NIKOLAJS GOGOLIS: BRIESMĪGĀ ATRIEBĪBA

BRIESMĪGĀ ATRIEBĪBA

Rūc un dūc Kijevas nomale: jesauls Gorobecs svin savam dēlam kāzas. Pie jesaula sabraukuši daudz viesu. Vecos laikos mīlēja labi paēst, vēl vairāk mīlēja iedzert, bet vēl vairāk — palīksmoties. Atjāja uz sava bērā zirga arī aiz­krācietis Mikitka, tieši no jautras uzdzīves Perešļajas laukos, kur viņš septiņas dienas un septiņas naktis bija dzirdījis karaļa muižniekus ar sarkano vīnu. Atjāja arī jesaula audžu brālis Daņilo Buruļbašs ar savu jauno sievu Katrīnu un gadu veco dēlu no viņpus Dņepras, kur divu. kalnu starpā atradās viņa ciemats. Viesi apbrīnoja panes Katrīnas balto seju, kā vācu samts melnās uzacis, grezno vadmalas tērpu un gaiši zilā zīda apakšsvārkus, zābakus ar sudraba pakaviem, bet vēl vairāk brīnījās par to, ka viņai līdzi nebija atbraucis viņas vecais tēvs. Pavisam tikai gadu viņš bija nodzīvojis Aizkrācē, tad divdesmit vienu gadu bija pazudis bez vēsts un atgriezās pie savas meitiņas tik tad, kad tā jau bija apprecē­jusies un dzemdējusi dēlu. Viņš, bez šaubām, būtu varējis pastāstīt daudz brīnišķu lietu. Un kā gan lai nestāstītu, ja tik ilgi sabijis svešā zemē! Tur viss citādi: citādi ļaudis, nav kristīto baznīcas … Bet viņš nebija atbraucis. Viesiem pasniedza ar rozinēm un plūmēm darināto degvīnu un kāzu maizi bļodā, ko nevarēja saukt par mazu. Muzikanti ķērās pie maizes apakšējās kārtas, kas bija sacepta kopā ar naudu, un, uz laiciņu apklusuši, nolika sev līdzās cimboles, vijoles un zvārguļus. Pa tam jaunās sievas un meitas, noslaucījušas sviedrus izrakstītos lakatos, iznāca no jauna no savām rin­dām; kad puiši, sānos iespraustām rokām, lepni apkārt skatī­damies, gatavojās izlēkt vipām pretim, — vecais jesauls iznesa divas svētbildes, lai svētītu jaunsalaulātos. Sīs svēt­bildes viņš bija ieguvis no dievbijīgā askēta, mūka Bartolo- meja. Tās nebija bagātīgi izrotātas, tur nezvīļoja ne sudrabs, ne zelts, bet nekādi nešķīsti spēki nedrīksteja pieskarties tam, kam tās bija mājās. Pacēlis svētbildes, jesauls gatavojās noskaitīt īsu lūgsnu,… kad pēkšņās izbailēs iekliedzās bērni, kas rotaļājās uz grīdas. Atkāpās sāņus arī pieaugušie, un visi izbijušies norādīja pirkstiem uz kazaku, kas stāvēja viņu vidū. Kas viņš tāds bija, neviens nezināja. Bet viņš jau lieliski bija nodejojis kazačoku un paspējis sasmīdināt pūli ap sevi. Bet, kad jesauls pacēla svētbildes, kazaka seja pēkšņi pārmainījās, deguns izauga garš un nošķiebās uz sāniem, brūno acu vietā iedzirkstījās zaļas, lūpas tapa zilas, zods sāka trīcēt un tapa ass kā šķēps, no mutes izslējās ilknis, uz muguras pacēlās kupris, un kazaks pārvērtās vecī.

«Tas ir viņš! tas ir viņš!» pūlī sauca, cieši piespiezdamies viens otram. «Burvis jau atkal parādījies!» kliedza mātes, satverdamas aiz rokām savus bērnus. Svinīgi un cēli jesauls panācās uz priekšu un teica skaņā balsī, turēdams viņam priekšā svētbildi: «Pazūdi, sātana tēls! te tev nav vietas!» Un iešņākdamies un nošņakstinādams zobiem kā vilks, dīvainais vecis pazuda. Ļaudis sāka čalot un šalkot kā jūra negaisā. «Kas tas par burvi?» prasīja jaunie un nepiedzīvojušie ļaudis. «Tas uz nelaimi!» runāja vecie, kratīdami galvas. Un viscaur visā jesaula mājā ļaudis salasījās pulciņos un klausījās nostāstus par dīvaino burvi. Bet gandrīz katrs stāstīja ko citu, un skaidri neviens neko nevarēja par viņu pastāstīt. Pagalmā izvēla mucu medus miestiņa un nolika vairak spaiņu grieķu vīna. Visi no jauna kļuva jautri. Muzi­kanti uzsāka spēlēt — jaunās meitas un sievas, brašie kazaki spilgtos svārkos sāka griezties. Deviņdesmitgadīgie un simt­gadīgie veči, iereibuši, metās ielocīt kājas, atcerēdamies ne velti zudušas gadus. Dzīroja līdz vēlai naktij un dzīroja tā, kā tagad jau vairs nedzīro. Viesi sāka izklīst, bet maz no viņiem gāja mājās; daudzi palika pārnakšņot pie jesaula viņa plašajā pagalmā; bet vēl vairāk kazaku aizmiga paši, nelūgti, zem soliem, uz grīdas, blakus zirgam, pie kūts: kur reibumā padodas kazaka galva, tur viņš arī pakrīt un krāc tā, ka skan visa Kijeva

