MIHAILS BULGAKOVS: Liktenīgās olas

— Jūs filmē, profesora kungs, — sajūsmināts čukstēja resnis un smagi kā svaru bumba iekārās profesoram piedurknē. Gaisā kaut kas ietarkšķejās.

— Pie velna viņus visus! — izmisīgi iesaucās Persikovs, ar svaru bumbu elkonī lauzdamies ārā no pūļa. — Ei, taksometr! Uz Prečistenku!

Pie ietves pierūcinaja veca nobružāta divdesmit ceturtā gada izlaiduma automašīna, un profesors ielīda tajā, pulēdamies atkabināties no rešņa.

— Jus man traucējat, — viņš šņāca, ar durem aizsegdamies no violetā stara.

— Vai lasījāt?! Ko šie tur aurē?… Profesoru Pērsikovu ar visiem bērniņiem noduruši Mazajā Bronnajas ielā!.. — apkārt pūlī klaigāja.

— Nekādu bērniņu man nav, kuņas bērni, — ieaurojās Persikovs un piepeši nokļuva melna apa­rāta fokusā, kas noknieba viņu profilā, ar vaļēju muti un niknuma zvērojošām acīm.

— Kreh… tū… kreh… tū, — ierēcās taksometrs un ietriecās pūlī.

Resnis jau sēdēja automobilī un sildīja profesora sanu.

Tālā apriņķa pilsētiņā, bijušajā Troicka, tagadējā Steklovskā, Kostromas guberņā, Steklovskas ap­riņķi, mājeles, kas atradas kādreizējā Katedrāles, bet tagadējā Personālajā ielā, lieveni izsteidzās lakatu apsējusies sieviete puķu pušķiem izraibota pelekā katūna kleitā un apraudājās. Šī sieviete, bijušas ka­tedrāles bijuša katedrales virsmācītāja Drozdova at­raitne, raudaja tik skaļi, ka drīz vien pāri ielai na­miņa logā pabāzās sievišķa galva dūnu lakatā un uzsauca:

— Ko tu, Stepanovna, vai ta vēl?

— Septiņpadsmitā! — asaras liedama, atbildēja bijusī Drozdova.

— Vai man' dieniņ, vai man' dieniņ! — ievai­manājās sievele dūnu lakatā un sāka šūpot galvu, — kur tadi trakumi redzēti? Tās ir Dieva dusmas, nudien, kad es saku! Vai ta patiešam nosprāga?

— Nāc, nāc, paveries pati, Matrjona, — popiene izmocīja, vel aizvienu skaļi šņaukādamās un nespē­dama valdīt raudas, — nudie', nevar saprast, kas šām kaiš!

Aizcirtās pelekie, šķībi sakritušie vārtiņi, sievišķa basas kājas noplakšķēja ielas putekļainajos kruve­šos, un popiene, slapja no asarām, veda Matrjonu uz savu vistu aploku.

Jāteic, ka divdesmit sestajā gadā no antireliģio- ziem sarūgtinājumiem mirušā cienīgtēva protohie- reja Savatija Drozdova atraitne nebija vis nolaidusi rokas, bet gan nodibinājusi priekšzīmīgu vistkopības saimniecību. Tiklīdz atraitnes dzīve sāka iet kalnup, viņu aplika ar tādu nodokli, ka ar vistkopību teju teju būtu cauri, ja ncizpalīdzētu labi ļaudis. Viņi sa- mācīja atraitni uzrakstīt vietējai varai iesniegumu, ka viņa, atraitne, dibina vistkopības darba arteli. Ar­telī apvienojās pati Drozdova, viņas uzticamā kal­pone Matrjoška un atraitnes kurlā radiniece. No­dokli atraitnei noņēma, un vistkopība uzplauka tik spoži, ka divdesmit astotajā gada viņas putekļai­najā, vistu būru ieskautajā pagalmiņā jau varēja saskaitīt divsimt piecdesmit vistas, to vidu bija pat kohinhinietes. Atraitnes olas katru svetdienu para- dijās Steklovskas tirgū, ar atraitnes olām tirgojās Tambovā, un reizēm tās parādījās pat bijušā privāt­veikala "Čičkina siers un sviests" stiklotajās vit­rīnās Maskavā.

Bet nu kopš rīta cēliena jau septiņpadsmitā bra- maputra, iemīļotā cekulīte, staigāja pa vistu aploku un vēma. "Er… rr… url… url, kā, ka ka," — cekulīte rīstījās un bēdīgām acīm šķieleja uz sauli tā, it kā skatītu to pēdējo reizi. Vistai gar degungalu tupus lēkāja arteļa locekle Matrjoška ar Ūdens tasi rokā.

— Cekulīt, mīlulīt… cip-cip-cip… iedzer ūden- tiņu, — Matrjoška lūdzās un ar tasi tvarstīja cekulī- tes knābi, taču vista dzert negribēja. Tā plati iepleta knābi un atgaza galvu. Tad sāka vemt asinis.

— Kungs, Jezu! — viešņa iekliedzās un uzsita sev pa gūžām. — Kur tadi trakumi redzēti? Asinis kā pie kaušanas. Savu mužu neesu redzējuse, ka vista ka cilvēks mocītos ar vēdera kaiti.

