņš visus desmit pulverus hinīna ieņēmis uzreiz! Pusnakti.

Ausa pelēks ziemas rīts. Demjans Lukičs novāca kuņģa zondi. Oda pēc kampareļļas. Mazgājamā bļoda uz grīdas bija pilna ar brūnganu šķidrumu. Dzirnavnieks gulēja vārgs, bāls, līdz zodam apsegts ar baltu palagu. Rūsganā bārda slējās stāvus gaisā. Pieliecies aptaustīju pulsu un pārliecinājos, ka dzirnavnieks ticis cauri sveikā.

— Nu, kā ir? — es apjautājos.

— Acīs Ēģiptes Tumsiba … Ā-a … Ū.., — dzirnav­nieks vārgā basā atbildēja.

— Man tāpat! — es pikti atteicu.

— Ko? — dzirnavnieks pārprasīja (viņš vēl dzirdēja vāji).

— Pasaki man tikai vienu, tēvaini, — kāpēc tu to da­rīji?! — es viņam skaļāk iekliedzu ausī.

Un drūms, nedraudzīgs bass man atbildēja:

— Nu, domāju, ko te ar jums piņķerēties pa vienam pulverim. Izdzēru uzreiz — un lieta darīta.

— Tas ir kaut kas traks! — es izsaucos.

— Anekdote, dakter! — it kā dziļās domās iegrimis, dzēlīgi noteica feldšeris.

*

«Nu nē … es cīnīšos. Es cīnīšos … Es …» Un pēc grūtās nakts iegrimu saldā miegā. Kā melns auts klājas Ēģiptes tumsība … tajā it kā stāvu es… rokā man tā kā šķēps, tā kā stetoskops. Es eju … cīnos .-.. Nomaļā kaktā. Taču viens neesmu. Nāk mana kara draudze: Dem­jans Lukičs, Anna Nikolajevna, Pelageja Ivanovna. Visi baltos uzsvārčos, tie soļo uz priekšu, uz priekšu …

Cik jauks gan ir miegs!…

1926