MIHAILS BULGAKOVS - Liktenīgās olas

— Saprotu… klausos, — viņš murmināja.

Persikovs iegrūda viņam rokās ar zimoglaku aiz-

zieģelētu aploksni un piekodināja:

— Brauksi taisnā ceļā uz lopkopības nodaļu pie tā vadītāja Ptahas un skaidri un gaiši pateiksi, ka viņš ir cūka. Pasaki, ka es, profesors Persikovs, tieši tā arī teicu. Un atdod viņam vēstuli.

Persikovs ārdījās.

— Tas ir velns viņu zina kas, — viņš šķendējās, staigādams pa kabinetu un berzedams cimdotās rokas, — tā ir nedzirdēta ņirgāšanās par mani un zooloģiju. Tās nolādētās vistu olas ved grēdām, bet es divus mēnešus nevaru dabūt nepieciešamo. It kā tā Amerika butu nez kur aiz kalniem! Mūžīgi trači, mūžīga nejēdzība, — un viņš sāka skaitīt uz pirk­stiem: — Noķeršana… nu, augstākais, desmit die­nas, nu labi, piecpadsmit… nu labi, divdesmit, pārli­dojums — divas dienas, no Londonas līdz Berlīnei — diena… No Berlīnes līdz mums — sešas stundas… kada neaprakstāma bezjēdzība…

Viņš nikni uzklupa telefonam un saka kaut kur zvanīt.

Kabineta viņam viss bija sagatavots nez kādiem noslēpumainiem un bīstamiem eksperimentiem, bija nolikts strēmelēs sagriezts papīrs durvju aizlīmē­šanai, bija novietotas ūdenslīdēju ķiveres ar resnām caurulēm un vairāki baloni, kas spīdēja kā dzīvsud­rabs un bija aplīmēti ar brīdinājuma zīmēm "Dob- rohim, nepieskarties" un draudīgu galvaskausu ar sakrustotiem kauliem.

Vajadzēja mazākais trīs stundas, lai profesors nomierinātos un ķertos pie sīkākiem darbiem. In­stitūtā viņš nostradāja līdz vienpadsmitiem vakarā, un tāpēc viņam nebija ne jausmas par to, kas nori­sinās aiz krēmkrāsas sienam. Ne par Maskava pa­klīdušajām muļķīgajām baumam par nez kādam čūskām, ne par dīvaino, vakara avīze izbazūnēto telegrammu viņš ta ari neko neuzzināja, jo docents Ivanovs bija Dailes teatn, kur izrādīja "Fjodoru ļoanoviču", un tāpēc nebija neviena, kas profesoram varētu pavēstīt visus šos jaunumus.

Ap pusnakti Persikovs pārradās Prečistenkā un likās gulēt, pirms iemigšanas vel gulta palasīdams kāda angļu autora rakstu žurnālā "Zooloģijas Vēstis", ko bija saņēmis no Londonas. Profesors gulēja, un gulēja arī visa Maskava, pierimusi tikai pašā nakts melnumā, negulēja vienīgi milzīgais pelēkais kor­puss Tveras bulvārī, kur sētas puse ar baismu rū­koņu, visu ēku tricinādamas, darbojās laikraksta "Izvestija" rotācijas mašīnas. Redaktora kabinetā valdīja neiedomājama kņada. Viņš pats, nikns kā pūķis, ar sasarkušām acīm šaudījās apkārt, nezinā­dams, ko iesākt, un sūtīja visus pie velna mātes. Metieris staigāja viņam nopakaļ un, pūzdams alko­hola dvaku, skandinaja:

— Nav tak nekāda nelaime, Ivan Vonifatjevič, lai rit no rita izlaiž ārkārtēju pielikumu. Nerausim tak numuru ārā no mašīnas.

Salicēji negāja mājās, bet klīda bariņos un, vien­kop sanākuši, lasīja telegrammas, kas tagad pienāca visu cauru nakti ik pēc stundas ceturkšņa un kļuva aizvien biedējošākas un dīvainākas. Alfrēda Bronska smailā hutite zibēja spožajā gaismā, kas lējās pār tipogrāfiju, un mehāniskais resnis, protēzi čīkstinā­dams, ik pa brīdim parādījās gan te, gan tur. Klau­dzēja ārdurvis, un visu nakti naca un gāja reportieri. Pa visiem divpadsmit tipogrāfijās telefoniem nepār­traukti zvanīja, bet telefoncentrāle jau gandrīz automātiski atbildēja — "aizņemts", "aizņemts", bet centrāle bezmiega nomocītajām jaunkundzēm ausīs džinkstēja un džinkstēja izsaukuma signāli…

Salicēji bija apstājuši mehānisko resnīti, un tāl­braucējs kapteinis viņiem klāstīja:

— Nāksies sūtīt aeroplānus ar gāzi.

— Ko citu, — salicēji atbildēja, — tās tak tiešām ir briesmu lietas. — Tad pūli pāršalca niknas un rup­jas lamas, un kada spiedzīga balss iekliedzās:

— To Persikovu vajag nošaut.

