MIHAILS BULGAKOVS - Liktenīgās olas

"Liktenīgo olu" finālā tikai augustā negaidīti uz­nākušais sals, kas sasniedz mīnus 42 grādus, izglābj Maskavu no reptiļu nāvējošā uzbrukuma. H. Velsa romānā "Pasauļu karš" zemeslodi metodiski izni­cina marsieši, kuri finala ari momentāni izmirst, kad masveida saslimst ar kādu cilvēkiem raksturīgu vīrusu, pret ko tiem nav imunitātes. Marsieši cilvē­kus iznīcina ar karstuma staru — Bulgakova stāsta galvenais varonis Persikovs nejauši atklāj sarkano staru, kas, iejaucoties sovhoza brigadierim Rokam, pastarpināti kļūst par cēloni cilvēku masveida bojā ejai. Taču "Liktenigo olu" fantastiskā sižeta galveno līniju M. Bulgakovs pārņem no H. Velsa romāna "Dievu barība". H. Velsa profesors Bensingtons iz­gudro pulveri, ko nosauc par dievu barību un kas veicina strauju dzīvo, kā arī nedzīvo organismu augšanu, sasniedzot grandiozus izmērus — pa gaisu lidinās vistas lieluma lapsenes, vilka izmēra žurkas saplosa zirgus, bet milzenes vistas aprij kaķus un aiznes mazus bērnus… No upes lien laukā plēsīgi milzu zuši un uzbrūk aitām, bet recekļainas aļģu gļotas plūst pāri dīķa malām, pārklādamas visu ap­kārtni. Kad "dievu barība" tiek iebarota arī bēr­niem, tie neilga laikā izaug kā milži — mazākais no tiem sasniedz 40 pēdu garumu. M. Bulgakova stāstā putnu un čUsku strauju augšanu, sasniedzot tiem pretdabiskus izmērus, veicina sarkanais stars. Tāpat kā Velsam, arī Bulgakovam milzīgie dzīvnieki uz- bruk cilvēkiem un cilvēki organizē cīņu pret tiem.

M. Bulgakovs "Liktenīgajās olās" pats ironiski uzved lasītāju uz H. Velsa "Dievu barības" pēdām. "Ivanovs: — Velsa varoņi, salidzinot ar jums, ir vienkārši nieks. Jūs atceraties viņa "Dievu barību"? — Tas ir romāns? — jautāja Persikovs. — Jā, ak Jēzus, slavens taču. — Es to esmu aizmirsis, — at­bildēja Persikovs — lasīju, bet esmu aizmirsis." 1

Boriss Sokolovs 2 "Liktenīgajām olām" min arī vairākus krievu izcelsmes avotus, kuri saistīti ar mīklainu staru un dzīvniekiem, kas organizēti spēj apdraudēt cilvēkus. Maksimiliāns Vološins no Kok- tebeles atsūta Mihailam Bulgakovam uz Maskavu izgriezumu no Feodosijas vietējās 1921. gada avīzes, kur rakstīts par milzīgu rāpuli Karadaga virsotnes rajonā, kura notveršanai izsūtīta sarkanarmiešu rota. Viktors Šklovskis grāmatā "Sentimentāls ceļo­jums" (1923) atstāsta dažadas baumas, kas cirkulē­jušas Kijevā 1919. gadā, kad tur atradās ari Bulga­kovs. Itin kā frančiem esot violets stars, ar kuru tie varot padarīt aklus visus boļševikus. Bez tam Šklov­skis vel raksta: "Stāstīja, ka angļi (un stāstītāji ne­bija slimi ļaudis) cīņai ar boļševikiem izsēdinājuši Baku pērtiķu baru, kas apmācīti visos kara mākslas likumos. Viņi ir labi karavīri, jo nepakļaujas boļše­viku propagandai un iet kaujā bez bailēm, tādēļ arī uzvarēs boļševikus. Stāstīja: kad viens pērtiķis ticis nogalināts, to glabājuši ar skotu militāro mūziku un skoti raudājuši. Tādēļ, ka pērtiķu leģiona instruk­tori bijuši skoti." 3

Vladimirs Ipatjevičs vai Vladimirs Iļjičs?

"Liktenīgo olu" galvenais varonis zooloģijas pro­fesors Persikovs, ka raksta M. Bulgakovs, savā no­zarē ir pasaules mēroga spīdeklis, kuram varbūt var līdzināties vēl tikai pāris zinātnieku uz visas zemes­lodes. Tiesa gan, nozare, kura viņš darbojas, ir visai šaura — abinieki un rāpuļi, precīzāk, tikai viena ar šim būtnēm saistīta joma — to vairošanās. Krupjus un vardes profesors mii kaisli — zooinstituta pa­vada dienas un reizēm ari naktis; katra ziņa abinieki viņam tuvāki par cilvēkiem. Institūta sarga un sava palīga Vlasa nāvi, kad tas nomirst badā, Persikovs gandrīz vai nepamana, toties aiz bēdām par Surina- mas krupja nosprāgšanu saslimst ar smagu depre­siju.