Klusi mirdz gaisma pa visu pasauli. Tur mēness pacēlies pāri kalnam. It kā ar dārgu, sniegbaltu Damaskas šķidrautu viņš_ pārklāja Dņepras kalnaino krastu, un ēnas ierāvās vēl dziļāk priežu biezoknī.

Pa Dņepras vidu peld laiva. Priekšgalā sēž divi puiši, melnās kazaku cepures uz vienas auss, un zem airiem kā uguns no šķiltavām šķīst dzirkstis uz visām pusēm.

Kāpēc gan kazaki nedzied? Nerunā ne par to, ka pa Ukrainu jau staigā ksendzi un pārkrusti kazakus katoļu ticībā, ne par to, ka pie Sāls ezera divi dienas kāvusies orda. Kā gan lai viņi dzied, kā lai runā par pārgalvīgiem darbiem: viņu pans Daņilo iegrimis domās, un viņa sarkanā svārku piedurkne pārkārusies pāri,laivas malai un smeļas ūdeni, viņa pane Katrīna klusi šūpo bērnu un nenolaiž acis no viņa; bet uz audekla neaizsegto, krāšņo vadmalas apģērbu klājas pelēki ūdens putekļi. Tīkami noskatīties no Dņepras uz augstajiem kalniem, plašajām pļavām, zaļajiem mežiem! Šie kalni nav kalni: viņiem nav pamata, tiklab apakšā, kā augšā asas smailes, tā zem tiem, kā arī virs tiem, debesu dzīle. Meži, kas aug pakalnēs, nav meži, tie mati, kas klāj meža vectēva pinkaino galvu. Zem tās ūdenī mirkst bārda, un zem bārdas, kā arī virs matiem, augstas debesis Pļavas nav pļavas: tā zaļa josta, kas apjož pa vidu apaļo debess velvi un tās virsējā, kā arī apakšējā daļā, pastaigājas mēness. Pans Daņilo ne­skatās apkārt. Viņš skatās uz savu jauno sievu. «Kam tu, mana jaunā sieviņ, mana zelta Katrīnīt, esi padevusies skumjām? —» «Neesmu padevusies skumjām, mans pan Daņilo! Mani satraukuši dīvainie stāsti par burvi. Stāsta, ka viņš tāds drausmīgs jau piedzimis … un neviens bērns jau no mazām dienām nav gribējis ar viņu rotaļāties. Klausies, pan Daņilo, cik briesmīgi stāsta: it kā viņam arvien esot licies, ka visi izsmej viņu. Ja tumšā vakarā viņš saticis kādu cilvēku, tad viņam tūliņ licies, ka tas atpleš muti un atņirdz zobus. Un otrā dienā atraduši šo cilvēku beigtu. Man dīvaini, man baigi bija, kad klausījos šajos nostāstos,» Katrīna teica, izņemdama lakatu un noslaucīdama viņai rokās gulošā bērna seju. Lakatā viņa bija ar sarkanu zīdu izšuvusi lapas un ogas. Pans Daņilo neteica ne vārda un sāka raudzīties uz tumšo debess pusi, kur tālu pāri mežam krēS- ļojās zemes uzbērums, aiz uzbēruma pacēlās veca pils. Virs uzacīm viņam uzreiz iezīmējās trīs rievas, kreisā roka glaudīja kuplās ūsas. «Tas vēl nav tik briesmīgi, ka viņš ir burvis,» pans teica, «bet briesmīgi ir tas, ka viņš ir nevēlams viesis. Kādas blēņas viņš izdomājis — atvilkties šurp? Esmu dzirdējis, ka poļi gribot celt kādu cietoksni, lai nogrieztu mums ceļu uz aizkrāciešiem. Lai nu tas būtu arī taisnība … Es saskaldīšu velna perekli, tiklīdz dabūšu dzirdēt, ka viņam ir kāda paslēptuve. Es sadedzināšu veco burvi, tā ka pat kraukļiem neatliks ko paknābāt. Domāju, ka viņam taču ir zelts un visādi dārgumi. Lūk, kur šis nelabais dzīvo. Ja viņam būtu zelts … Mēs tūliņ brauksim garām krustiem — tā kapsēta! Tur trūd viņa nešķīstie senči. Stāsta, ka viņi visi bijuši gatavi par grasi pārdoties sātanam ar visu dvēseli un skrandainiem kaftaniem. Ja viņam tiešām ir zelts, tad tagad nav ko kavēties: ne vienmēr var iegūt karā…»

«Saprotu, ko esi nodomājis darīt: neko labu man nesola sastapšanās ar viņu. Bet tu elpo tik smagi, raugies tik nikni, uzacis tev tik bargi sarauktas!…»