Tie arī bija pēdējie pavadvārdi nabaga cekulītei. Piepeši tā nogāzās uz sāniem, ar knābi bezpalīdzīgi pabakstīja putekļus un pārgrieza acis. Tad apvēlās uz muguras, paslēja gaisā abas kājas un palika nekustīgi guļam. Matrjoška ieraudajās basā, izšļakstidama tasi, apraudājās arī pati popiene — arteļa priekšsēdētaja, bet viešņa pieliecās viņai pie auss un čukstēja:

— Stepanovna, lai mani zibens nosper, ja tavām vistām nav uzlikts lāsts. Kur tas redzēts! Šitādu vistu sērgu tak nemaz nav! Tavas vistas kāds ir nobūris.

— Mani mūža ienaidnieki! — iesaucas popiene, pavērsusi skatienu pret debesim. — Vai tiešam viņi mani dzīvu grib kapa iedzīt?

Viņas vārdiem atbildēja skaļš gaiļa ķērciens, un no vistu kūts dīvainā greizā gaita, gluži kā nemiera dīdīts pļēgurs no alus dzertuves, iztenterēja izplū­kāts drukns gailis. Pablenzis uz sievām ar zvērojošu aci, viņš pamīdījās uz vietas, iepleta spārnus kā ērglis, taču nekur neaizlaidās, bet sāka skriet pa ap­loku uz riņķi vien kā zirgs korda. Pēc trešā loka gailis apstājās un izvēmās, tad sāka krekstet un gārgt, piespļaudīja sev visapkārt asiņainus pleķus, apkrita augšpēdus, un viņa kajas ka masti izslējās pret sauli. Sieviešu vaimanas pieskandēja pagalmu. Bet vistu būros tām atsaucās satraukta kladzināšana, spārnu plikšķināšana un tramīga dīdīšanas.

— Nu, vai nav lāsts? — viešņa uzvaroši nopra­sīja. — Sauc tevu Sergiju, lai nāk ar dievvārdiem.

Sešos vakara, kad saule bija tik zemu, ka tās ugunīgais ģīmis vidēja starp jauno saulespuķu ģī- mīšiem, katedrāles pārzinis tēvs Sergijs, pabeidzis aizlūgumu vistkopības artelī, novilka epitrahilu. Ziņkārīgo galvas snaikstījās par sadedejušo sētu un gar tās spraugām. Bēdu sagrauztā popiene, noskūpstī­jusi krustu un dāsni apslacījusi ieplēstu kanārijkrasas rubli asarām, iedeva to tēvam Sergijam, uz ko viņš nopūzdamies bilda, ka, re, kā nu ir, tas Kungs uz mums ir sadusmojies. Viss viņa izskats liecināja, ka tēvs Sergijs jau nu gan ļoti labi zina, kāpēc tas Kungs ir sadusmojies, tikai viņš to neteiks.

Tad pūlis pamazām izklīda, bet, tā kā vistas iet gulēt agri, neviens vēl nezināja, ka ari popienes Drozdovas kaimiņa vistukūtī uz līdzenas vietas jau nobeigušās trīs vistas un gailis. Tie vēma tāpat kā Drozdovas vistas, tikai nāve viņus piebeidza aiz­slēgtā vistukūtī un bez lieka trokšņa. Gailis novēlās no laktas tieši uz galvas un tādā pašā pozā izlaida garu. Atraitnes vistas nobeidzās tūlīt pēc aizlūgu­ma, un pret vakaru vistu būdās valdīja nāves klu­sums un, kaudzes sakrituši, gulēja sastinguši putni.

No rīta pilsēta modās kā zibens ķerta, jo noti­kums ieguva dīvainus un baisus mērogus. Līdz pus­dienlaikam Personālajā ielā dzīvas bija palikušas tikai trīs vistas pašā galējā mājelē, kur dzīvokli īrēja apriņķa finanšu inspektors, taču līdz pulksten vie­niem nosprāga ari tās. Bet pret vakaru visa Steklov- skas pilsētiņa dūca un mutuļoja kā bišu strops, un caur to vēlās draudīgais vārds "mēris". Drozdovas vārds iekļuva vietejās avīzes "Sarkanais Cīnītājs" rakstā ar nosaukumu "Vai tiešām vistu mēris?", bet no turienes aiztraucās uz Maskavu.

* * *

Profesora Persikova dzīve ieguva dīvainu, nemie­rīgu un satraucošu noskaņu. Strādāt tādos apstākļos bija vienkārši neiespejami. Nakamaja dienā pēc tam, kad viņš bija ticis vaļa no Alfrēda Bronska, viņam nācās savā institūta kabinetā atslēgt tele­fonu, noceļot klausuli, taču vakara, braukdams tram­vajā pa Ohotnij rjad, profesors ieraudzīja pats sevi uz milzīgas majas jumta, virs kura melniem burtiem bija rakstīts "Strādnieku Avīze". Viņš, profesors, zaļgani mirgojošs un triceklīgs, rausas taksometrā, bet viņam nopakaļ, piedurknē ieķērusies, vēlās segā ievīstīta mehāniskā bumba. Profesors baltajā ekrānā ar dūrēm aizsedzās no violetā stara. Pēc tam izlēca ugunīgs uzraksts: "Profesors Persikovs, braukdams automašīnā, sniedz paskaidrojumus mūsu slavena­jam reportierim kapteinim Stepanovam." Un tik tiešām: pa Volhonku gar Kristus katedrāli aizjoņoja drebelīgs automobilis, un tajā ķepurojās profesors ar tadu sejas izteiksmi kā vajātam vilkam.