MIHAILS BULGAKOVS: Liktenīgās olas

Pie antireliģiskās psihozes kulminācijas parādi- bām pieder 1923. gadā Svijažskā uzceltais piemi­neklis Jūdam, Petrogradas apglabāšanas biroja nosaukšana par "Sarkano mūžību" un publiska teat­ralizēta "Dieva tiesa" Maskavā 20. gadu pirmajā pusē 10 .

To dzejnieku vidū, kuri sacerēja antireliģiskus vārsmojumus, lai apkarotu Dievu un ticību tam, kā viens no pašiem aktīvākajiem izcēlās Vladimirs Ma- jakovskis, kurš, piemēram, 1923. gadā aktīvi sadar­bojās ar izdevumu "KK(b)P CK Aģitpropa Preses biroja biļetens". Šo izdevumu izsūtīja uz visattālā­kajiem PSRS nostūriem un no šejienes materiāli tika pārpublicēti vietējās avīzēs. Tā, piemēram, V. Majakovska "dzejoli" "Biedri zemnieki, kaut reizi apdomājieties — kāpēc zemniekam svinēt lieldie­nas /protams, ar mazo burtu — S.R./" pārpublicēja 25 provinces laikraksti un žurnāli, sākot no Jaro- slavļas un beidzot ar Arhangeļsku un Tomsku 11 .

M. Bulgakovs, lai arī par viņa personisko reli­ģisko pārliecību dokumentālu liecību nav, padomju antireliģisko propagandu kā ikviens inteliģents cil­vēks uztvēra ar šausmām un riebumu. 1925. gada 5. janvāri viņš ieraksta dienasgrāmata: "Kad vakarā uz ātru roku izšķirstīju "Bezbožņika" numurus, biju satriekts. Sāls nav zaimošanā, kaut ari tā, pro­tams, bezizmēra .. . "Sāls" ir idejā, to var pierādīt dokumentāli: Jezu Kristu attēlo kā nelieti un krāp­nieku. .. Šim noziegumam nav cenas."

1923. gadā V. Majakovskis dzejolī "Mūsu liel­dienas" raksta: "Jau komjauniešu soļi dārd par jaunu reliģiju, par reliģiju, kurā mums nevis dievs noteiks skrējienu, bet, iedarbinājis elektromotorus, pasauli pārvalda pats cilvēks." 13 "Meistara un Margaritas" 1. nodaļā, kad izraisās diskusija starp Volandu un jauno literātu Ivanu Bezpajumtnieku par to, kas pār­valda pasauli, padomju rakstnieks atbild tiešiem Majakovska vārdiem, ka "pasauli pārvalda pats cil­vēks".

5. nodaļas nosaukums krievu valoda ir "Kuri- naja istorija", 6. nodaļā vēstīts, ka dramaturgs Ēren- dorgs uzrakstījis aktuālu lugu pa karstām notikumu pēdām — "Kurij doh". Vārdu salikumu "kurinaja istorija" iespējams tulkot divējādi — gan kā stāstu par vistām, (krievu vai. vista — kuricaļ, gan ka stāstu par kūrijām. "Kurij doh" vienlaikus ir gan vistu, gan kūriju krišana. Bet kūrija ir pāvesta varas centrālo iestāžu kopums. Tekstā sastopami arī vēl citi at­vasinājumi ar līdzīgu divējādi izprotamu nozīmi. Piemēram, Bulgakovs raksta, ka popiene pēc vira nāves, kurš "nomira no antireliģiskiem sarūgtināju­miem" 14 , turpinājusi nodarboties ar "kurovodstvo", kas vienlaikus nozīmē vistkopība un kūrijas kop­šana.

S. Nikoļskis 15 uzrāda vēl vairākus zīmīgus fak­tus, kas stāstā saistīti gan ar krievu pēcrevolūcijas laiku, gan pareizticību. Viņš, piemēram, doma, ka ari popienes uzvārds Drozdova nav nejaušs. Droz- dovs bija laicīgais uzvārds vienam no krievu pa­reizticīgo baznīcas visautoritatīvākajiem darbinie­kiem — metropolītam Filaretam, kurš darbojās 19. gs. pirmajā pusē. Savukārt M. Bulgakova izdo­mātās Steklovskas pilsētiņas — vistu mēra izcels­mes vietas — nosaukumu zinātnieks saista ar Jurija Steklova vārdu, kas 20. gadu sākumā bija "Izvesti- jas" galvenais redaktors. Šī avīze ir viena no aktī­vākajām antireliģiskajā kampaņā, kura, piemēram, 1922. gadā publicē baznīcas darbinieku sarakstu, kas pasludināti par tautas ienaidniekiem. Bet "Lik­tenīgajās olās" tieši "Izvestija" ir pirmā avīze, kur paradās informācija "Vistu /resp., kūriju, jo kuri- nij — S.R./ mēris republikā".

Reliģiskās tēmas aspektā uzmanību saista arī Bulgakova aprakstītā ielu nosaukumu pārdēvēšana Steklovskā. Iela ar nosaukumu Sobornaja padomju laikā tiek "nokristīta" par Personālo ielu. Savukārt ielas nosaukums Sobornaja saistīts ar diviem jēdzie­niem. Pirmkārt, ar baznīcas, resp., katedrāles, vārdu. Otrkārt, ar krievu pareizticīgo baznīcai aktuālu ga­rīgo jēdzienu "sobornosķ", kas apzīmē visu ticīgo mistisko kopību mīlestībā uz Dievu.

