MIHAILS BULGAKOVS - ĒĢIPTES TUMSĪBA

«Nemels!» Lipontijs atbild. «Franču sinepju plāksteri nevar nepalīdzēt! Droši vien tu tos nemaz neesi licis?»

«Kā tad neesmu licis? Vēl tagadiņ stāv …»

Un viņš pagrjež muguru, un tur rēgojas uz kažoka uz­lipināts plāksteris…

Es sāku skaji smieties, bet Pelageja Ivanovna ieķiķi- nājās un sāka ar kruķi sparīgi bikstīt pagali.

— Sakiet, ko gribat, tā ir anekdote, — es teicu, — tas nevar būt!

— Anek-dote?! Anekdote?! — viena par otru izsaucās vecmātes.

— Nē, dakter! — nikni noteica feldšeris. — Vai zināt, visa dzīve mums te sastāv no šādām anekdotēm … Te notiek tādi brīnumi…

— Un kur tad cukurs?! — iejaucās Anna Nikolajevna. — Pastāstiet par to cukuru, Pelageja Ivanovna!

Pelageja Ivanovna pabīdīja krāsns mutei priekšā aiz­slietni un, grīdā vērdamās, iesāka:

— Aizbraucu reiz uz to pašu Dujcevu pie dzemdē­tājas …

— . Duļceva ir slavena vieta, — feldšeris nenocietās un piebilda: — Piedodiet! Turpiniet, kolēģe!

— Nu, pats par sevi saprotams, izmeklēju, — kolēģe Pelageja Ivanovna turpināja, — un dzemdes kaklā sa­taustu zem pirkstiem kaut ko dīvainu … Tādas kā drum­slas, kā gabaliņus … Izrādās — graudu cukurs!

— Te nu ir anekdote! svinīgi piebilda Demjans Lukičs.

— Atvainojiet… es nekā nesaprotu …

•— Vecene samācījusi! — Pelageja Ivanovna atsaucās. — Pūšļotāja. Sak, grūtas dzemdības. Mazulītis negrib nākt dieva pasaulē. Tad tak jālūko izmānīt. Un tā viņas ar saldumu mānījušas bērnu laukā.

— Šausmas! — es noteicu.

— Dzemdētājām dod košļāt matus, — ierunājās Anna Nikolajevna.

— Kālab?!

— Dievs vien zina. Reizes trīs mums tadas atveda. Nabaga sieviete guļ un spļaudās. Mute pilna matu. Ļaudis tic, ka tad dzemdības būšot vieglākas …

Vecmāšu acis iedegās, pārcilājot atmiņas. Mēs ilgi sē­dējām pie uguns, dzērām tēju, un es klausījos kā apmāts. To, ka Pelageja Ivanovna savās kamanās vienmēr brauc aiz muguras, ja dzemdētāja vedama no sādžas pie mums uz slimnīcu, — lai vedēji ceļā nepārdomā un neaizved sievieti atpakaļ veceņu ziņā. To, kā reiz dzemdētāja pa­kārta aiz kājām pie griestiem, lai mazulis iegrieztos, kā nākas, jo tam bijusi nepareiza guļa. To, kā Korobovā bērnu saņēmēja, saklausījusies, ka ārsti mēdz pārdurt augļa plēvi, ar galda nazi sagraizījusi bērnam visu gal­viņu, tā ka pat slavenais un izveicīgais ārsts Lipontijs nav varējis viņu glābt, labi vēl, ka izglābis vismaz māti. To, kā …

Krāsns durtiņas jau sen bija aizvērtas. Mani viesi aiz­gājuši uz savu māju. Annas Nikolajevnas logā vēl kādu brīdi redzēju degam nespodru gaismu, tad tā apdzisa. Viss pazuda. Putenis saplūda ar decembra vakara tumsu, un melns aizkars apslēpa manām acīm gan debesis, gan zemi.

Soļoju pa savu kabinetu, zem kājām reizēm iečīkstējās grīdas dēļi, no holandiešu krāsns plūda siltums, un va­rēja dzirdēt kaut kur skrubināmies rosīgu peli.

«Nu nē,» es prātoju, «ar Ēģiptes tumsību cīnīšos, cik ilgi vien liktenis būs lēmis man palikt šai nomales kaktā. Graudu cukurs … Ko tu neteiksi!. - .»

Sapņos, kas dzima zaļās lampas gaismā, redzēju mil­zīgu universitātes pilsētu un tajā klīniku, bet klīnikā plašu zāli, flīžu grīdu, spožus krānus, baltus, sterilus palagus un asistentu ar visai cienīgu, iesirmu ķījbārdiņu…

Klauvējiens tādos mirkļos arvien satrauc un biedē. Es sarāvos…

— Kas tur ir, Aksiņja? — jautāju, pārliecies pār iekšējo kāpņu margām (ārsta dzīvoklis bija divos stāvos: augšā kabinets un guļamistaba, lejā — ēdamistaba, vēl viena istaba nezināmām vajadzībām un virtuve, kur mitinājās virēja Aksiņja un viņas virs — slimnīcas pastāvīgais sargs).

