MIHAILS BULGAKOVS - TĒRAUDA RĪKLE

Es iedomājos, ka vecmāte par mani zobojas, un drūmi pablenzu viņā caur pieri. Tad atvērās durvis, uzvēdīja svaigs gaiss. Lidu, palagā ievīstītu, iznesa, un durvīs tū­liņ parādījās māte. Acis tai bija kā plēsīgam zvēram. Vina man noprasīja: , — Nu?

Padzīrdis sievietes balsi, jutu, ka man par muguru sāk plūst sviedri, — tikai tobrīd apjēdzu, kas notiktu, ja Lida operācijas laikā būtu mirusi. Taču es pavisam mierīgā balsī viņai atbildēju:

— Rāmu garu! Dzīva. Ceru, arī paliks dzīva. Tikai, kamēr caurulīti neizņemsim, ne vārda nerunās — to nu ziniet.

Un te kā no zemes izlīda vecmāmuļa un pārkrustījās pret durvju rokturi, pret mani, pret griestiem. Bet man uz viņu vairs dusmu nebija. Pagriezos, pavēlēju iešļircināt Lidai kamparu un pārmaiņus dežurēt pie viņas. Tad pāri pagalmam devos uz dzīvokli. Atceros, kabinetā dega zilā lampa, uz galda Doderleins un citas grāmatas. Neizģērbies piegāju pie dīvāna, apgūlos uz tā un tai pašā mirklī nekā vairs neredzēju, aizmigu un pat nesapņoju.

Pagāja viens mēnesis, tad otrs. Biju daud-z ko jau pie­redzējis, bija gadījies arī šis tas briesmīgāks par Lidas rīklīti. Biju to pat piemirsis. Apkārt visu klāja sniegs; pacientu skaits auga ar katru dienu. Un reiz, jau pēc Jaungada, pieņemamā istabā pie manis ienāca sieviete, aiz rokas vezdama meitēnu, satuntuļotu kā tupesīti. Sievietes acis staroja. Ielūkojos ciešāk un pazinu: *

— Ā, Lida! Kā tad iet?

Nu viss jau labi.

Lidai attina kaklu. Viņa ķepurojās pretī un vairījās, taču man izdevās pacelt mazās zodu un paskatīties. Uz sārtā kakla rēgojās brūna, vertikāla rēta un tai šķērsām pāri divas smalkas šuvju rētiņas.

— Viss kārtība, — es sacīju, — -varat vairs nebraukt.

— Tencinu, dakter, lai jums paldies, — māte sacīja un skubināja Lidu: — Teic nu tēvocītim paldies!

Taču Lida negribēja man neko teikt.

Es viņu vairs nekad netiku redzējis. Sāku šo gadījumu aizmirst. Bet pacientu skaits nemitīgi auga. Tā pienaca diena, kad pieņēmu simt desmit cilvēku. Mēs sakām de­viņos no rīta un beidzām astoņos vakarā. Grīļodamies vilku nost uzsvārci. Vecākā no abām vecmātēm man teica:

— Par slimnieku pieplūdumu varat pateikties traheoto- mijai. Vai zināt, ko sādžās stāsta? Ka jūs slimajai Lidai viņas pašas rīkli esot apmainījis pret tērauda un kaklu aizšuvis. Ļaudis īpaši brauc uz to sādžu meitēnu apskatīt. Apsveicu, dakter, esat kļuvis slavens!

— Un meitēns vēl arvien dzīvojot ar tērauda rīkli? — es ieprasījos.

— Jā, dzīvojot ar tērauda: Nu, bet jūs, dakter, tiešām -' esat meistars. Un taisni prieks, cik aukstasinīgi strādājat!

— M-jā … Vai zināt, es nekad neuztraucos, — nezin kāpēc teicu, tomēr jutu," ka aiz noguruma nespēju sajust pat kaunu, tikai novērsu acis sāņus. Atsveicinājos un de­vos uz dzīvokli. Lielām pārslām sniga, visu klāja balta sega, dega lukturis, un mans miteklis izskatījās vientuļš, mierīgs un cienīgs. Un iedams es vēlējos tikai vienu —• gulēt;

1925