Atsevišķās vietās rakstnieks apzināti jauc vistas ar cilvēkiem, lai, "pie rokas nepieķerts", vienādotu vistu mēri ar sarkano teroru. Piemēram, viņš raksta: "Pretvistu potes Ļefortovas veterinārajā institūtā devušas spožus rezultātus. Vistu nāves gadījumu skaits … uz šodienu divkārt samazinajies." 16 Tā kā pretvistu potes injicēt vistām būtu absurdi, tad loģiski ir secināt, ka runa ir par cilvēkiem. Bet nāka­majā teikumā tomēr runāts par vistu nāvju sama­zināšanos. Taču viss nostājas savā vieta, ja ņemam vērā, ka Maskavas rajonā Ļefortovā veterinārais in­stitūts nekad nav bijis, toties te atrodas slavenais cietums, kur spīdzina un nogalina aizdomās par pretpadomju darbību vai pat tikai noskaņojumu tu­rētos. Līdzīgs melnais humors izmantots, citējot avīzes "Rabočaja gazeta" gaismas reklāmu, kur teikts, ka notiek "vistu līķu sadedzināšana Ho- dinkā". Šķietami neitrālā avīzes informācija stāsta kontekstā ir rūgti ironiska. 1904. gadā Nikolaja II kronēšanas diena slikti organizētās tautas pacienā­šanas laikā Maskava, Hodinkas laukumā tika sa­spiesti un bojā aizgaja vairāki simti cilvēku. Tā tiek uzskatīta par vienu no apkaunojošakām dienām Krievijas vēsturē un par liktenīgu zīmi, ka jaunā cara valdīšana nebūs laimīga. Hodinkas laukuma arhetipa pieminēšana, pirmkārt, nekļūdīgi norāda uz cilvēku, nevis vistu līķiem, otrkārt, tā ir pa­domju varai tādas pašas nākotnes pareģošana ka Nikolajam Otrajam.

Par vistu mēri ka antireliģisko teroru liek domāt arī Bulgakova it kā garamejot izmesta piezīme, ka Volokolamskā uzrodas pravietis, kurš aģitē, ka pie vistu krišanas vainīgi komisāri, bet drīz vien tas nozūd bez pēdām. Galēji ironiski skan informācija, ka divās nedēļās Republiku savienība bija "viss pa tīro — vistu nozīme". Ka vienīgi šur tur province vel mētājās pa kādai bārenīgai vistu spalviņai, liekot noritēt dažai asarai. Un ka vistu mēris aizsoļoja līdz Baltajai jūrai pie Arhangeļskas un Vladivostokai ziemeļos, bet tālāk negāja, jo priekšā bija okeāns. Turpretī rietumos tas mīklainā kārtā apstājās pie Polijas un Rumānijas robežas, kur, nevainīgi pie­bilst autors, acīmredzot bija cits klimats…

Bulgakovs precīzi norāda, ka sarkanais stars tiek atklāts 1928. gada 16. aprīlī. Pētnieki noskaidrojuši, ka 1928. gadā 15. aprīli bija Lieldienas. Vairākos Bulgakova sacerējumos būtiski notikumi risinās vai nu Ziemassvētkos ("Suņa sirds"), vai Lieldienās ("Meistars un Margarita"). Galveno kristīgās reliģi­jas svētku klātbūtne, protams, nav nejauša. "Likte­nīgo olu" struktūrā iespējams saskatīt Lieldienu notikumus pēc formas, bet antilieldienu notikumus pēc satura. Tātad mūsu priekšā ir baisa parodija, kur Kristus vietā, kurš ceļas augšā no kapa, pasaulē nāk antikrists jeb sarkanais stars (lasi — sociālistiskā revolūcija).

Viena no galvenajām antikrista pazīmēm ir tā, ka viņš ir pseidopravietis, kurš sola glābšanu, bet atnes iznīcību. Antikrista tēls stāstā sadalīts divām lomām. Viens no tiem ir Persikova atklātais sar­kanais stars, bet otrs — sovhoza direktors Roks, ši stara "poļitruks", kurš to iedarbina, pavēršot pret čūsku olām. Kaut ari Bulgakovs uzvārdu Rokks raksta ar diviem "k", ir nepārprotami skaidrs, ka uzvārds ir simbolisks (krievu valodā rok — liktenis). Sovhoza zemnieki Roku tieši nosauc par Antikristu, bet "viņa" olas — par sātana olām. Stasta nosaukumu var tulkot gan ka liktenīgas olas, gan kā likteņa olas. Tātad — Roka olas. Taču, ja Roks ir viennozīmīgs ar Antikristu, tad iegūstam vēl vienu pilnībā likumīgu variāciju — Antikrista olas. Tāpat "apokaliptisks" ir ciemata nosaukums, kur Roka vadībā izšķiļas čūskas — Kancovka, kas latviešu valoda nozīmētu Gala vai Beigu ciematu.