MIHAILS BULGAKOVS - Liktenīgās olas

— Vaseņka! — eņģelis klusītēm uzsauca tam, kurš sedeja priekšistabā. Tas slinki piecēlās un grī­ļīgi ievilkās kabineta. Pensneja dūmakainie stikli pilnība noslēpa viņa acis.

— Nu? — viņš strupi un miegaini noprasīja.

— Galošas.

Dūmakainais skatiens pārslīdēja galošam, un Per­sikovam pēkšņi likās, ka aiz stiklu sānmalām mirkli pazib nepavisam ne miegainas, bet, tieši otrādi, pār­steidzoši vērīgas acis. Bet tās acumirklī nodzisa.

— Nu, Vaseņka?

Par Vaseņku nosauktais gurda balsī atbildēja:

— Nu, kas tur ko gudrot. Peļenžkovska galošas.

Tai pašā mirklī fonds zaudēja profesora Persi­kova dāvanu. Galošas nozuda avīžpapīrā. Ārkārtīgi iepriecinātais eņģelis frencī piecēlās un ņēmās spiest profesoram roku, viņš pat noturēja nelielu spīču, kuras saturs bija apmēram šāds: tas profesoram dara godu… Profesors varbūt mierīgs… vairs neviens viņu netraucēs, ne institūta, ne mājās… tiks veikti pasā­kumi, viņa kameras ir pilnīgā drošībā…

— Bet vai jUs nevarētu nošaut reportierus? — Persikovs, pār brillēm lūkodamies, noprasīja.

Tāds jautājums viesus ārkārtīgi uzjautrināja. Pa­smaidīja ne tikai mazais drūmais, bet arī dūmakai­nais priekšistabā. Eņģelis, dzirkstoši starodams, pa­skaidroja, ka nevarētu vis.

— Bet kas tas par neģēli pie manis bija?

Te visi parstāja smaidīt, un eņģelis izvairīgi atbil­dēja, ka tas tā, kāds sīks afērists, nav vērts pievērst uzmanību… un tomēr viņš kategoriski lūdzot pil­soni profesoru šīvakara notikumu paturēt pilnīgā slepenībā, un viesi aizgaja.

Persikovs atgriežas kabinetā pie diagrammam, taču nekāda strādāšana nesanāca. Telefons spalgi iezvanījās, un sievietes balss profesoram piedāvāja septiņistabu dzīvokli, ja viņš vēlētos precēties ar interesantu un kaislīgu atraitni. Persikovs klausule ieaurojās:

— Es jums iesaku ārstēties pie profesora Roso- līmo… — Un tūdaļ atskanēja otrs zvans.

Šoreiz Persikovs nedaudz atmaiga, jo persona, pietiekami pazīstama, zvanīja no Kremļa, ilgi un iejūtīgi izvaicāja Persikovu par viņa darbu un izteica vēlēšanos apmeklet laboratoriju. Atgājis no telefona, Persikovs noslaucīja pieri un noņēma aparātam klau­suli. Tad augšējā dzīvoklī iedārdējās pastardienas bazūnes un atlidoja valkīru vaimanas — vadmalas tresta direktora radiouztvērējs saka pārraidīt Vāgnera koncertu no Lielā teātra. No griestiem krītošo kau­cienu un dārdienu pavadījumā Persikovs paziņoja

Marjai Stepanovnai, ka tiesāsies ar direktoru, ka sa­dauzīs viņam uztvērēju, ka aizbrauks no Maskavas pie velna vecāsmātes, jo viņu acīmredzot no še­jienes mērķtiecīgi cenšas izēst. Beigu beigās viņš sasita lupu, nolikās gulēt turpat kabinetā uz dīvāna un aizmiga no Lielā teātra plūstošo slavenā pianista liego klaviertreļļu pavadījumā.

Pārsteigumi turpinājās ari nākamajā diena. Ar tramvaju atbraucis uz institūtu, Persikovs uz lie­veņa sastapa viņam nepazīstamu pilsoni modernā zaļā katliņā. Tas Persikovu uzmanīgi apskatīja, to­mēr neko nejautāja, tāpēc Persikovs traci necēla. Taču institūta vestibilā reize ar apjukušo Pankratu, Persikovu sagaidot, kājās pieslējās vel viens pilsonis katliņcepurē un viņu laipni sveicināja:

— Sveicināti, pilsoni profesor.

— Ko jums vajag? — draudīgi noprasīja Persi­kovs, Pankratam piepalīdzot, dīrādams sev nost mē­teli. Taču katliņš Persikovu aši nomierinaja, mīlīgā balsī pačukstēdams, ka profesors velti raizējas. Viņš, katliņš, tieši tāpēc te arī atrodas, lai pasargātu pro­fesoru no visādiem uzmācīgiem apmeklētājiem… ka profesors var būt mierīgs ne tikai aiz kabineta durvīm, bet pat aiz tā logiem. Tad nepazīstamais uz mirkli pacēla žaketes malu un parādīja profesoram kadu nozīmīti.