Noklaudzēja smagā bulta, lejā šūpodamās sāka slīdēt lampiņas gaisma, uzvēdīja saltums. Tad Aksiņja paziņoja:

— Atbraucis slimnieks …

Atklāti sakot, tas mani iepriecināja. Gulēt vēl negri­bējās, bet no peļu skrubināšanās un atmiņām bija sa­meties mazliet skumīgi un vientuļi. Turklāt tas ir slim­nieks, tātad ne sieviete, tātad ne visļaunākais — dzem­dības.

— Vai viņš staigā?

— Staigā, — Aksiņja žāvādamās atteica.

— Nu, lai nāk kabinetā.

Ilgi čīkstēja kāpnes. Pa tām nāca kāds cienīgs, smag­nējs vīrs. Es jau tikmēr biju apsēdies pie rakstāmgalda, pūlēdamies panākt, lai mans divdesmitčetrgadu dzīvīgums pēc iespējas mazāk laūztos laukā no eskulapa profesio­nālās čaulas. Mana labā roka gulēja uz stetoskopa kā uz revolvera.

Pa durvīm iespraucās stāvs aitādas kažokā un velteņos. Cepuri ienācējs turēja rokās.

— Ko tad jūs, tēvocīt, tik vēlu? — es izskata pēc cie­nīgi apjautājos.

— Atvainojiet, pilsoni dakter, — patīkamā, maigā basā atsaucās ienācējs, — tīrais posts ar to puteni. Tā nu no­vēlojāmies, ko lai dara, lūdzami, neņemiet jel ļaunā!

«Pieklājīgs cilvēks,» ar patiku nodomāju. Svešais man ļoti iepatikās, un pat biezā, rūsganā bārda atstāja labu iespaidu. Acīmredzot bārdai netrūka zināmas kopšanas, īpašnieks to ne tikai apcirpa, bet arī zieda ar kādu vielu — ārsts, kas padzīvojis sādžā kaut vai īsu laiciņu, bez pūlēm tajā pazītu saulespuķu eļļu.

— Kas vainas? Novelciet kažoku. No kurienes jūs esat?

Kažoks nogūla uz krēsla kā kalns.

— Drudzis moka nost, — slimnieks atbildēja un bēdīgi paskatījās mani.

— Drudzis? Aha! Jūs esat no Duļcevas?

— Tieši tā. Dzirnavnieks.

— Nu, kā tad drudzis jūs moka? Pastāstiet!

— Katru dienu, tiklīdz pulkstenis divpadsmit, sāk sāpēt galva, tad kā uznāk karstumi… Stundas divas krata dru­dzis un tad atlaiž.

«Diagnoze skaidra!» galvā paplaiksnīja lepna doma.

— Un citā laikā nekas?

— Kājas tādas nedrošas …

— Aliā … Atpogājiet kreklu! Hm … tā.

Apskates beigās slimnieks mani bija apbūris. Pēc stul­bajām večām, pēc izbiedētajiem pusaudžiem, kas šausmās rāvās prom no metāla špāteļa, pēc šārīta atgadījuma ar beladonnu mans skolota cilvēka skatiens labpatikā ka­vējās pie šī dzirnavnieka.

Viņa valoda likās saprātīga. Turklāt izrādījās, ka dzir­navnieks prot lasīt un rakstīt, un katrs viņa žests pauda cieņu pret zinātni, kura man visdārgākā, tas ir, pret me­dicīnu.

— Ziniet, mīļais, — es, klaudzinādams pa siltajām, varen platajām krūtīm, teicu, — jums ir malārija. Inter- mitējošais drudzis… Man pašlaik vesela palāta brīva. Ļoti iesaku palikt slimnīcā. Mēs jūs, kā nākas, pavērosim. Sākšu jūs ārstēt ar pulveriem, bet, ja nelīdzēs, izdarīsim iešļircinājumus. Panākumi būs. Nu? Paliksiet?…

— Pazemīgi pateicos! — dzirnavnieks ļoti pieklājīgi atbildēja. — Par jums tik daudz dzirdēts. Visi apmieri­nāti. Stāsta, jūs tik labi palīdzot… Neesmu arī pret šļir- cināšanu, kaut tikai atdabūtu veselību.

«Nē, tas nudien ir gaismas stars tumsas valstībā!» es nospriedu un apsēdos pie galda rakstīt. Man šai brīdī bija tik patīkami, it kā pie manis uz slimnīcu ciemos būtu at­braucis paša brālis, nevis svešs dzirnavnieks.

Uz vienas blankas es uzrakstīju:

«Chinini mur. 0,5. D.T. dos. № 10. S. Dzirnavniekam Hudovam pa 1 pulverim pusnakti.»

Un uzšņāpu brašu parakstu.

Bet uz otras blankas;

«Pelageja Ivanovna! Ievietojiet dzirnavnieku 2. palātā. Viņam ir malaria. Hinīns pa vienam pulverim, kā zināms, stundas četras pirms lēkmes, tātad pusnaktī.