MIHAILS BULGAKOVS - HĀNA UGUNS

Jaunieši visi reizē spalgi iesmējās. Kailais sāka mirk­šķināt acis, atstiepa lūpas.

— Man tomēr jums jāsaka — jūsu simpātijas pret de­besu valstību un kņaziem ta'gadējos laikos ir diezgan dī­vainas … Un man šķiet…

— Liecieties mierā, biedri Antonov, — pūlī samierinoši atskanēja meitenīga balss.

— Semjon Ivanovič, izbeidz, lai jau! — norūca apslā­pēts bass.

Visi devās tālāk. Vakarblāzmas pēdējie stari krita caur efejām, kas bija aizaudušas stikla durvis uz baltām Vāzēm rotāto terasi. Sešas baltas kolonnas, augšgalā apvītas ar grieztām lapām, balstīja luktu, kurā kādreiz bija spīgu­ļojušas muzikantu taures. Kolonnas slējās līksmas un šķīstas, gar sienām cienīgi stāvēja viegliņi, zeltīti krēsli. Sienas svečturu tumšie ķekari raudzījās telpā, un tajos, it kā vēl tikai vakar nodzēstas, vīdēja baltas, pusnode- gušas sveces. Amori lidinājās un vijās virknēs, maigos mākoņos dejoja kaila sieviete. Zem kājām slīdēja šļūde- nais klucīšu parkets. Dīvains šķita kustīgais jauno ļaužu pūlītis uz melnrūtainā parketa, un smagnējs un drūms likās ārzemnieks ar zelta brillēm, kurš bija nošķīries no grupas. Viņš stāvēja aiz kolonnas un kā apburts raudzījās tālumā cauri efeju stīgām.

Neskaidrajā čalā ieskanējās kailā vīra balss. Pašvīkājis kāju pa spīdīgo parketu, viņš apvaicājās Jonam:

— Kas taisījis parketu?

«— Dzimtzemnieki, — Jona nedraudzīgi atbildēja, — mūsu dzimtzemnieki.

Kailais nosodoši pasmīnēja.

— Lieliski nostrādāts, nav ko teikt! Redzams, ļaudis ilgi dabūjuši locīt muguru, izzāģējot šos klucīšus, lai vē­lāk liekēži pa tiem švīkātu kājas. Visādi oņegini… švīks … švāks … Droši vien dejoja caurām naktīm. Cita jau nekā nebija, ko darīt.

Jona savā nodabā nodomāja: «Ak tu, plikais mērglis, uzkritis kā sērga, kungs, apžēlojies!» Viņš nopūtās, no­grozīja galvu un veda ekskursantus tālāk.

Sienas noslēpa tumšas gleznas apsūbējušos zelta ietva­ros. Katrīna II sermuļādās, ar diadēmu baltos, uzbu- žinātos matos, ar antimonu krāsotām uzacīm no milzīgā, smagā kroņa apakšas raidīja skatienu pār visu sienu. Viņas slaidie, smailie pirksti atdusējās uz sēdekļa roku- balstiem. Jauns strupdegunis ar četrstūrainām zvaigznēm pie krūtīm dižojās iepretī pakarinātā eļļas gleznā un ar naidu noraudzījās savā mātē. Bet visapkārt dēlam un mātei līdz pat ar ciļņiem rotātajiem griestiem drūzmējās ordas kņazienes un kņazi — Tugaji-Begi ar saviem radi­niekiem.

Krāsām laistoties, plaisām melnējot, pēc nepatiesiem nostāstiem un leģendām, centīga XVIII gadsimta glezno­tāja otas uzgleznots, laika gaitā satumsušā audeklā sē­dēja greizacainais, melnīgsnējais un laupītkārais cilts­tēvs — Mazās ordas pavēlnieks hāns Tugajs ar krāsainiem dārgakmeņiem nošūtu cepuri galvā un no pusdārgakmens darinātu zobena rokturi.

Pustūkstoti gadus veca no sienām raudzījās kņazu Tu- gaju-Begu dzimta, dižciltīga, drosmīga dzimta, kurā ri­tēja daudzu kņazu, hānu un caru asinis. Vietām padzi­susi, no audekliem pretī rēgojās dzimtas vēsture, kur kopā jaucās te kaujas slava, te apkaunojums, mīlestība, naids, netikumi un izvirtība …

Uz postamenta apsūbējusi bronzā lieta vecās mātes biste ar bronzas aubi un pazodē sasietām bronzas lentēm, uz krūtīm ovālam, stingam spogulim līdzīgs šifrs. Sausā mute iekritusi, deguns smails. Viņai piemitusi neizsīkstoša izdoma uz netiklībām, un visu mūžu viņu pavadījusi divē­jāda slava: žilbinošas skaistules un briesmīgas Mesalīnas slava. Izdaudzinātās un briesmīgās zieineju pilsētas drēg­najā miglā viņu apvija leģenda, jo ar pirmo mīlestību jau sava mūža novakarē viņu bija apveltījis tas pats brašais ģenerālis, kura portrets kabinetā karājās līdzās Aleksan­dram I. No ģenerāļa rokām viņa nonāca Tugaja-Bega tēva rokās un laida pasaulē pašreizējo — pēdējo kņazu. Palikusi atraitnēs, kņaziene kļuva slavena ar to, ka viņu, kailu virvēs iesietu, bija dīķī peldinājuši četri skaisti hai- duki…