Sarkanā stara noslēpumu, kas kļūst par stāsta sižeta galveno "atsperi", profesors atklāj pavisam nejauši. Reiz, uz pusstundu atstājis mikroskopu, lai konsultētu kolēģi, viņš atgriežas un netic savām acīm. No griestu elektriskās spuldzes cauri mikro­skopa palielināmo stiklu sistēmām īpašā leņķi lūs­tošs gaismas impulss radījis sarkanu staru, kura ietekmes laukā nonākušās amēbas vairojas nepa­rasti ātri, sasniedzot milzu izmēru. Tām piemīt ne­redzēta agresivitāte — amēbas saplosa cita citu, lai tikai atgrieztos stara apspīdētajā teritorijā.

Profesoram savu vēl nepārbaudīto atklājumu ne­izdodas nosargāt no žurnālistiem. Viņš tiek vaļā no daudziem ziņkārīgajiem, taču spiests kapitulēt, kad pie viņa ierodas Alfrēds Bronskis, kurš ir līdzstrād­nieks ne tikai Maskavas žurnāliem "Krāsnij ogo- ņok", "Krāsnij perec", "Krāsnij žurnal", "Krāsnij prožektor" un avizei "Krasnaja večerņaja Moskva", bet arī čekas satīriskajam izdevumam "Krāsnij vo- ron". Žurnālista uzvārda, kurš sadarbojas ar sešiem "sarkanajiem" izdevumiem, iespējams, var saskatīt ironisku mājienu uz Ļevu Trocki, īstaja uzvārdā Bronšteinu — vienu no galvenajiem sarkanā terora organizatoriem Krievijā laikposmā no 1918. līdz 1920. gadam. "Sarkano" preses izdevumu uzskaitī­jums daudz lielākā mērā atbilst vēsturiskajai rea­litātei, nekā var iedomāties. Padomju Savienībā 20. gadu pirmajā pusē patiesi pastāv žurnāli "Sar­kana Uguntiņa", "Sarkanais Pipars", "Sarkanais Žur­nāls", "Sarkanā Vakara Maskava". Un pat "Sarka­nais Krauklis", kas gan nav čekas, bet Petrogradas "Sarkanās Avīzes" satīriskais izdevums. M. Bulga­kovs "radījis" tikai vienu izdevumu — žurnālam "Prožektors" pievienojot apzimētaju "sarkans". Rakstnieks nebūt nav uzskaitījis visus "sarkanos" izdevumus Padomju Savienībā šajā laikā, kur eksistē vēl, piemēram, avīzes "Sarkanā Krima", "Sar­kanie Urāli", "Sarkanais Karogs", "Sarkanā Avīze", žurnāli "Sarkanais Žurnāls Visiem", "Sarkanā Pa­norāma", "Sarkanie Jaunumi", "Sarkana Klints"… Kad A. Bronskis nodrukā presē aprakstu par Per- sikova sarkano staru, sākas īsta ažiotāža un par to uzzina visi. Kad dīvainā vistu mēri ir aizgājušas bojā visas padomju vistas, profesoram ar pavēli no "paša Kremļa" nepārbaudīto izgudrojumu atņem, lai iz­mantotu vistkopības atjaunošanā.

Protams, M. Bulgakova tēlotais notikums vēsta arī par zinātnes problēmām gan filozofiska, gan so­ciālā aspektā. Zinātnieks atraisa dabas spēkus, bet viņš nav spējīgs valdīt pār tiem. Dabasspēki, kā šajā gadījumā, izraujas no viņa kontroles un sāk valdīt pār viņu un citiem cilvēkiem, izraisot daudzu per­sonu, to skaitā stara atklājēja nāvi. Tātad zinātni autors traktē ka bezgala vilinošu nodarbošanos, kas cilvēkam ļauj kaut nedaudz savā radīšanas kaislē pielīdzināties Dievam. Bet tā ir ari ārkārtīgi bīstama aizraušanas, jo cilvēks tomēr nav Dievs. Līdzīga aspektā cilvēku, kurš vēlas kļūt dabas spēku pa­vēlnieks, bet īstenībā kļūst to vergs, skata daudzi rakstnieki — gan pirms, gan pēc Bulgakova. Pie­mēram var minēt kaut vai fohana Volfganga Gētes balādi "Burvja māceklis", kur māceklis pirms laika sāk trenēties pārdabisko prasmju izmēģināšanā — viņš spēj izsaukt ūdens garu, bet neprot to savaldīt, tādēļ gandrīz vai noslīkst paša izraisītos pludos. Savukārt Fridriha Dirrenmata luga "Fiziķi" stāstīts par zinātniekiem, kuri kļūst par pašu atbrīvotās atom­enerģijas potenciālajiem upuriem.

"Liktenīgo olu" sižeta attīstība nebūtu iespē­jama ari bez Padomju Savienībā valdošajām admi­nistrēšanas metodēm, arī attiecībā uz zinātni, kad zinātnieks zaudē brīvību un tiek pakļauts ideolo­ģiska rakstura komandām "no paša Kremļa". Taču vienlaikus stāsta notikumos iekodētas arī citas poli­tiskas alūzijas, uz kurām norādījuši daudzi M. Bul- gakova pētnieki kā Krievijā, ta Rietumos.