MIHAILS BULGAKOVS - Liktenīgās olas

Izrādījās, ka baļķim augšgalā ir galva. Ta bija plakana un smaila un rotāta ar apaļu dzeltenu plan­kumu uz olīvkrāsas fona. Pašā galvvidu rēgojas le­dainas un šauras acis bez plakstiem, un šais acis spīgoja prātam neaptverams ļaunums. Galva sakus­tējās tā, it kā knābtu gaisu, viss stabs ieslīdēja da­džos, un palika tikai acis, kas nemirkšķinādamas cieši vērās Aleksandrā Semjonovičā. Klāts lipīgiem sviedriem, viņš nočukstēja četrus gluži neiedomāja­mus, ārprātīgu baiļu izraisītus vārdus. Tik skaistas bija starp zaļajām lapām gailošās acis.

— Kas tie par jokiem…

Tad viņš atcerējās, ka faķiri… ja… ja… Indija… klūgu grozs un kaut kur redzēta aina… Čūsku dīdī­tājs… Ar stabuli…

Galva atkal pašāvās augšup, un sāka liekties ārā arī rumpis. Aleksandrs Semjonovičs pacēla pie lupām flautu, vārgi nokremšļojās un, ik pa brīdim aizelsdamies, saka spelet valsi no "Jevgeņija Oņe- gina". Nezaļu biežņā spīguļojošās acis tūdaļ iekvē­lojās nesamierināmā naidā pret šo operu.

— Dulls esi, vai, ka spēlē tādā karstumā? — atskanēja Maņas jautrā balss un kaut kur labajā pusē ar acs kaktiņu Aleksandrs Semjonovičs pama­nīja baltu plankumu.

Tad mežonīgs spiedziens pāršķēla visu sovhozu, pieņēmās spēkā un kāpa gaisos, bet valsis sāka lēkāt ka ar pārsistu kāju. Galva no briksnāja šāvās uz priekšu, acis palaida vaļā Aleksandru Semjonoviču, ļaujot viņa dvēselei nožēlot grēkus. Čūska, kādas piecpadsmit aršinas garumā un cilvēka resnumā, kā atspere izšāvās no dadžiem. Putekļu mākonis no- virpuļoja uz ceļa, un valsis beidzas. Čūska pašāvās sovhoza vadītājam garām tiešā trāpījumā turp, kur uz ceļa vidēja baltā blūzīte. Un Roks skaidri re­dzēja: Maņa kļuva dzeltenbāla, un viņas garie mati kā drātis saslejas kadu pusaršinu virs galvas. Roka acu priekšā čūska, uz mirkli iepletusi rīkli, no kuras izšāvās kaut kas šķelts un līdzīgs dakšiņai, sagrāba putekļos sakņupušo Maņu aiz pleca un parava viņu kādu aršinu virs zemes. Tad Maņa atkārtoja griezīgo pirmsnāves kliedzienu. Čūska savērpās kā spēcīga dzenskrūve, tas aste sakūla virpuļviesuli, un tad tā sāka Maņu žņaugt. Maņa vairs neizdvesa ne skaņas, un Roks tikai dzirdēja, kā lūza viņas kauli. Augstu virs zemes vēlreiz pazibēja Maņas galva, maigi pie­glaudušies čūskas vaigam. No Maņas mutes izšļā­cās asinis, pašāvās salauztā roka, un no nagapakšas pašķīda asins strūkliņas. Tad čūska, plati atvāzusi žokli, iepleta rīkli un vienā rāvienā uzmauca savu galvu uz Maņas galvas, un sāka vilkties viņai virsū ka cimds pirkstam. No čūskas uz visām pusēm garoja tik karsta dvaka, ka tā sasniedza Roka seju, bet aste gandrīz noslaucīja viņu no ceļa un apraka kodīgajos putekļos. Tajā mirklī Roks nosirmoja. Vispirms viņa galvas kreisā, tad labā puse, kas pirms tam bija zābaka melnuma, kļuva sudrabota. Navīga nelabumā viņš beidzot atrāvās no ceļa, un, neko un nevienu neredzēdams, piekliegdams apkārtni ar me­žonīgiem rēcieniem, Roks metās bēgt…

Ščukins, Valsts politiskās pārvaldes aģents Duginas stacijā, bija ļoti drosmīgs cilvēks, gari ne­prātodams, viņš sacīja savam biedram, sarkanma­tainajam Polaitim:

— Nu ko, braucam. Stum šurp motociklu, — un, mirkli pavilcinajies, piemetināja, vērsdamies pie vīra, kurš sēdēja uz sola: — Lieciet tak nost to flautu.

Taču sirmais drebošais vīrs, kurš sedeja uz sola Duginas GPU, flautu nost nelika, tikai skaļi un žēlabaini ieraudājās. Tad Ščukins un Polaitis sapra­ta, ka instruments viņam jāatņem ar varu. Pirksti tam bija ka pieauguši. Ščukins, kurš izcēlās ar mil­zīgu, gandrīz vai cirka cīkstoņa cienīgu speķu, sāka tos atlocīt citu pēc cita, līdz atplēsa visus. Flautu viņš nolika uz galda.

