MIHAILS BULGAKOVS: Liktenīgās olas

Sarkano staru var traktēt kā sociālistiskās revo­lūcijas metaforu. Bet stara rezultātā strauji vairojo­šās agresīvās lielizmera amēbas (sovhozā — čūskas) raisa asociācijas ar revolūcijas rezultātā dzimušo padomju cilvēku, kuru boļševiku aģitācija slavināja ka "jauno", pasaule vēl nekad neredzētu cilvēka tipu. Bulgakovam sabiedrības attīstība pieņemama bija evolūcija, kurai viņš pretstatīja revolūciju kā ne­dabisku līdzekli. Tādēļ ari sarkanais stars nav radies saules, bet gan elektriskās, resp., mākslīgās, gais­mas iedarbībā.

Toties attiecībā uz Persikovu stāstā atrodamas ļoti daudzas pazīmes, kas to gan biogrāfisko datu, gan zinātniskās darbības ziņā sarado ar sociālis­tiskas revolūcijas teorijas izstrādātāju — Ļeņinu 4 . Pirmkārt viņiem abiem vienāds vārds — Vladimirs un ļoti līdzīgi tevavārdi, kuros atšķiras tikai daži burti — Persikovs ir Ipatjevičs, bet Ļeņins, kā zināms, Iļjičs. Tieši tāpat kā Ļeņinu 20. gadu presē un boļševiku savstarpējā komunikācijā visbiežāk dēvēja vārdā un tevavārdā, arī Bulgakovs savā stās­tā Persikovu bieži sauc par Vladimiru Ipatjeviču. 1928. gada Persikovam paliek 58 gadi, tātad viņš dzimis tai pašā gadā, kad viņa iespejamais prototips. Arī mēnesis abiem viens — aprīlis; Ļeņins dzimis 22. datumā, bet Persikovs — 16. Taču arī 16. aprīlis, kad, starp citu, sākas stāsta darbība un dzimst sarka­nais stars, nav nejaušs datums 5 . 1917. gada 16. aprīlī Ļeņins no emigrācijas atgriežas Petrogradā un, uz­kāpis uz bruņumašīnas, nolasa savas "Aprīļa tēzes", kur izklāsta plānu, ka Februāra revolūciju pārvērst sociālistiskajā revolūcijā. Ar Ļeņinu Persikovu saista arī portretiska līdzība. Abiem ir kails galv­vidus, neskaidra runas maniere un raksturīgs ora­tora žests: Ļeņins, runājot no tribīnes, klausītāju virziena allaž krata izstieptu rādītājpirkstu, bet Persikovs sarunu biedram zem deguna to baksta, āķī saliektu. Arī erudīcija gan Persikovam, gan Ļeņinam ir milzīga; abi pārvalda vienas un tās pašas svešvalodas (vācu, franču, angļu) un brīvi runā divās no tām (vācu un franču). Turklāt Ļeņins tāpat līdz 1917. gadam primāri ir kabineta zinātnieks, kura teorētiskais atklājums — sociālistiska revolūcija —, "izsprukusi" no kabineta (gan ar viņa un viņa do­mubiedru aktīvu rīcību) dzīvē, sāk iet savus, viņam vairs nekontrolējamus ceļus.

Pie pašām asprātīgākajām stāsta metaforam ar politisku zemtekstu pieder no Vācijas saņemtas olas — sovhozā no tam negaidīti izšķiļas milzu čūskas. (Tiek sajauktas adreses — uz Maskavu aizsūtītas vistu olas, bet uz sovhozu — Persikova kabineta eksperimentiem pasūtītās čūsku un strausu olas.) Tātad netieši viss ļaunums nāk no Vācijas. Šai sakarā aktuāli divi fakti. Ļeņins un viņa politiskie domubiedri 1917. gadā no Šveices ar vācu valdības tiešu piekrišanu atgriezās Krievija taisīt revolūciju, braucot cauri Vācijai aizplombēta vagonā. Turklāt — pēdēja laikā dokumentāli pieradīts, ka ķeizariskā Vācija ari finansiāli atbalstīja krievu revolūciju cerībā novājināt Krieviju kā savu galveno pretinieku Pirmajā pasaules karā. Taču ir vēl kāds, iespējams, būtiskāks aspekts. Ļeņina izstrādātā sociālistiskas revolūcijas teorija taču balstās uz vācu komunisma teorētiķu Fridriha Engelsa un Karļa Marksa dar­biem. Un — uz "otrādi apgrieztiem un uz kājām nostādītiem" vācu klasiskās filozofijas pārstāvjiem, kā, atturīgi palepodamies, ne vienreiz vien mēdza izteikties Ļeņins.

Kā citu iespējamu Persikova prototipu Bulgakova pētnieki uzrāda slavenu biologu un patolog- anatomu Alekseju Ivanoviču Aprikozovu 6 , kura uz­vārds parodets stāsta galvenā varoņa uzvārdā. (Uz­vārds Persikovs atvasinats no persikiem, Aprikozovs — no aprikozēm.) Savukārt Aprikozovs arī bijis saistīts ar Ļeņinu kā viens no mediķiem, kurš re­volūcijas vadoņa līķim taisīja sekciju un izņēma smadzenes.

