MIHAILS BULGAKOVS: Liktenīgās olas

Antikrists ir viens no Apokalipses vēstnešiem. Stāstā atrodami vēl vairāki kanoniski priekšstati par Apokalipsi, kas kopā rada pasaules bojā ejas ainu. Apokalipsei pa priekšu nāk mēris. (Vistas jeb "kūri­jas" iet bojā tieši mēra rezultāta.) Čūska, kā zināms, ir sātana iemiesojums. Sarkanais stars rada draus­mīga izmēra čūskas, kuras, visu savā ceļa iznicinot, pa Možaiskas un Smoļcnskas ceļiem virzās uz Mas­kavu. (Pa šo pašu maršrutu 1812. gadā uz Maskavu naca Napoleona armija.) Stāsta pirmajā variantā, ko autors nolasīja literātu grupas "Ņikitinas sestdie­nas" saietā, tā fināls ir izteikti apokaliptisks. Mas­kava tiek nopostīta, bet Ivana Lielā baznīcas zvanu tornim, kas ir pilsētas augstākā dominante, aptinas apkārt milzīga čūska. Tātad čūska (resp., sātans) ap­tinas visai galvaspilsētai. Bet ne tikai… Jo galvas­pilsēta savukārt taču ir valsts augstākā dominante.

Arī uguns ir apokaliptisks tēls. Pēdējā nodaļā pēc tam, kad satracināti ļaužu pūļi ir nosituši Per­sikovu, viņi aizdedzina zooinstitūtu, kas nodeg līdz pamatiem.

Stāsta tēlu sistēma pravietiski īsteno cilvēces vēsturē daudzkārt piedzīvoto patiesību, ka revolū­cija aprij pati savus bērnus. Attiecībā uz "Liktenī­gajām olām" ir aktuāli piebilst — arī tēvus.

Pēdējo nodaļu autors nosaucis "Aukstuma Dievs no mašīnas". Dievs no mašīnas (deus ex machina) ir antīko grieķu traģēdiju uzvedumos ra­dies jēdziens. Aktierus, kas spēlēja dievus, orhestrā nogādāja pa gaisu ar īpašu, visai sarežģītu ierīču ("mašīnu") palīdzību. Dievi traģēdijās ieradās tad, kad vajadzēja atrisināt situācijas, ar ko cilvēki paši netika galā. Arī Bulgakovs acīmredzot grib uzsvērt, ka paši cilvēki pret saviem iedarbinātajiem sātanis­kajiem spēkiem ir nespejigi cīnīties (velta ir armijas un čekas vienību cīņa pret čūskām), cilvēkus var glābt vienīgi Dievs, kuram ir iespējams viss, arī ne­iespējamais — augustā Krievijai uzsūtīt 40 grādu lielu salu, kurā čūskas aiziet boja.

Olu operete vai olu mistērija?

M. Bulgakova apbrīnojamais talants izpaužas prasmē vienam tēlam piešķirt vairākas nozīmes, kuras šķietami it kā izslēdz cita citu, bet īstenībā tieši otrādi — tās cita citu pastiprina. Viens no daudznozīmīgākajiem tēliem "Liktenīgajās olās" ir olas. M. Bulgakovs ar olām apzīmē vistu olas, "kū­riju", "antikrista olas", no kurām izšķiļas velni, resp., čūskas, t.i., revolūcija… Taču olām ir arī ceturtā nozīme, kas vienkāršrunas leksikā saistīta ar vīrieša seksuālo jaudīgumu. Šāda veida divdomī­bas J. Jablokovs nosaucis par spēles tipa vodevilis- kiem kalambūriem 17 , un tie veido nepārprotamu stāsta pikantēriju slāni. Piemēram. Avīzē parādās pavēle: "Visiem pilsoņiem, kam pieder olas, tās stei­dzami jānodod rajonu milicijas nodaļās." 18 Feļe­tonists Koļečkins savā feļetonā uzrunā ārzemju kapitālistu, kurš it kā gribot traucēt padomes olu iepirkšanas kampaņā ārzemēs: "Netīkojiet, Juza kungs, pēc mūsu olām, jums ir pašam savējās." 19 Kad "Sarkanajā starā" no Vācijas pienāk olu partija, sovhoznieki apbrīno neparasti lielās olas: "Ārze­mes…, nav vis nekādas mūsu mužiku olas." 20 Ermitāžas teātra estrādē publiku izklaidē Šrams un Karmanščikovs, dejojot čečotku un dziedot panti­ņus, ko sacerejuši dzejnieki Ardo un Argujevs: "Ak, māmiņ, ko nu iesākšu, bez olām palicis?" 21

Krāšņiem ironiskiem mājieniem uzlādētas stāsta lapaspuses, kurās atstāstīta olu un vistu tēmas pēkšņa aktualitāte Maskavas teātros un cirkā. Reāli uzvārdi un kultūras iestāžu nosaukumi mijas ar parodētiem. Tas ir viens no M. Bulgakova paņēmieniem — miksēt reālo ar izdomāto, lai ra­dītu ticamības iespaidu. Tiek, piemēram, vēstīts, ka nelaiķa Vsevoloda Meierholda vārdā nosauktajā teātrī, kurš, "kā zināms, aizgāja bojā 1927. gadā, kad Puškina "Borisa Godunova" mēģinājuma laikā ap- gazās trapeces ar kailajiem bajāriem" 22 -, tiek iestu­dēta rakstnieka Ērendorga luga "Vistu krišana" Meierholda skolnieka republikas nopelniem bagātā režisora Kuhtermana režijā. Zem rakstnieka Ēren­dorga vārda visai caurspīdīgi "paslēpts" Ijja Ēren- burgs, kura romānus savam izrādēm 20. gados pārstrādā ja V. Meierholds, piemēram, 1923. gadā tapa izrāde "Trests D. E.", kur bija paņemti daži Erenburga romāna motīvi. Bulgakova uzskati par rakstnieka un režisora attiecībām teātrī bija zināmā mērā konservatīvi — viņš, pats vēlāk kļūdams dra­maturgs, aizstāvēja lugas pašvertigu neaizskara­mību. Tādā veidā viņš ignorē 20. gadsimta teatra būtību, kas par galveno personu teātri uzskata reži­soru, ļaujot tam brīvi apieties arī ar literāro mate­riālu. M. Bulgakovs, ka redzams, ar zināmu ironiju lūkojās uz I. Ērenburga mazdūšību, kas vēlmē par katru cenu nonākt uz skatuves, ļāva Meierholdam ar saviem romāniem rīkoties, ka vien tas vēlas.

