MIHAILS BULGAKOVS - Liktenīgās olas

— Pankrat… Pankrat…

Marju Stepanovnu, kas ne pie kā nebija vainīga, nosita un saplosīja kabinetā, kameru, kurā bija ap­dzisis stars, sadauzīja gabalu gabalos, sīkas druskas sadauzīja arī terāriju, nositot un samīdot bailēs ap- trakušās vardes, sašķaidīja stikla galdus, sadragāja reflektorus, un stundu vēlāk institūts liesmoja, pie tā mētājās līķi, bet visu šo postažu ielenca ar elek­triskajiem revolveriem bruņoti viri un ugunsdzēsēju mašīnas, kas sūca no krāniem ūdeni un lēja visos logos, no kuriem rūkdamas šāvās garas liesmas.

1928. gada augustā nakti no 19. uz 20. datumu uznāca tik nedzirdēts sals, kādu pat veci ļaudis nekad nebija piedzīvojuši. Tas sakas pēkšņi un no­turējās divas diennaktis, sasniedzot astoņpadsmit grādus. Satracinātā Maskava aizspundēja visus lo­gus un durvis. Un tikai trešās diennakts beigās ļau­dis aptvēra, ka sals ir izglābis galvaspilsētu un arī bezgalīgos plašumus, kas to ieskāva un kurus bija piemeklējis 1928. gada drausmīgais posts. Jātnieku armija, pie Možaiskas zaudējusi trīs ceturtdaļas sava sastāva, sāka pagurt, un gāzetāju eskadriļas ne­spēja apturēt pretīgo rāpuļu uzbrukumu, kuri pus­lokā virzījās no rietumiem, dienvidrietumiem un dienvidiem Maskavas virziena.

Tos nobeidza sals. Riebīgo mūdžu pūļi nespēja divas diennaktis izturēt astoņpadsmit grādu auks­tumu, un augusta divdesmitajos datumos, kad sals mitējās, atstājot tikai slapjumu un drēgnumu, mit­ruma piesukušos gaisu un negaidītā aukstuma no­kostas koku lapas, vairs nebija ar ko karot. Nelaime bija beigusies. Meži, lauki un nepārredzamie purvi vēl aizvien bija pilni ar daudzkrāsainām olām, kuras reizumis klāja dīvaini, neredzēti un svešādi raksti, ko bez vēsts pazudušais Roks bija noturējis par ne­tīrumiem, taču šis olas bija pilnīgi nekaitīgas. Tas bija beigtas, un dīgļi tajas bija iznīdēti.

Nepārredzamie zemes plašumi vel ilgi puva no neskaitāmo krokodilu un čūsku līķiem, kurus bija atdzīvinājis noslēpumainais Hercena ielā dzimušais un ģeniālo acu saskatītais stars, taču nu vairs tie nebija bīstami, neizturīgās karsto un trudaino tropu purvu radības divu dienu laikā bija aizgājušas bojā, triju guberņu teritorijā atstājot vienīgi drausmīgu smirdoņu, iznīcību un puvekļus.

Pēc tam vēl ilgi turpinājās epidēmijas, vēl ilgi plosījās rāpuļu un cilvēku līķu izraisītās nāvējošās slimības un vēl ilgi darbojās armija, taču tā vairs nebija bruņota gāzēm, bet gan ar sapieru rīkiem, petrolejas cisternām un šļūtenēm, ta tīrīja piegānīto zemi. Iztīrīja, un, divdesmit devītā gada pavasarim tuvojoties, viss bija galā.

Bet divdesmit devītā gada pavasari Maskava atkal dejoja, spulgoja un mirguļoja uguņu spietos, tāpat kā agrak švīkstēdamas traucās mehāniskās ekipāžas un pār Kristus katedrales apaļo kupolu kā diedziņā piesiets karājās mēness sirpis, bet divdes­mit astotā gada augustā nodegušā divstāvu institūta vietā uzcēla jaunu zooloģijas pili, un to vadīja pri­vātdocents Ivanovs, tikai Persikova vairs nebija. Nekad vairs klausītajiem acu priekšā pārliecinoši nevicinājās viņa āķī saliektais pirksts, un neviens vairs nedzirdēja viņa čērkstoši kurkstošo balsi. Par staru un divdesmit astotā gada katastrofu vēl ilgi runāja un rakstīja visa pasaule, taču pamazām Vla­dimira Ipatjeviča Persikova vārds iegrima aizmirs­tības miglā un nodzisa, tāpat kā bija nodzisis viņa aprīļa naktī atklātais sarkanais stars. No jauna šo staru iegūt neizdevās, kaut laiku pa laikam izsmal­cinātais džentlmenis, bet tagad profesors Pjotrs Ste­panovičs Ivanovs centās to panākt. Pirmo kameru iznīcināja satracinātais pūlis Persikova slepkavības naktī. Trīs kameras sadega Nikoļskas sovhozā "Sar­kanais stars" eskadriļas pirmajā kaujā ar rāpuļiem, bet mēģinājumi tās atjaunot izrādījās veltīgi. Lai cik vienkāršs bija liekto stiklu savienojums ar atstaro­tajiem gaismas kūļiem, par spīti Ivanova pūliņiem, otrreiz to vairs iegūt neizdevās. Acīmredzot, lai to iespetu, bez zināšanām bija nepieciešams kaut kas īpašs, kaut kas tāds, kas bija piemitis tikai vienam cilvēkam pasaule — nelaiķim profesoram Vladimi­ram Ipatjevičam Persikovam.