Tas notika agrā saulainā rītā, nakamaja dienā pēc Maņas nāves.

— ļUs brauksiet mums līdzi, — Ščukins Alek­sandram Semjonovičam teica, — parādīsiet mums, kur un kas meklējams.

Taču Roks šausmās atrāvās nost un aizsedzās ar plaukstam, ka vairīdamies no baismīga rēga.

— Bus vien jāparāda, — Polaitis bargi noteica.

— Ne, liec viņu mierā. Redzi, cilvēks galīgi zau­dējis sajēgu.

— Sūtiet mani uz Maskavu, — raudot palūdza Aleksandrs Stepanovičs.

— Vai tad jūs vispār nedomājat atgriezties sov­hozā?

Taču atbildes vietā Roks atkal aizsedzās ar rokām, un šausmu asaras pilēja viņam caur pirk­stiem.

— Nu labi, — Ščukins izlēma, — jūs tiešām ne­esat spējīgs… To es redzu. Tūlīt nāks kurjervilciens, ar to arī brauciet.

Kamēr stacijas uzraugs dzirdīja Aleksandru Sem­jonoviču ar ūdeni un tas pret zilās, apdauzītās krū­zītes malu klabināja zobus, Ščukins ar Polaiti no­turēja apspriedi. Polaitis uzskatīja, ka nekas tāds vispār nav noticis, bet Roks vienkārši ir garīgi slims un redzējis drausmīgu halucināciju. Turpretī Šču­kins sliecās uz domām, ka no Gračevkas pilsētas, kur patlaban viesizrādes sniedza cirks, ir izbēdzis pitons. Izdzirdis viņu šaubu pilno sačukstēšanos, Roks pietrūkās kājās. Nedaudz atguvies un izstiepis rokas kā Bībeles pravietis, viņš sauca:

— Ticiet man! Jel ticiet! Kāpēc jūs man neticat? Tā tur bija! Kur tad palika mana sieva?

Ščukins pieklusa, sadrūma un nekavējoties aiz­sūtīja uz Gračevku telegrammu. Trešais aģents pēc Ščukina rīkojuma vairs ne soli neatkapās no Alek­sandra Semjonoviča, un tam tika uzdots pavadīt Roku uz Maskavu. Ščukins ar Polaiti sāka gatavo­ties ekspedīcijai. Viņiem bija tikai viens elektriskais revolveris, taču arī tā jau bija krietna aizsardzība. Divdesmit septītā gada piecdesmit lādiņu modelis, šis franču tuvcīņas tehnikas lepnums, bija izmanto­jams tikai simts soļu attālumā, toties apšaudes lauks tam sasniedza divus metrus diametra, un ša lauka robežās viss dzīvais bija pagalam ar pirmo šāvienu. Ščukins apjoza spīdīgo elektrisko mantiņu, bet Polaitis apbruņojas ar parasto divdesmit piecu lādiņu ložmetēju, paņēma aptveres, tad abi sēdās uz viena motocikla un, vēsumā pa rīta rasu izbraukuši uz šosejas, devās uz sovhozu. Divdesmit verstis, kas staciju šķīra no sovhoza, motocikls nonbinaja stun­das ceturksnī (Roks bija gājis visu nakti, ik pa brī­dim nāves baiļu uzplūdos slēpdamies ceļmalas zālē), un, kad saule jau jūtami sāka sildīt sānus, uzkalniņā, gar kuru aizvijās Slīkšņupīte, zaļumu ieskauta, pavīdēja cukurbaltā, kolonnām rotata pils. Visā apkārtnē valdīja nāves klusums. Jau pie paša sovhoza aģenti apdzina zemnieka pajugu. Tas ne­steidzīgi klidzināja ar maisu vezumu un driz vien palika braucejiem aiz muguras. Motocikls pārripoja pār tiltu, un Polaitis paspaidīja signāltauri, lai iz­sauktu kādu ārā. Taču nekur neviens neatsaucās, izņemot tālumā rejošos aptrakušos Koncovkas su­ņus. Motocikls lēnītēm piebrauca pie pils vārtiem ar zaļi nosūbējušiem lauvām. Noputējušie aģenti, dzeltenās getras zibinādami, nolēca no braucamā, ar ķēdi un priekškaramo atslēgu piesledza mašīnu pie sētas dzelzs režģa un iegāja pagalmā. Dziļais klu­sums viņus pārsteidza.

— Ei, vai te kāds ir? — Ščukins skaļi uzsauca.

Taču neviens neatsaucās uz viņa basā ducinošo

balsi. Aizvien lielākā nesaprašanā aģenti apgaja pa­galmam apkārt. Polaitis sadrūma. Ščukina skatiens kļuva aizvien nopietnāks, un viņš drūmi rauca gai­šās uzacis. Pa aizvērto logu viņi ieskatījās virtuvē un redzeja, ka arī tur neviena nav, bet visa grīda no­sēta ar baltām trauku lauskām.