Kailais, pūli pašķīris) ar nagu piesita pie bronzas aubes un teica:

— Lūk, biedri, ievērības cienīga persona. Slavena de­viņpadsmitā gadsimta pirmās puses netikle…

Resnā dāma nosarka kā uguns, paņēma meitenīti pie rokas un aši paveda viņu tālāk nost.

— Dievs zina, kas tās par valodām … Veročka, skaties, kādi senču portreti…

— Nikolaja Kokotāja mīļākā, — kailais turpināja, pen­sneju sakārtodams, — viņu daži buržuāziskie rakstnieki ir pat romānos aprakstījuši. Un, kādus trakumus viņa strādājusi te, muižā, grūti pat iedomāties. Nebijis neviena piemīlīgāka puiša, kam viņa nebūtu pievērsusi savu vē­līgo uzmanību … Rīkojusi Atēnu naktis …

Jonam sašķobījās mute, acīs sariesās neskaidra valgme un rokas sāka trīcēt. Viņš gribēja ko sacīt, tomēr nepa­teica neko, tikai divreiz dziļi ievilka elpu. Visi ziņkārīgi lūkojās te uz kailo viszini, te uz bronzas veču. Izkrāsotā dāma apgāja bistei apkārt, un pat cienīgais ārzemnieks, kaut arī krieviski nesaprata, ieurbās kailajam mugurā ar smagu skatienu un ilgi to neatrāva.

Ekskursanti gāja cauri kņaza kabinetam ar espadro- niem, palašiem, līkiem zobeniem, ar cara vojevodu bru­ņām, ar kavalergardu bruņucepurēm, ar pēdējo impe­ratoru portretiem, vaļņu bisēm, musketēm, zobeniem, dagerotipiem un sadzeltējušām fotogrāfijām, kurās bija redzamas kavalergardu grupas — kavalergardos bija die­nējuši vecākie Tugaji-Begi —, un kavalēristu uzņēmu­miem — kavalēristos dienēja jaunākie —, ar auļotāju fo­togrāfijām no Tugaju-Begu staļļiem, ar skapjiem, kas bija pilni smagu, senu grāmatu.

Viņi izgāja cauri smēķējamām istabām, kas bija viscaur izklātas ar Tekinas paklājiem, kur atradās ūdenspīpes, tahtas, čibuku kolekcijas statīvos, cauri nelielām viesis­tabām ar bāli zaļiem gobelēniem un senlaicīgām lampām. Izgāja cauri palmu istabai, kur palmu zari vēl arvien ne­bija nokaltuši,, cauri zaļajai spēļu istabai, kur stikla skapjos laistījās zeltīts un gaišzils fajanss un Saksijas porcelāns un kur Jona nemierīgi šķielēja uz Duņku. Seit, spēļu istabā, uz audekla vientulīgs dižojās lepns virsnieks baltā mundierī, atspiedies uz zobena spala. Dāma ar prāvo vēderu palūkojās uz kasku ar sešstūru zvaigzni, uz pla­tajiem cimdu atlokiem, uz melnajām ūsām, kas šāvās augšup kā bultas, un pavaicāja Jonam: '

— Kas tas tāds?

— Pēdējais kņazs, — Jona nopūties atbildēja, — An­tons Joannovičs kvalegarda formā. Viņi visi tika dienējuši kvalegardos. ,

— Kur tad viņš ir tagad? Vai miris? — dāma godbijīgi apvaicājās.

— Aiz kam tad miris… Tagad viņš ir svešās zemēs. Aizbrauca projām, tikko te sākās, — Jona nožagojās aiz niknuma, ka plikais atkal jauksies iekšā un pateiks kādu ģeķību.

Kailais nokrekšķējās un pavēra, muti, bet jauniešu pū- lītī kāda balss atkal izmeta:

— Nospļauties tev, Semjon … ir tak večuks …

Un kailais sastomījās.

— Kā? Dzīvs? — dāma bija pārsteigta. — Tas ir brī­nišķīgi! .,. Vai bērni viņam ir?

— Bērniņu nav, — Jona skumīgi atbildēja, — dievs ne­tika devis… Jā. Viņa jaunākais brālītis, Pāvels Joanno- vičs, krita karā. Jā. Karoja ar vāciešiem… Viņš dienēja šitajos … kavalērijas grenadieros. Viņš nebija šejienietis. Viņam muiža bija Samaras guberņā …

— Klasisks vecis… — kāds sajūsmināti nočukstēja.

•— Viņš pats būtu muzejā liekams, — kailais noņur­dēja.