MIHAILS BULGAKOVS - Liktenīgās olas

— Pankrat,— profesors sacīja, noraudzidamies viņā pār brillēm, — atvaino, ka uzmodināju. Zini ko, draugs, lai mana kabinetā šorīt neiet. Es tur atstāju darbu, ko nedrīkst izkustināt. Saprati?

— Ū-u-u, sa-sa-pratu, — Pankrats atbildēja, neko nesapratis. Viņš grīļojās un rūca.

— Ne, tu klausies, mosties, Pankrat, — zoologs sacīja un vieglītēm iebikstīja Pankratam ribās. Sarga sejā pavīdēja izbīlis un acīs ieplaiksnījās zināma sa­jēgas atblāzma. — Kabinetu es aizslēdzu, — Persi­kovs turpināja, — to nevajag uzkopt līdz manai atnākšanai. Saprati?

— Klausos, — Pankrats nosēcās.

— Nu jauki, bet tagad ej gulēt.

Pankrats apgriezās, nozuda aiz durvīm un tūdaļ sabruka gulta, bet profesors vestibilā saka ģērbties. Viņš uzvilka peleko vasaras mēteli un uzlika mīk­sto platmali, tad, atcerejies ainu, kas pavērās mik­roskopā, sāka stīvi blenzt uz savām galošām un vairākas sekundes nostāvēja ar tādu skatienu, it ka redzētu tās pirmo reizi. Tad viņš apava kreisās kājas galošu un gribēja tai uzaut labo, taču tā nelīda virsū.

— Kada drausmīga nejaušība, ka viņš mani aiz­sauca, — zinātnieks noteica, — citādi es to tā arī nebūtu pamanījis. Jā, bet ko tas dos?… Ak, tas var dot velns zina ko!…

Profesors iesmejas, pašķielēja uz galošām un, noāvis kreiso, uzāva labo.

— Mans Dievs! Visas iespējamās sekas nemaz nav aptveramas… — Profesors nicīgi atgrūda kreiso galošu, kas viņu kaitināja, jo negribēja līst virsū labajai, un devās uz izeju vienā galošā. Tūlīt viņš pazaudēja ari mutautu un izgāja ārā, aizsitot smagās durvis. Uz lieveņa viņš kabatās ilgi meklēja sērko­ciņus, plīkšķinādams sev pa sāniem, atrada un saka soļot pa ielu ar neaizdedzinātu papirosu zobos.

Līdz pašai Kristus katedralei zinātnieks nesastapa nevienu pretimnācēju. Profesors, atgazis galvu, kā piekalts veras uz zeltīto kupolu. Saule tīksmi laizīja viņu no vieniem sāniem.

— Ka gan es agrak to nepamanīju… kada nejau­šība?… Tpu, tu muļķis, — profesors pieliecas un aiz­domājās, ieraudzījis atšķirīgi apautas kajas, — hm… ko darīt? Atgriezties pie Pankrata? Nē, to neuzmod­ināsi. Pamest to, maitas gabalu, žēl. Nāksies vien nest rokā. — Viņš novilka galošu un ar riebumu sāka nest līdzi.

No Prečistenkas vecā automobili paradījas trīs braucēji. Divi iereibuši vīrieši un viņiem klēpī spilgti izkrāsojusies sieviete platās, pēc divdesmit astotā gada modes šūdinātās zīda biksēs.

— Ei, papuci! — viņa uzsauca zema piesmakušā balsī, — ko nodzēri otru galošiņu!

— Laikam tak "Alkazarā" vecītis ta pietem- pies, — viens iesilušais ieķērcās, otrs izliecās no automobiļa un nokliedza:

— Tēvs, kā ir, vai naktslokāls Volhonkā vel vaļa? Mes laižam turp!

Profesors stingri palūkojās viņos par brillēm, iz­laida no zobiem papirosu un tūdaļ aizmirsa par viņiem. Uz Prečistenkas bulvāra veidojās saules strēle, bet Kristus ķivere iedegās liesmās. Parādījās saule.

Noticis tas bija šadi. Kad profesors tuvināja savu ģeniālo aci okulāram, viņš pirmo reizi mūža pie­vērsa uzmanību tam, ka daudzkrasainaja spirāle se­višķi spilgti un trekni izdalās viens stars. Šis stars bija spilgti sarkanā krāsā un slējās no spirāles kā maza smaile, nu, teiksim, tā kā adata, vai.

Par laimi vai nelaimi, šis stars pāris mirkļus pie­saistīja virtuoza trenēto aci.

