MIHAILS BULGAKOVS - TĒRAUDA RĪKLE

— Ej nost, vecā! — es viņai naidīgi teicu. — Iešļir- ciniet kamparu! — pavēlēju feldšerim.

Ieraudzījusi šļirci, māte negribēja meitenīti dot, taču mēs viņai ieskaidrojām, ka tas nav nekas briesmīgs.

— Varbūt tas viņai līdzēs? — māte iejautājās.

— Tas nekā nelīdzēs.

Tad māte sāka skaļi raudāt.

— Rimsties, — es noteicu. Izņēmu pulksteni un pie­bildu: — Piecas minūtes ļauju apdomāt. Ja nebūsiet ar mieru, tad pēc piecām minūtēm pats to vairs neuzņemšos darīt.

— Neļaušu! — māte asi atcirta.

— Mēs neļausim vis! — vecā piebalsoja.

— Nu, kā gribat, — dobji atbildēju un nodomāju: «Tā, viss kārtībā! Man kļuva vieglāk. Es visu pateicu, piedā­vājos; rau, cik pārsteigtas izskatās vecmātes. Sievietes atteicās, un es esmu glābts.» Un, tiklīdz biju tā nodo­mājis, manā vietā kāds cits svešādā balsī sacīja:

— Vai jums nemaz nav sajēgas? Kā jūs varat neat­ļaut? Jūs bērnu grūžat nāvē. Piekrītiet! Kā jums nav žēl?

— Nē! — māte atkal iekliedzās.

Klusībā nodomāju: «Ko es daru? Es taču meiteni no­bendēšu.» Tomēr sacīju ko citu:

— Nu, ātrāk, ātrāk .piekrītiet! Nevilcinieties! Bērnam jau nagi metas zili!

— Nē! Nē!

— Ja ne, tad ne, aizvediet viņas uz palatu, lai sēž tur.

Sievietes tika aizvestas pa pustumšo gaiteni. Dzirdēju

viņu vaimanas un meitenītes svelpjošo elpu. Feldšeris tū­liņ atnāca atpakaļ un paziņoja:

— Piekrīt!

Iekšēji pārakmeņojies, es tomēr skaidri teicu:

— Nekavējoties sterilizējiet skalpeli, šķēres, āķus, zondi!

Mirkli vēlāk skrēju pāri pagalmam, kur švīkstēdams

velnišķi virpuļoja putenis, ieskrēju savā dzīvoklī un, mi­nūtes skaitīdams, pakampu grāmatu, pašķirstīju to, atradu zīmējumu, kur bija attēlota traheotomija. Tajā viss bija skaidri un vienkārši: kakls pārgriezts, skalpelis ieva­dīts elpvadā. Sāku lasīt tekstu, bet nekā nesapratu, vārdi acu priekšā it kā lēkāja. Nekad nebiju redzējis, kā izdara traheotomiju. «Ek, nu jau ir par vēlu,» nodomāju, sku­mīgi paskatījos uz zilo gaismu, uz spilgto zīmējumu, jutu, ka man plecos uzvēlies grūts, baismīgs darbs, un, puteni nemanīdams, gāju atpakaļ uz slimnīcu.

Pieņemamā telpā man pretī metās ēna kuplos brunčos un kāda balss iečinkstējās:

— Tētiņ, vai nu tā var — ņemt un griezt meitēnam rīkli pušu? Kur tas dzirdēts? Viņa, nejēgas sievišķis, pie­krita. Bet manas piekrišanas gan tam nav un nav. Ārstē­jiet ar pilēm, bet rīkli griezt neļaušu!

— Dzeniet ārā to veču! — es uzkliedzu un ātrās dus­mās piebildu: — Tu pati esi nejēga! Tu pati! Un tieši viņa ir saprātīga! Un vispār tev neviens nekā neprasa! Dzeniet veču ārā!

Vecmāte cieši saņēma sieviņu un izstūma no palātas.

— Viss sagatavots! — piepeši pavēstīja feldšeris.

Mēs iegājām mazajā operāciju zālē, un es kā caur miglu ieraudzīju spožos instrumentus, žilbinošo lampu, vaska­drānu … Pēdējo reizi izgāju pie mātes, no kuras rokām bērns bija gandrīz jāizrauj ar varu. Izdzirdu tikai pie­smakušu balsi, kas teica: — Vīra nav mājā. Pilsētā. Pār­nāks, uzzinās, ko esmu padarījusi, — nositīs mani!

— Nudien nositīs, — atkārtoja veča, ar šausmām nolū­kodamās manī.

— Nelaist viņas-operāciju zālē! — es pavēlēju.

