MIHAILS BULGAKOVS - Liktenīgās olas

Un mazā aizķeršanās bija novērsta. No šī brīža stars savā varā pārņēma arī īvanovu. Kamēr Persi­kovs, izkamēdams un spēkus zaudēdams, caurām dienam un naktim sēdēja pie mikroskopa, Ivanovs rosījās pa spuldžu spožumā mirdzošo fizikas kabi­netu, kombinēdams lēcas un spoguļus. Viņam palī­dzēja mehāniķis.

Pēc Izglītības komisariāta pieprasījuma Persiko- vam no Vācijas atsūtīja trīs pakas ar abpusizliek- tiem un abpusieliektiem spoguļiem un pat kaut kādiem ieliekti—izliekti slīpētiem stikliem. Viss beidzās ar to, ka Ivanovs kameru uzbūvēja un tajā patiesi notvēra sarkano staru. Un, gods kam gods, notvēra meistarīgi: stars sanaca lekns, kādus četrus centimetrus diametrā, ass un spēcīgs.

Pirmajā jūnijā kameru uzstādīja Persikova kabi­netā, un viņš alkatīgi uzsāka izmēģinājumus ar stara apspīdētiem varžu ikriem. Izmēģinājumi deva satrie­cošus rezultātus. Divu diennakšu laikā no ikriem izšķīlās tūkstošiem kurkuļu. Tas vēl nebija nekas, vienas diennakts laikā kurkuļi neredzētā ātruma izauga par vardēm, turklāt tik niknām un rijīgam, ka pusi no tām turpat uz līdzenas vietas aprija otra puse. Toties dzīvas palikušās, nelikdamās zinis ne par kādiem termiņiem, sāka nērst ikrus un divās dienās jau bez jebkāda stara palīdzības laida pasaulē jauno paaudzi, kurai vairs neredzēja ne gala, ne ma­las. Zinātniekā kabinetā sākās velns zina kas: kur­kuļi no kabineta izklīda pa visu institūtu; terārijos vai vienkārši uz grīdas visos kaktu kaktos kā purvā auroja spalgi varžu kori. Pankrats, kurš jau tāpat no Persikova baidijas kā no uguns, tagad pret viņu juta tikai nāves šausmas. Pēc nedēļas arī pats zinātnieks sāka manīt, ka šauj pār strīpu. Institūtu pildīja ētera un ciankālija smaka, ar kuru gandrīz noindējās Pan­krats, nelaikā noņēmis masku. Audzelīgi savaisloju- šos purva radību beidzot izdevās uzvarēt ar indēm, kabinetus izvēdināja.

Ivanovam Persikovs teica ta:

— Zināt, Pjotr Stepanovič, stara iedarbība uz deiteroplazmu un vispār uz olšūnām ir apbrīno­jama.

Ivanovs, vēss un atturīgs džentlmenis, pārtrauca profesoru neierastā tonī:

— Vladimir Ipatjič, ko jūs spriedelējat par sīkām detaļām, par deiteroplazmu. Teiksim bez aplinkiem: jūs esat atklājis kaut ko neiedomājamu. — Re­dzams, ar lielu piespiešanos, Ivanovs tomēr dabūja pār lūpām vārdus: — Profesor Persikov, jūs esat at­klājis dzīvības staru!

Viegls sārtums iesitās Persikova bālajos, neskū­tajos vaigos.

— Nu-nu-nu, — viņš nomurmināja.

— Jūsu vārds, — turpināja Ivanovs, — kļūs ne­iedomājami slavens… Man griežas galva. Saprotat, Vladimir Ipatjič, — viņš kvēli turpināja, — Velsa varoņi salīdzinājuma ar jums ir tīrās blēņas…. Un es biju iedomājies, ka tās ir pasakas… Vai atceraties viņa "Dievu barību"?

— Ā, tas jau romāns, — Persikovs atbildēja.

— Ak Dievs,,— tik slavens!…

— Esmu to aizmirsis, — Persikovs atbildēja, — atceros, ka lasīju, bet esmu aizmirsis.

— Kā nu neatceraties, paskatieties taču. — Iva­novs no stiklotā galda aiz kājas pacēla neticami lielu beigtu vardi ar uzpustu vēderu. Tās purnā pat pēc nāves bija ļauna izteiksme. —Tas taču ir draus­mīgi!

Dievs zina kāpēc, varbūt tur bija vainojams Ivanovs, bet varbūt ari tāpēc, ka sensacionālās ziņas izplatās pašas no sevis, taču gigantiskajā verdošajā Maskavā piepeši sāka runāt par staru un par pro­fesoru Persikovu. Tiesa, vēl nenoteikti un ļoti mig­laini. Ziņa par brinumatklajumu lēkaja ka aizšauts putns pa gaismā grimstošo galvaspilsētu, te pazū­dot,«te atkal uzspurdzot, un tā līdz pusjūlijam, kad laikraksta "Izvestija" divdesmitajā lappusē zem virsraksta "Zinātnes un tehnikas jaunumi" parādi- jas īss rakstiņš. Neskaidri bija pateikts, ka pazīsta­mais IV universitātes profesors izgudrojis staru, kas neticami paaugstina zemāko organismu dzīvības pro­cesu norisi, un ka šo staru vēl nepieciešams pārbau­dīt. Uzvārds, protams, bija saputrots un nodrukāts kā "Pevsikovs".