Un profesors šai stara saskatīja to, kas bija tūk­stoškārt nozīmīgāks un svarīgāks par pašu staru — gaistošo nejaušības bērnu, ko bija dzemdinājusi atstarotaja un mikroskopa kustība. Kad asistents aizsauca profesoru, amēbas pusotru stundu bija nogulējušas šī stara iedarbībā, un te nu bija iznākums: kamēr graudainās amēbas tajā diska daļā, kuru stars neskāra, joprojām gulēja gurdi un bezpalīdzīgi, tur, kur tās aizsniedza smailais sarkanais šķēps, norisi­nājās dīvainas parādības. Sarkanajā josliņā mutuļoja dzīvība. Pelecīgās amēbas, izlaidušas pseidopodijas, visiem spēkiem traucās uz sarkano joslu un, tur nokļuvušas (kā pēc burvju mājiena), atdzīvojās. Ne­zināms spēks tajas iedvesa dzīvības garu. Tās nāca bariem un cīnījās cita ar citu par vietu starā. Bet tur norisinājās mežonīga, citādi tā nav nosaucama, vai­rošanās. Pārkāpdamas un apgāzdamas visus liku­mus, ko Persikovs pārzināja kā savus piecus pirk­stus, tās viņa acu priekšā pumpurojās zibenīgā āt­rumā. Tur, starā, tās sadalījās gabalos, un katra no daļām pāris sekunžu laikā kļuva par jaunu un svaigu organismu. Dažos mirkļos šie organismi izauga un

nobrieda tikai tadej, lai savukārt nekavējoties dotu jaunu paaudzi. Sarkanajā joslā un pēc tam ari visā diskā drīz kļuva par šauru un sākas nenovēršama cīņa. Jaundzimušie nikni klupa virsū cits citam, saplosot un aprijot savus upurus. Starp jaunuļiem mētājās eksistences cīņā bojāgājušo līķi. Uzvarēja labākie un stiprākie. Un šie labākie bija drausmīgi. Pirmkārt, to lielums apmēram divkārt pārsniedza parastās amēbas, un, otrkārt, tie izcēlās ar kādu īpašu niknumu un spriganumu. Viņu kustības bija ašas, viņu pseidopodijas krietni garākas par normā­lajām, un viņi ar tām darbojās, bez pārspīlējuma var teikt, kā astoņkāji ar taustekļiem.

Nākamajā vakarā profesors, no neēšanas sakri­ties un bālu vaigu, uzkurbulēdams sevi tikai ar res­niem paštitiem smēķiem, pētīja amēbu jauno pa­audzi, bet trešajā dienā viņš ķērās pie pirmavota — proti, sarkanā stara.

Deglī klusiņām šņaca gāze, ara atkal švīkstēja autoriepas, un profesors, simtā papirosa indēts, pus­pievērtām acīm beidzot atslīga pret sava grozāma sēdekļa atzveltni.

— Jā, nu viss ir skaidrs. Tās ir atdzīvinājis stars. Šis jaunais, neviena neizpētītais, neviena neuzietais stars. Pirmais, ko nāksies noskaidrot — vai tas iegūstams tikai no elektrības vai arī no saules, — Persikovs murmināja.

Vēl vienas nakts laikā tas noskaidrojās. Trīs mikroskopos Persikovs notvēra trīs starus, no sau­les nenotvēra neko un izteicās šādi:

— Jādomā, ka saules spektra tā nav… Hm… nu, vārdu sakot, jādomā, ka to var icgUt tikai no elek­triskās gaismas. — Viņš mīlīgi palūkojās uz apaļo matēto bumbu sev virs galvas, iedvesmoti apdomā­jās un tad ieaicināja pie sevis kabineta īvanovu. Viņš visu tam izstāstīja un parādīja amēbas.

Privātdocents Ivanovs bija satriekts, pilnīgi sa­grauts: kā gan tik vienkāršu lietu kā šo tieviņo šautru neviens nebija pamanījis agrāk, velns parā­vis! Jebkurš, nu, kaut vai viņš, Ivanovs! Patiešām drausmīgi! Jus tikai paskatieties…

— JUs paskatieties, Vladimir Ipatjič! — Ivanovs runāja, šausmas piekļaudams aci okulārām. — Kas darās?! Tie aug manu acu priekšā… Skatieties, ska­tieties…

— Es tos novēroju jau trešo dienu, — ar iedves­mu atbildēja Persikovs.

Pec tam starp abiem zinātniekiem norisinājās saruna, kuras saturs īsumā bija šāds: privātdocents Ivanovs ar lēcu un spoguļu palīdzību ņemas uzbūvēt kameru, kurā šo staru varēs iegūt palielinata veida un ārpus mikroskopa. Ivanovs cer, ir pat pilnīgi pār­liecināts, ka tas ir ārkārtīgi vienkārši. Staru viņš iegūs, Vladimirs Ipatjičs par to var nešaubīties. Te notika neliela saminstinašanās.

— Pjotr Stepanovič, kad publicēšu darbu, es uz­rakstīšu, ka kameras izgatavojāt jūs, — Persikovs bilda, juzdams, ka mazo aizķeršanos vajag atrisināt.

— O, nav svarīgi… Lai gan, protams…