V. Meierholds "Borisu Godunovu" nekad nav iestudējis. Pasāža par kailajiem bajāriem tapusi, ironizējot par V. Meierholda 20. gadu pirmās puses eksperimentiem konstruktīvisma garā, kuri visai talu aizgāja no dzīves reālistiskas attēlošanas uz skatuves. Savā feļetonā "Galvaspilsēta bloknotā" 23 M. Bulgakovs, piemēram, atklāti ironizēja par V. Meierholda izstrādāto biomehānikās metodi darbā ar aktieriem. V. Meierholds nepalika parādā un apmēram gadu pēc "Liktenīgo olu" publicēša­nas, kad Maskavas Preses namā notika diskusija par M. Bulgakova lugas "Turbinu dienu" iestudējumu Maskavas Dailes teātrī, izteicās, ka viņš šo lugu būtu iestudējis "pareizi, tā, ka vajag mums" 24 . Meierholds divreiz lūdza Bulgakovam uzrakstīt lugu priekš viņa teatra, bet dramaturgs atteicās, jo jutās saistīts ar Maskavas Dailes teātri, kura reālistiska estētika tam bija tuvāka. Taču īstenībā Bulgakova ioroniskajā attieksmē pret Meierholdu slēpjas vis­dziļākais paradokss, jo savā prozā Bulgakovs ir apmēram tas pats, kas Meierholds teātri. Abu māk­slinieku darbus nekādi nevar nosaukt par reālis­tiskiem, tie ir spilgti modernisma mākslas paraugi. Var tikai iztēloties, ka, ja liktenis būtu savedis ko­pīgā darbā Meierholdu un Bulgakovu, arī rakstnieka lugas varbūt pamazam būtu iemantojušas to stilu un māksliniecisko līmeni, kas raksturīgs viņa pro­zas darbiem.

M. Bulgakova melnais humors, kas saistīts ar kailajiem bajāriem kā Mcierholda nāves cēloni, draus­mīga kārtā ir gandrīz vai pravietisks, jo Meierholds tika nošauts cietuma Maskavā 1940. gada februāri kā tautas ienaidnieks un ārvalstu spiegs. Bet viņa vajāšanas kampaņa un teatra slēgšana notika jau 1938. gadā, apsūdzot viņu formālismā. Un — kas gan cits ir "kailie bajari", ja ne spilgts tēls "formā­lismam" jeb modernisma teātrim.

Taču olu izpratne seksuālajā aspektā nav saistīta vienīgi ar vodevilisku noskaņojumu. Vistu mēris un tam sekojošie padomju iestāžu "stingrie mēri", lai iedzīvotājiem atņemtu olas kā potenciāli saindētus pārtikas produktus ar brīdinājumiem sodīt katru, kurš savas olas paturēs pie sevis, izaug metaforiskā vestijuma par sabiedrību, kas piespiedu karta tiek varmācīgi izkastrēta. Precīzāk runājot — kura pati sevi izkastrē, iznīcinot savu potenci — gan fiziskā, gan garīgā nozīmē. Tā M. Bulgakovs cilvēkam bīs­tamo padomju režīma būtību atklāj arī bioloģiskā līmenī. Šajā aspektā intriģējoša ir "Liktenīgo olu" tipoloģiska, lai arī, iespējams, neapzināta sasauk­šanās ar krievu romantismam raksturīgo "kastrāci- jas kompleksa" metaforu 25 . Runa ir par Nikolaja Gogoļa stāstu "Deguns", kur majoram Kovaļovam paģirās aizbēg deguns, kuru 20. gadsimta literatūras zinātnieki un režisori traktē kā fallisko simbolu. Tāpat, kā raksta J. Jablokovs, aktuālas ir asociācijas ar Aleksandra Puškina erotisko poēmu "Cars Ņi- kita un viņa četrdesmit meitas", kas autora dzīves laikā nav publicēta un mūsdienās izlasāma tikai viņa akadēmisko kopoto rakstu 2. sējuma 1. daļā. M. Bulgakova stāstā avīzes virsraksts vēsta, ka no­tiek "Olu masveida iepirkšana ārzemēs". Puškina caram Ņikitam piedzimst 40 brīnišķīgas meitas, kurām viss ir pilnīgā kārtība, trūkst tikai vienas lietiņas. Kad kalps ierodas pie raganas pēc vajadzī­gās mantas, viņš saņem šķirstiņu un piekodinājumu to neatvērt. Taču kalpa ziņkārība izrādās stiprāka, un no šķirstiņa izlido 40 putniņi. Dabūt atpakaļ lādītē tos izdodas vienīgi tad, kad kalps atkailina savu "mantu".