— Kāds tam sakars ar Persikovu, — no biežņas atbildēja, — to kuces dēlu sovhozā, to vajag nošaut.

— Vajadzēja pielikt apsardzi, — kads klaigāja.

— Bet var būt, ka vaina nemaz nav olas.

Visa ēka drebeja un dūca rotācijas mašīnu vibrā­cijā, un radās iespaids, ka pelekais, neglītais korpuss liesmo elektriskā ugunsgrēkā.

Austošā diena visu šo jezgu nemazinaja. Tieši otrādi, tikai pavairoja, kaut arī elektrība nodzisa. Cits pēc cita asfaltētajā pagalmā juku jukām ar automobiļiem iejoņoja motocikli. Un, kad Maskava modās, to ka putni savās spalvas ietērpa balto avīž- lapu plīva. Lapas švīkstēja un čaukstēja visās rokās, un ap pulksten vienpadsmitiem avīžpārdevējiem pietrūka numuru, lai gan "Izvestija" tomenes iz­nāca pusotra miljona eksemplāru metienā.

Profesors Persikovs izbrauca no Prečistenkas ar autobusu un parastajā laikā ieradās institūtā. Tur viņu gaidīja jaunums. Vestibilā stāvēja ar metāla stī­pām rūpīgi apjoztas koka kastes, kopskaita tris ga- balas, noraibinātas ar ārzemju uzlīmēm vācu valodā, un tām visām pāri dižojās ar krītu uzšņāpts uz­raksts:

Uzmanīgi — olas.

Profesoru pārņēma vētrains prieks.

— Beidzot, — viņš iesaucās. — Pankrat, nekavē­joties lauz kastes vaļa, tikai uzmanīgi, lai nesaplīst. Pie manis uz kabinetu!

Pankrats nekavējoties izpildīja pavēli, un pēc stundas ceturkšņa ar zāģskaidām un papīra driskām piemētātajā profesora kabinetā jau skanēja viņa dus­mīgā balss:

— Viņi ņirgājas par mani, vai? — profesors auroja, dUres vīstīdams un grozīdams rokās olas, — tas taču ir gatavais lops, nevis Ptaha. — Es ne­ļaušu par sevi smieties. Pankrat, kas tas ir, ko?

— Olas, — Pankrats žēlabaini atbildēja.

— Vistu olas, saproti, vistu olas, velns tās būtu rāvis! Kāda joda pēc man tās vajadzīgas. Lai sūta tam nelietim uz viņa sovhozu!

Persikovs metās stūrī pie telefona, taču nepa­guva piezvanīt.

— Vladimir Ipatjič! Vadimir Ipatjič! — institūta gaiteni nogranda Ivanova balss.

Persikovs nolika klausuli, bet Pankrats pašāvās sānis, dodot ceļu privātdocentam. Tas, pretēji savam džentlmeniskajam ieradumam telpās noņemt gal­vassegu, iedrāzās kabinetā ar visu pelēko, pakausi atgrūsto platmali un avīzes lapu rokā.

— Vai zināt, Vladimir Ipatjič, kas noticis, — viņš izkliedza un vicināja Persikovam gar degunu avīž- lapu ar uzrakstu "Ārkārtējs pielikums", kuras vidū dižojās košs krāsains attēls.

— Nē, uzklausiet, ko viņi izdarījuši, — Persi­kovs, Ivanovā neklausīdamies, kliedza pretī, — viņi nolēmuši mani izjokot ar vistu olām. Tas Ptaha ir gatavais idiots, paskatieties pats!

Ivanovs apstulba. Viņš šausmās noraudzījās uz atlauztajām kastēm, tad uz avīzi, un viņa acis gan­drīz izsprāga no pieres.

— Tad, lūk, kas, — viņš nočukstēja, cīnīdamies pēc elpas, — nu es saprotu… Nē, Vladimir Ipatjič, jūs tikai paskatieties, — un viņš zibenigi atvēra avīzi un ar drebošiem pirkstiem noradīja Persiko­vam uz krāsaino attēlu. Taja ka baismīga ugunsdzē­sēju šļūtene dīvaina izpludušu zaļumu audze locījās milzīga dzeltenplankumaina olivkrasas čūska. Ta bija nofotografēta no augšas, un uzņēmums bija izdarits no nelielas lidmašinites, kas piesardzīgi bija slīdējusi pāri čūskai. — Kā jums šķiet, kas tas ir, Vladimir Ipatjič?

Persikovs atbīdīja brilles uz pieres, tad atkal pār­vietoja tās uz acīm, ielūkojās attēlā un ārkārtīgi iz­brīnījies sacīja:

— Velns! Tā taču… tā ir anakonda, ūdens žņau­dzējčūska…

Ivanovs norāva platmali, atkrita krēslā un, ik vārdu pavadīdams ar dūres belzienu pa galdu, sacīja: