MIHAILS BULGAKOVS - Liktenīgās olas

— Vladimir Ipatjič, tā ir anakonda no Smo- ļenskas guberņas. Briesmu lietas. Saprotat, tas ne­lietis vistu vietā ir izperinājis čūskas, un, vai varat aptvert, tās ir sadējušas tikpat fenomenāli daudz olu, kā vardes nērš ikrus!

— Ko? — Persikovs uztraucas, un viņa seja tumši pietvīka. — Jūs jokojat, Pjotr Stepanovič… No kurienes tad tas radas?

Ivanovs uz mirkli kļuva mēms, tad, atguvis ru­nas dāvanas, ar pirkstu iebakstīja vienā no vaļējam kastēm, kur dzeltenajās zāģskaidas spīdēja baltas galviņas, un sacīja:

— No turienes.

— Ko?! — Persikovs ieaurojās, sākdams apjēgt.

Ivanovs ciešā pārliecībā pašāva augšup sažņaug­tas dūres un iekliedzās:

— Šaubu nav. Viņi jūsu pasūtītas čūsku un strausu olas ir aizsūtījuši uz sovhozu, bet jums aiz pārskatīšanās atgādājuši vistu olas.

— Ak Dievs… Ak Dievs, — Persikovs atkārtoja un, kļūdams zaļš no vaiga, lēnām noslīga uz skrūvē­jamās taburetes.

Pankrats pie durvīm bija galīgi zaudējis sajēgu un stāvēja bāls un mēms. Ivanovs pielēca kājās, paķēra avīzi un, ar asu nagu pasvītrojis rindiņu, kliedza profesoram ausi:

— Nu gan viņi pieredzes jautras lietas!… Kas tagad notiks, es, nudien, nevaru iedomāties. Vladi­mir Ipatjič, jūs tikai paklausieties… — un viņš skaļi ievaimanājās, saņurcītajā lapā izlasīdams pirmos patrāpījušos teikumus: "Čūskas bariem rāpo Mo- žaiskas virziena… izdējot neiedomājamu daudzumu olu. Olas redzētas Duhovskas apriņķi… Parādījušies krokodili un strausi. Sevišķo uzdevumu daļas… Valsts pārvaldes vienības likvidējušas Vjazmā izcē­lušos paniku, aizdedzinot piepilsetas mežu un tādē­jādi apturot mūdžu virzīšanos uz priekšu…"

Persikovs, kura seja tagad bija kļuvusi zilgan- bala un visa vienos plankumos, ar neprātā gailošām acīm pietrūkās no taburetes un, cīnīdamies pēc elpas, sāka kliegt:

— Anakonda… anakonda… ūdens žņaudzēj­čūska! Ak Dievs! — Ne Ivanovs, ne Pankrats viņu vēl nekad nebija redzējuši tādā stāvoklī.

Profesors ar joni norāva kaklasaiti, noplēsa krek­lam visas pogas un, kļuvis violeti, paralītiski sar­kans, grīļodamies, ar trulu skatienu stiklainajās acīs metās ārā no kabineta. Zem institūta akmens vel­vēm atbalsojās viņa kliedziens:

— Anakonda… anakonda…

— Ķer profesoru! — Ivanovs spiedzīgi uzbrēca Pankratam, kas aiz šausmām lēkāja uz vietas. — Pa­dod viņam ūdeni… profesoram trieka.