Maskava, 1924. gada oktobris

"Ak, māmiņ, ko nu iesākšu, bez olām palicis?"

Mihaila Bulgakova daiļradē aktuāls ir intertek- stualitātes princips. Rakstnieks bieži izmanto citu literātu, komponistu darbus, tāpat arī vēsturiskus, mitoloģiskus, reliģiskus tēlus, tēmas, motīvus, kuri ar viņa paša tekstu stājas īpašās, visbiežāk paro- diskās attiecībās. Šie kultūras citāti uz Bulgakova darbu lapām veido it kā ūdenszīmes, kuras mazāk erudīts lasītājs var pat nepamanīt, lai gan īstenībā tie ir ļoti svarīgi, jo piešķir viņa sacerējumiem nozī­mīgas papildu dimensijas — ironiskā, metafiziska, politiskā un arī vēl citos aspektos.

20. gadu pirmajā pusē, rakstot groteskās filo­zofiskās antiutopijas par sava laika politisko dzīvi Padomju Savienībā "Asinssarkanā sala" (feļetons un luga), "Liktenīgās olas", "Suņa sirds", M. Bulgakovs kā sižeta elementu krātuvi izmanto divu viņam labi pazīstamu Rietumeiropas zinātniski fantastiskās literatūras pārstāvju francūža Žila Verna un angļa Herberta Velsa darbus, kas tapuši 19. gadsimta bei­gās un 20. gadsimta sākumā.

"Asinssarkanajā salā" parodēti vairāki Ž. Verna romānu "Kapteiņa Gaterasa piedzīvojumi" un "Kap­teiņa Granta bērni" tēli; "Suņa sirdi" izmantoti motīvi no H. Velsa romāna "Ārsta Moro sala". "Liktenīgajās olās" atrodama ietekme no veseliem trim H.Velsa romāniem. "Liktenīgās olas" M. Bulga- kovs uzraksta 1924. gadā, bet stasta darbība risinās nākotnē — 1928. gadā. H. Velsa romānā "Laika mašīna" Laika ceļotājs izgudro laika mašīnu, ar kuru pārvietojas laikā — nonākdams gan pagātnē, gan nākotnē — 8002000701. gadā. H. Velsa romānā "Kad guļošais mostas" arī darbība notiek 200 gadu tālā nākotnē, kad atmostas divus gadsimtus letar­ģiskā miegā nogulējušais Grehems.

20. gadsimta 20. gados Padomju Krievijas lite­ratūrā M. Bulgakovs nav vienīgais, kurš izmanto fantastikas elementus. Drīzāk varētu teikt, ka tā ir pat zināma laikmeta mode, kuru rosina ne tikai fan­tastiska pēcrevolūcijas realitāte, bet arī krievu vēlī­nais ekspresionisms. Fantastikas elementi tiek izmantoti visatšķirīgākās ievirzes darbos. Bet kada līnija tos tomēr apvieno — literārie sacerējumi nav veltīti cilvēka privatajai, intīmajai dzīvei, tajos do­minē sabiedriski un politiski motīvi. Marieta Šagin- jana fantastiku izmanto detektīvromānā ("Mess- Mends"), Aleksejs Tolstojs — "tīrā" zinātniskajā fan­tastikā ("Aelita", "Inženiera Gariņa hiperbolīds"), Andrejs Platonovs ("Juvenīlie ūdeņi", "Būvbedre", "Čevengura"), Jevgeņijs Zamjatins ("Mēs") un Mihails Bulgakovs raksta antiutopijas, bet Iļja Ērcn- burgs ("Trests D. E.") — politisku romānu. Vairākos no šiem ("Mēs", "Trests D. E.", "Čevengura"), kā arī vēl citos sacerējumos (V. Majakovska lugās "Pirts" un "Blakts") darbība, tāpat kā "Liktenīgajās olās", norisinās nākotnē. Rakstnieki šo paņemienu, kas atvasināts no fantastikas, izmanto dažādos māksli­nieciskajos, bet, galvenais, idejiskajos nolūkos. V. Ma- jakovskis un I. Ērenburgs, piemēram, apstrādā ideo­loģiskas tēmas. "Blaktī" vēstīts par gaišo komunis­tisko rītdienu pēc 50 gadiem, kad atkausētais Nepa laika neapzinigais pilsonis Prisipkins uz ideālās nā­kotnes sabiedrības fona šķiet dzīvniekam līdzīgs un tiek ievietots zooloģiskā dārza būrī. "Trests D. E." "atmasko" starptautisko imperiālismu, kas 1931. gadā izraisa Otro pasaules karu. M. Bulgakovs, savā stāsta likdams notikumiem risināties četrus gadus tālā nā­kotnē, panāk vairākus mērķus. Viņš, aprakstīdams sāpīgi aktuālas sava laika parādības kā nākotnē vairs neeksistējošas, atrod lielisku ironijas āderi. (Piemē­ram, rakstnieks apgalvo, ka 1928. gadā Maskavā jau pilnībā ir atrisināta dzīvokļu problēma.) Paradok­sālā kārtā M. Bulgakovs, attīstīdams nākotnē savu fantastisko sižetu, panak lielāku ticamības iespaidu, nekā tas būtu tad, ja viņš stāstītu par pagātni. Šo­dien lasīšanas gaitā rodas iespaids, ka rakstnieks radījis nevis literāru darbu, bet mistisku nākotnes pareģojumu, kurš, lai arī ne gluži tādās formās un ne tik īsā laikā, kā tas ir stāstā, īstenībā ari ir piepil­dījies…