MIHAILS BULGAKOVS - PAZUDUSĪ ACS

iekšēji sarāvos aiz bailēm … Bet tagad

— Kad tas notika?

— Būs nedēļa, tētiņ, nedēļa gan, mīļais… Izpūtās šitāds…

Un sieva sāka šņukstēt.

Logā raudzījās pelēks oktobra rīts — mana otrā gada pirmā diena. Vakar vakarā es aizmigdams jutos lepns un dižojos, bet šorīt, uzvilcis halātu, stāvēju un apjucis skatījos…

Gadu veco puišeli sieva turēja uz rokām kā malkas pagali, un bērnam nebija kreisās acs. Tās vietā starp iz­spīlētajiem, plānajiem plakstiņiem izspiedies dzeltens pūs­lis neliela ābola apmēros. Puisēns žēli brēca un spārdījās, sieva šņukstēja. Un te nu es apjuku.

Izmēģinājos no visām pusēm. Demjans Lukičs un vec­māte stāvēja man aiz muguras. Abi klusēja, nekā tam­līdzīga viņi nekad nebija redzējuši.

«Kas gan tas ir… Smadzeņu bruka … Hm … bērns ir dzīvs … Sarkoma … Hm.,. pārāk mīksts… Kaut kāds neredzēts, briesmīgs audzējs … No kurienes tas radies .., No kādreizējās acs… Bet varbūt tās nekad nav bijis.,. Vismaz tagad nav …»

— Nu tā, — es svinīgi teicu, — vajadzēs to bumbuli izgriezt…

Un es tūliņ iedomājos, kā iešķelšu plakstu, pavilkšu uz abām pusēm un …

«Un tad… Ko tālāk? Varbūt tas tomēr nāk no sma­dzenēm… Ka tevi nelabais… Pamīksts… atgādina smadzenes…»

— Ko griezt? — sieva nobālēdama noprasīja. — Aci griezt? To nu gan neļaušu …

Un viņa, šausmu pārņemta, steidza vīstīt bērnu kan­karos.

— Nekādas acs viņam nav, — es kategoriski sacīju, — paskaties, kur gan lai tā būtu! Tavam mazulim ir ne­redzēts audzējs…

— Dodiet piles, — pārbiedētā sieva teica.

— Vai tu joko? Kādus pilienus? Tur nekādi pilieni nelīdzi

— Vai tad viņš lai paliek bez acs, vai?

— Viņam nemaz nav acs, es tev saku …

— Aizvakar tak bija! — sieva izmisusi iesaucās.

«Nolādēts!»

— Nezinu, varbūt bija … sasodīts … bet tagad nav… Un vispār zini, mīļā, — ved savu mazuli uz pilsētu! Un nevilcinies, tur izdarīs operāciju … Demjan Lukič! Vai ne?

— M-jā, — feldšeris dziļdomīgi atbildēja, acīmredzot nezinādams, ko teikt, — neredzēts gadījums.

— Pilsētā griezt? — sieva šausmās pārjautāja. — Ne­ļaušu!

Viss beidzās ar to, ka sieva aizveda savu puisēnu, ne­ļāvusi aci aiztikt.

Divas dienas lauzīju galvu, raustīju plecus, rakņājos bibliotēkā, pētīju attēlus, kuros bija redzami bērni ar visādiem pūšļiem, kas rēgojās acu vietā … Nolādēts!

Bet pēc divām dienām es bērnu biju aizmirsis.

Pagāja nedēļa.

— Anna Zuhova! — es izsaucu.

Ienāca priecīga sieva ar bērnu rokās.

— Kas vainas? — jautāju kā vienmēr.

— Sāni ciet, ka ne elpu pavilkt, — sievišķis pavēstīja un nez kāpēc šķelmīgi pasmaidīja.

Viņas balss lika man sarauties.

— Pazīstat gan? — sieva zobgalīgi noprasīja.

— Pagaidi… pagaidi… kas tad tas… Klau… vai šis ir tas pats bērns?

— Tas pats gan. Atcerieties, daktera kungs, jūs sacījāt, ka viņam acs nemaz neesot, un gribējāt griezt…

Es apstulbu. Sievas skatiens triumfēja, acīs dzirkstīja smiekli.

Viņai uz rokas klusi sēdēja puisēns un brūnām acīm skatījās pasaulē. Ne no kāda dzeltena pūšļa nebija ne miņas.

«Tīrās burvestības …» gurdi nodomāju.

Tad, mazliet atjēdzies, uzmanīgi pavilku plakstu. Ma­zulis iečinkstējā-s, grieza galvu prom, tomēr es ierau­dzīju … mazu rētiņu gļotādā … Tad tā …

— Kā mēs tai reizē no šenes izbraucām… Šis ij pār­trūka …

— Nevajag, sieva, vari nestāstīt, — samulsis teicu, — esmu jau sapratis …

— Bet jūs teicāt, acs neesot… Edz, izaugusi! — Un sievišķis izsmējīgi noirgojās.

«Skaidrs, velns lai mani parauj… bērnam uz apakšējā plakstiņa bija radies milzīgs strutu pūznis, augdams tas aci iespieda dziļāk un to pilnīgi aizsedza… tad pūslis pārsprāga, pūžņi iztecēja… un acs atkal atradās savā vietā…»

Nē. Nemūžam, pat ne miegā laizdamies, es uzpūtīgi nemurmināšu, ka nu mani ne ar ko vairs nevar pārsteigt. Nē. Ir pagājis gads, paies otrs un būs tikpat bagāts pār­steigumiem kā pirmais.., Tātad atliek tikai padevīgi mācīties.

1926