Maskavā liesmoja neprātīga elektriskā nakts. Dega visas ugunis, un dzīvokļos nebija nevienas vietiņas, ko neizgaismotu lampas ar norautiem aba- žuriem. Neviena dzīvokli Maskava, kuras iedzīvo­tāju skaits sasniedza četrus miljonus, negulēja ne­viens cilvēks, izņemot nesaprātīgus bērnus. Maltī­tes neviens negatavoja, dzīvokļu iemītnieki uz ātru roku kaut ko iekoda vai iedzera, un nemitīgi te šur, te tur atskanēja baiļu kliedzieni, un visos stāvos ik pa brīdim logos parādījās šausmu izķēmotas sejas, vēršot skatienus uz debesīm, ko krustu šķērsu bija sagraizījuši prožektori. Debesīs vienā laidā uzplaik­snīja baltas ugunis, metot pār Maskavu gaistošus bālu atspīdumu konusus, kuri izplēnēja un dzisa. Debesis nepārtraukti zumēja ļoti zemu lidojoši aeroplāni. Sevišķi baisi bija Tveras bulvārī. Alek­sandra stacijā ik pēc desmit minūtēm pienāca vil­cieni, kuros juku jukām bija sakabināti preču un dažādas klases pasažieru vagoni un pat cisternas, kuram bariem bija pieķērušies baiļu ārprāta pār­ņemti ļaudis, arī pa Tveras bulvāri ļaudis brāzās blīvā straumē, brauca pārpildītos autobusos, pār­vietojās uz tramvaju jumtiem, saspieda cits citu un pakļuva zem riteņiem. Stacijā laikpalaikam pāri pūlim satraukti nosprakšķēja šāvienu kanonāde — tur karaspēka daļas centās savaldit ārprāta pār­ņemto ļaužu paniku, kuri pa dzelzceļa sliedēm no Smoļenskas guberņas bēga uz Maskavu. Stacijā šķin­dēdamas plisa logu rūtis, blarkšķedami gāzās ārā veseli logi un gaudojoši svilpa visas lokomotīves. Ielas bija piemetātas ar norautiem un samīdītiem plakātiem, tādi pat plakāti griezīgajā aveņkrāsas re­flektoru gaismā rēgojās pie sienām. Visi jau sen zināja, kas tur rakstīts, un neviens tos vairs nela­sīja. Bet plakāti vēstija, ka Maskavā izsludināts kara stāvoklis. Tie draudēja panikas cēlājiem un ziņoja, ka uz Smoļenskas guberņu cita pēc citas dodas ar gāzēm bruņotas Sarkanās armijas vienības. Taču plakāti nespēja savaldīt gaudojošo nakti. Dzīvokļos krita un plīsa trauki un puķu vāzes, ļaudis skrai­dīja, uzgrūžoties mēbeļu stUriem, raisīja vaļā un sēja ciet paunas un čemodānus veltās cerībās aiz­kļūt lidz Kalačevskas laukumam, līdz Jaroslavļas vai Nikolajevska,s stacijai. Taču visas stacijas, kas veda uz ziemeļiem vai austrumiem, bija ietvertas ciešā kājnieku ielenkumā, un milzīgas kravas mašī­nas, zvalstīdamās un ķēdes žvadzinādamas, līdz augšai pielādētas ar kastēm, uz kurām sēdēja armij­nieki smailas ķiverēs, uz visām pusēm izslējuši durkļus, no Finanšu tautas komisariāta pagrabiem veda projām zelta monētu krājumus un milzīgas kastes ar uzrakstu: "Uzmanīgi. Tretjakova galerija". Mašīnas rēkdamas joņoja pa visu Maskavu.

Ļoti augstu debesīs trīsēja ugunsgrēka atblāzma, un, satricinot augusta nakts samtaini melno tumsu, nepārtraukti granda lielgabalu dārdi.

Uz rīta pusi caur Maskavu, kurā neviens nebija ne acu aizvēris un kur nevienā logā nebija nodzēsta gaisma, augšup pa Tveras bulvāri, aizmēžot savā ceļā pretimnaceju pūļus, kas glābās pavārtēs vai kļavas pie vitrīnām, izspiežot to stiklus, pakaviem pret bruģakmeņiem rakstā klaudzot, aizlocījās milzīgā, tūkstošgalvainā jātnieku armijas čūska.

Aveņkrāsas bašliku gali svaidījās pār pelēkajām mugurām, un pīķu smailes durstīja debesis. Ņudzo­šais un vaimanajošais pūlis, ieraugot jātnieku rin­das, kas, ar zirgu krūtīm šķirot ielās izlijušā ārprāta virumu, lauzās uz priekšu, tūdaļ atdzīvojās. Pūlī sāka uzmundrinoši un ar cerībām aurot.

— Lai dzīvo jātnieku armija! — eksaltēti spiedza sieviešu balsis.

— Lai dzīvo! — atsaucās vīrieši.

— Samīs!!!… Sabradā-ās!… — kaut kur brēca.

— Palīdziet! — sauca no ietves.

Papirosu kārbiņas, sudrabnauda, pulksteņi no ietvēm lidoja jātnieku rindās, sievietes metās uz bruģa un, riskēdamas tikt samītas, steberēja līdz jāt­nieku ierindai, ķerdamās pie kāpšļiem un skūpstī­damas tos. Nemitīgo pakavu klaudzoņu šad tad pārskanēja vadu komandieru balsis:

— Pievilkt pavadu.

Kaut kur jautri un bramanīgi dziedaja, un, ņir­bošās reklāmgaismas apspīdētas, no zirgu mugurām raudzījās brašas sejas piešķiebtās aveņkrāsas ce­pures. Ik pa brīdim jātnieku rindās pavīdēja dīvaini stāvi savādās čadrās, no kurām pār pleciem stiepās caurules, bet siksnās uz muguras bija piestiprināti baloni. Aiz viņiem brauca milzīgas autocisternas, kā ugunsdzēsēju rati apkarinātas ar garām šļūtenēm, un smagi, ar kāpurķēžu ķetnām bruģakmeņus šķai­doši tanki, kuros nemanīja ne spraudziņas un spī­guļoja vienīgi šauras šaujamlūku atveres. Parraujot jātnieku rindas, brauca viscaur pelekam bruņām apšūti automobiļi, kuriem bija pievienotas tādas pa­šas caurules kā divaino jātnieku baloniem, un šim mašīnām uz sāniem bija uzzīmēti balti galvaskausi un uzrakstīts — "Gāze. Dobrohim".

— Glābiet, brālīši, — klaigāja no ietvēm, — sitiet mūdžus… Glābiet Maskavu!