Ivanovs atnesa avīzi un parādīja rakstu Persiko- vam.

— Pevsikovs, — novilka Persikovs, darbodamies kabinetā ar kameru, — ka tie pilīšu putēji visu dabu zināt?

Diemžel saputrotais uzvārds profesoru nepa- glāba no talākajiem notikumiem, un tie sākās jau nākamajā dienā, vienā mirklī izmainot visu Persi­kova dzīvi.

Pankrats, iepriekš pieklauvējis, parādījās kabi­netā un pasniedza Persikovam varen skaistu, zīdaini vizošu vizītkarti.

— Tepatiņās jau pats arī, — Pankrats bikli pie­metināja.

Kartīte ar izsmalcinātu šriftu bija nodrukāts:

Alfrēds Arkadjevičs BRONSKIS

Maskavas žurnālu "Sarkanā Uguntiņa", Sarkanais Pipars", "Sarkanais Žurnāls", "Sarkanais Starmetis" un laikraksta "Sarkanā Vakara Maskava" līdzstrādnieks.

— Triec viņu pie velna, — Persikovs monotoni norūca un notrausa kartīti zem galda.

Pankrats apgriezās, izgāja un pēc piecām minū­tēm atgriezās ar cietēja seju un tās pašas kartītes otru eksemplāru.

— Tu smejies, vai? — Persikovs nočērkstēja un kļuva bargs.

— Viņš teic, ka no gēpēu, — Pankrats nobālē­dams atbildēja.

Persikovs ar vienu roku sagrāba kartīti, gandrīz pārplēšot to uz pusēm, bet ar otru roku nometa pin­ceti uz galda. Kartītē cakainā rokrakstā bija pierak­stīts klāt: "Ar lielu atvainošanu ļoti lūdzu pieņemt mani, augsti godatais profesor, uz trim minūtēm sabiedriskā lieta, preses un GPU [2] satīriskā žurnāla "Sarkanais Krauklis" līdzstrādnieks."

— Sauc viņu šurp, — teica Persikovs dusmās smakdams.

Pankratam aiz muguras tūdaļ iznira jauns cilvēks ar gludi skūtu taukainu seju. Viņam bija dīvainas mūždien paceltas uzacis kā ķīnietim, bet zem tām ahātkrāsas ačeles, kas ne mirkli nepalūkojās sarunu biedram acīs. Ģērbies jaunais cilvēks bija absolūti nevainojami un moderni. Šaurā žaketē līdz ceļga- lieip,»ārkārtīgi platās zvanveida biksēs un nedabiski platas lakkurpēs, kuru purni atgādināja zirga nagus. Rokā jaunais cilvēks turēja spieķi, cepuri ar smailu virsu un bloknotu.

— Ko jums vajag? — Persikovs noprasīja tādā balsī, ka Pankrats zibenīgi nozuda aiz durvīm, — jums taču teica, ka esmu aizņemts?

Atbildes vietā jaunais cilvēks profesoram divreiz paklanījās vispirms uz kreiso, tad labo pusi, bet pēc tam viņa skatiens kā ritenis apskrēja visu kabinetu, un viņš nekavējoties kaut ko atzīmēja bloknota.

— Esmu aizņemts, — sacīja profesors, ar rie­bumu mēģinādams ielūkoties viesim acīs, taču velti, jo ačeles bija nenotveramas.

— Tūkstoškārt lūdzu piedošanu, augsti godatais profesor, — jaunais cilvēks smalkā balstiņā ierunā­jās, — ka ielaužos pie jums un nolaupu jūsu dārgo laiku, taču ziņa par jūsu pasaules mēroga atklājumu, kas aizskanējusi pa visu zemeslodi, liek mūsu žur­nālam lūgt jums paskaidrojumus.

— Kas tie par paskaidrojumiem visai pasau­lei? — Persikovs spiedzīgi nogaudās un lēnām no- bāla, — man jums nav jādod nekādi paskaidrojumi, nekas tamlīdzīgs… Esmu aizņemts… drausmīgi aiz­ņemts.

— Pie ka tad jūs strādājat? — saldi apjautājās jaunais cilvēks un vēlreiz kaut ko atzīmēja bloknotā.

— Nu, es… paklau, ko jūs darāt? Gribat kaut ko rakstīt avīzē?

— Jā, — jaunais cilvēks atbildēja un pēkšņi kaut ko ieskricelēja bloknotā.

— Pirmkārt, es netaisos neko publicēt, pirms darbu nebūšu pabeidzis… jo sevišķi tais jūsu avī­zēs… Un, otrkārt, kā jūs to visu zināt?… — Un Per­sikovs piepeši manīja, ka apmulst.