Paralēli stāstam par sarkana stara atklāšanu "Lik­tenīgajās olās" attīstās otrs fantastisks vēstījums — par vistu mēri. Abas sižeta līnijas krustojas 7. no­daļā, kad paraugsovhoza "Sarkanais stars" vadītājs Roks, apgādājies ar Kremļa pilnvaram, ierodas pie Persikova, lai rekvizētu viņa izgudrojumu ātrai vistu atjaunošanai padomju valstī.

Pirmo vistu mēris ķer popa Drozdova atraitnes vistu kūti, no kurienes tas izplatās tālāk. Sergejs Nikoļskis 7 izvirza interesantu versiju, kādēļ "Likte­nīgajās olās" vistu mēris sākas tieši popienes vistu kuti. Viņaprāt, autors savā stāstā izmanto vārdu spēli un vistu krišanas attēlojumā ietverta metafora par reliģisko darbinieku vajāšanu Padomju Savie­nībā pēcrevolūcijas gados.

Kā raksta amerikāņu politologs Ričards Paipss, "boļševiki metās virsū reliģijai .. ar tādu niknumu, kāds nebija redzēts kopš Romas impērijas lai­kiem". 8 Jau viens no pirmajiem padomju dekrētiem 1917. gadā paredzēja baznīcas šķiršanu no valsts. Taču totāls uzbrukums baznīcai tika atlikts līdz 1922. gadam, kad boļševiki bija ieguvuši pilnīgu kundzību Krievijas impērijā. Antireliģiskajai kam­paņai bija divi aspekti — politiskais un kulturālais. Pirmkārt, boļševiki negribēja dalīt ar baznīcu ietek­mi uz ļaužu prātiem. Otrkārt, krievu revolucionāri tieši tāpat kā Rietumu sociālisti reliģiju uzskatīja par pagātnes paliekām, kas kavē progresu. Arī anti- reliģiskās cīņas metodes pamatā bija divas — fizis­kā un garīgā. Vispirms vajadzēja atņemt baznīcu īpašumus un pakļaut teroram garīdzniekus. V. Ļe­ņins šo akciju demagoģiski sasaistīja ar badu Pie- volgā 1922. gadā. Tika izdots dekrēts par baznīcu īpašumu rekvizēšanu cīņai pret badu. Kad patriarha Tihona vadībā pareizticīgo baznīca atteicās pildīt šo pavēli un uzsāka pati vakt līdzekļus badacietēju atbalstīšanai, tas tika aizliegts, bet garīdznieki saukti tiesas priekšā par kontrrevolucionāru dar­bību. 1922. gadā Maskavā notiek publiska paraug- tiesa pret "kontrrevolucionārajiem" garīdzniekiem un viņu atbalstītājiem, kur no 54 apsūdzētajiem pieci tiek nošauti, bet pārējie sodīti ar dažāda il­guma cietumsodu vai izsūtīšanu uz koncentrācijas nometni Solovku salās. Analogā tiesas procesā Petrogradā tiek tiesātas 86 personas, no kurām no­šauj četras. 20. gadu pirmās puses antireliģiskajā kam­paņā bojā iet vairak nekā 1200 garīdznieku, bet izsū­tīti un cietumos iemesti tiek vairāk nekā 10000. 9

Paralēli tika izvērsta plaša antireliģiska propa­ganda. Tai bija vairāki virzieni. Jau 1919. gada sākās kampaņa, vērsta pret svēto pišļu kultu. Baznīcās un klosteros publiski tika atvērti šķirsti, lai pierādītu, ka ari svēto ķermeņi ir pakļauti trūdēšanai un tādejādi atmaskotu baznīcas "melus". 1923. gada janvarī, kad pareizticīgie atzīmēja Ziemassvētkus, Maskavā pēc Komjaunatnes CK direktīvas tika organizēti "komjauniešu Ziemassvētki" jeb "karne­vāls". Pa centrālajām ielām tika organizēts antire- liģisks gājiens, kurā soļoja dažadu konfesiju garīdz­nieku kostīmos un groteskās maskās tērpušies kom­jaunieši, kas atainoja ticības kalpus nožēlojamā un smieklīga formā. Tika dziedātās attiecībā pret kristīgo ticību piedauzīgas dziesmas. Tai pašā gada līdzīgā veidā tika organizētas arī "komjauniešu Liel­dienas", taču, ņemot vērā, ka iedzīvotāji nevis at­balstīja, bet mēmās šausmās bēga no šada tipa antireliģiskām izpausmēm, tika nolemts tās partraukt.

Antireliģiskaja kampaņā tika iesaistīta arī prese — kopš 1922. gada ik dienas iznaca avīze "Bezdievis" ("Bezbožņik"), 1923. gadā tai pievieno­jās nedēļas žurnāls ar analogu nosaukumu, kur tika publicēti īsi rakstiņi un rupjas karikatūras, kas iz­smēja ticību Dievam un kristīgos rituālus.