— Hm… jums tiešām viss labi noregulēts, — Persikovs atrūca un naivi piemetinaja: — Bet ko jūs šeit ēdīsiet?

Katliņcepures īpašnieks pavipsnaja un paskaid­roja, ka viņu nomainīs.

Trīs dienas pec tam pagāja brīnišķīgi. Profesoru divas reizes apciemoja no Kremļa, bet vienreiz iera­dās studenti, kurus Persikovs eksaminēja. Studenti visi kā viens izkrita, un pēc viņu sejām bija redzams, ka nu jau Persikovs viņiem iedveš gluži māņticīgas šausmas.

— Ejiet par konduktoriem! Jūs nevarat nodar­boties ar zooloģiju, — no kabineta dārdēja.

— Stingrs? — katliņcepures valkātajs Pankra- tam apjautājās.

— Ū, Die's nogriez, — Pankrats atbildēja, — ja dažs ar' kādreiz iztur, tad nabadziņš iznāk no kabi­neta streipuļodams. Nāves sviedrus dabū izsvīst. Un tūlīt pēc alus.

Visos šajos darbos iegrimis, profesors nemanīja, kā aizskrēja trīs diennaktis, taču ceturtajā dienā viņš atkal tika atgriezts dzīves īstenībā, un cēlonis tam bija smalka un spiedzīga balss no āra.

— Vladimir Ipatjič! — balss no Hercena ielas kliedza kabineta atvērtajā logā. Balsij paveicās: Per­sikovs pēdējās dienās bija par daudz pārpūlējies. Tieši tobrīd viņš atpūtās — sarkanu loku ieskautām acīm gurdi un izklaidīgi vērdamies vienā punktā, profesors sēdēja krēsla un smēķēja. Viņa spēki bija galā. Un tāpēc Persikovs pat ar zināmu ziņkāri pa­skatījās pa logu un ieraudzīja uz trotuāra Alfrēdu Bronski. Titulēto vizītkartes īpašnieku profesors tū­daļ pazina pēc viņa smailās hūtītes un bloknota. Bronskis mīlīgi un godbijīgi paklanījās logam.

— Ak, tas esat jus? — jautāja profesors. Viņam trūka spēka, lai dusmotos, un šķita pat interesanti, kas būs tālāk. Loga aizsega viņš jutās no Alfrēda pa­sargāts. Dienu un nakti uz ielas dežurējošais katliņš tūlīt pagrieza ausi Bronska virziena. Bronska sejā atplauka vismīlīgākais smaids.

— Tikai pāra minUtiņas, dārgo profesor, — Bron- skis lejā uz trotuāra sasprindzināja balsi, — man tikai viens jautājumiņš, un tīri zooloģisks. Atļausiet uzdot?

— Uzdodiet, — lakoniski un ironiski atbildēja Persikovs un nodomāja: "Un tomēr tai nelietī ir kaut kas amerikānisks."

— Ko jūs teiksiet par tām vistu būšanām, dārgo profesor? — Bronskis kliedza, salicis rokas jumtiņā.

Persikovs bija pārsteigts. Apsēdās uz palodzes, tad norāpās no tās, nospieda pogu un uzkliedza, bik­stīdams ar pirkstu loga virzienā:

— Pankrat, ielaid to no ielas.

Kad Bronskis parādījās kabinetā, Persikovs savā laipnība gāja pat tik tālu, ka uzbrēca viņam:

— Sēdieties!

Un Bronskis, sajūsmināti smaidīdams, apsēdās uz grozāmās taburetes.

— Paskaidrojiet man, ludzu, — Persikovs ieru­nājās, — jus tiešām rakstat tur, tajās savās avīzēs?

— Tieši tā, — Alfrēds godbijīgi atbildēja.

— Tad, luk, man nav skaidrs, kā jūs varat rak­stīt, ja pat runāt krieviski neprotat. Kas tās par "pāra minūtiņām" un kas tās par "vistu būšanām"? Jūs droši vien gribējāt jautāt, kas man sakāms "par vistām"?

Bronskis sīki un godbijīgi iesmējās.

— Valentīns Petrovičs izlabo.

— Kas tas par Valentīnu Petroviču?

— Literārās daļas vadītājs.

— Nu labi. Neesmu nekāds filologs. Pie joda jūsu Petroviču. Ko tieši jūs vēlaties uzzināt par vistām?

— Visu, ko vien jūs teiksiet, profesor.

Un Bronskis apbruņojās ar zīmuli. Persikova acis iezibējās uzvarošas dzirkstis.

— Jūs velti griezāties pie manis, es neesmu putnu speciālists. Vislabāk jums butu griezties pie Jemeļjana Ivanoviča Portugalova pirmajā universi­tātē. Es personiski zinu visai maz…

Bronskis sajūsmināti uzsmaidīja, likdams noprast, ka viņš ir uztvēris dārgā profesora joku. "Joks — "maz"!" — Viņš iekricelēja bloknotā.