Mēs palikām operāciju zālē vieni. Personāls, es un mei­tenīte Lida. Viņa izģērbta sēdēja uz galda un klusītēm raudāja. Meitenīti noguldīja, saturēja, kaklu tai nomaz­gāja, nozieda ar jodu, un es satvēru skalpeli, nodomā­dams: «Ko gan es daru?» Telpā bija ļoti klusu. Sažņau­dzu skalpeli un novilku vertikālu svītru pār apaļīgo, balto kaklu. Neparādījās neviena asinslāse. Liku nazim otrreiz slīdēt pa balto svītru, kas vīdēja zem pāršķeltās ādas. Atkal ne piliena asiņu. Lēni, pūlēdamies atcerēties kādreiz atlantos redzētus zīmējumus, ar neasu zondi sāku šķirt smalkos audus. Un tad brūces lejasdaļā no kaut kurienes izšļācās tumšas asinis, acumirklī pārplūdināja visu brūci un sāka tecēt pa kaklu. Feldšeris ar tamponiem tās slau­cīja nost, bet asinis nestājās. Atcerēdamies visu, ko biju redzējis universitātē, ar pincetēm lūkoju aizspiest brūces malas, taču nekas nelīdzēja.

Man kļuva salti un piere norasoja. Jutu skaudru no­žēlu, ka esmu gājis uz Medicīnas fakultāti un nokļuvis šai nomaļajā kaktā. Niknā izmisumā uz labu laimi iegrūdu

pinceti kaut kur līdzās brūcei, saspiedu to, un asinis uz­reiz mitējās plūst. Mēs nosusinājām brūci ar marles vīš­ķiem, un tā parādījās man acu priekšā tīra un pilnīgi ne­izprotama. Nekāds elpas vads nekur nebija manāms. Brūce nelikās līdzīga nevienam zīmējumam. Pagāja vēl divas trīs minūtes, kurās gluži mehāniski un bez kādas jēgas rakņājos brūcē te ar skalpeli, te ar zondi, meklē­dams elpvadu. Un otrās minūtes beigās zaudēju cerību to atrast. «Viss pagalam,», domāju, «kāpēc man vajadzēja to darīt? Varēju taču operāciju nepiedāvāt, un Lida būtu mierīgi nomirusi palātā, bet tagad tā mirs ar pārgrieztu kaklu, un es nekad un ne ar ko nevarēšu pierādīt, ka viņa tik un tā būtu nomirusi un es nevarēju viņai kaitēt…» Vecmāte klusēdama noslaucīja man pieri. «Nolikt nazi un teikt: nezinu, ko tālāk iesākt,» man iešāvās prātā, un es iedomājos mātes acis. No jauna satvēru skalpeli un bez­prātīgi ar asu kustību dziji pāršķēlu audus. Tie pašķīrās, un pēkšņi manā acu priekšā atradās elpvads.

— Āķus! — aizsmacis izgrūdu.

Feldšeris tos padeva. Nostiprināju āķus vienā un otrā pusē un vienu no tiem pasniedzu turēt feldšerim. Tagad neredzēju nekā cita, vienīgi rīkles pelēcīgos gredzentiņus. Iedūru rīklē asu skalpeli — un sastingu. Tā sāka celties ārā no brūces, man pazibēja doma, ka feldšeris sajucis prātā: viņš to piepeši rāva laukā. Man aiz muguras ievai­dējās abas vecmātes. Pacēlu acis un sapratu, kas noticis: feldšeris smagajā gaisā pamazām zaudēja samaņu un, āķi no rokām neizlaizdams, vilka sev līdzi elpvadu. «Viss ir pret mani, tas ir liktenis,» es nodomāju, «tagad mēs, bez šaubām, Lidu būsim nobendējuši,» un klusībā stingri apņēmos: «Tiklīdz aiziešu mājās — nošaušos…» Te ve­cākā no abām vecmātēm, acīmredzot daudz ko pieredzē­jusi, ar tādu kā plēsoņas lēcienu metās pie feldšera, iz- kampa tam no rokas āķi un, zobus sakodusi, izgrūda;

— Turpiniet, dakter …

161

Feldšeris ar troksni nogāzās un apdauzījās, bet mēs uz viņu neskatījāmies. Iedūru skalpeli elpvadā un ieva­dīju tajā sudraba caurulīti. Tā ieslīdēja viegli, taču Lida palika nekustīgi guļam. Gaiss elpvadā neiekjuva, kā tam vajadzēja notikt. Es dziļi nopūtos un paliku stāvam — nekā vairāk nevarēju izdarīt. Man gribējās kādam lūgt piedošanu, izteikt nožēlu par savu vieglprātību un par to, ka reiz iestājos Medicīnas fakultātē. Valdīja klusums. Re­dzēju, kā Lidas seja metas zilgana. Man jau gribējās at-

6 - 2209

mest visam ar roku un raudāt, kad Lida piepeši kram­pjaini noraustījās, ar šalti izgrūda pa caurulīti pretīgas gļotas — un gaiss svilpdams ielauzās bērna rīklē, te mei­tenīte sāka elpot un brēkt. Šai brīdī feldšeris, bāls, svied­riem klāts, piecēlās, ar šausmām stulbi pablenza uz brūci un sāka man palīdzēt to aizšūt.

Kā pa murgiem cauri sviedru miglai, kas aizsedza man acis, redzēju vecmāšu laimīgās sejas, un viena no viņām man teica:

— Operācija nu gan jums izdevās lieliski, dakter.