NIKOLAJS GOGOLIS: BRIESMĪGĀ ATRIEBĪBA

«Katrīna! Uzklausi vienu vārdu! tu vari glābt manu dvē­seli. Tu vēl nezini, cik labs un žēlsirdīgs ir dievs. Vai tu esi dzirdējusi par apustuli Pāvilu, kāds tas bijis grēcīgs, bet pēc nožēlojis savus grēkus un kļuvis svēts.»

«Ko es varu darīt, lai glābtu tavu dvēseli?» sacīja Katrīna. «Vai man, vājai sievietei, par to domāt?»

«Ja man izdotos izkļūt no šejienes ārā, es visu atstātu. No­žēlošu grēkus; aiziešu alu klosterī, apvilkšu rupju spalvu kreklu, dienu un nakti lūgšu dievu. Neēdīšu ne tikvien kā gaļu, pat zivi neņemšu mutē! gulēšu uz kailas zemes! un lūgšu dievu! lūgšu vienā lūgšanā! Un kad dieva žēlastība man ne­noņems kaut simto daļu manu grēku, ierakšos līdz kaklam zemē vai iemūrēšos mūra sienā; nepieņemšu ne ēdienu, ne dzērienu, un nomiršu; bet visu savu mantu atdošu melnsvār­čiem, lai četrdesmit dienas un četrdesmit naktis turētu aiz­lūgumu par manu dvēseli.»

Katrīna kļuva domīga. «Kaut arī atslēgšu, bet atbrīvot no važām nav man pa spēkam.»

«Nebīstos važu,» viņš teica, «tu saki, ka viņi sakaluši važās manas rokas un kājas? Nē, iepūtu viņiem miglu acīs un roku vietā padevu sausu koku. Palūkojies mani: esmu patlaban pavisam bez važām!» viņš teica, iziedams uz vidu. «Neiztai­sītu neko arī par šīm sienām un izietu tām cauri; bet tavs vīrs gan ari nezina, kas tās par sienām: tās cēlis svēts vien­tulis, un nekāds velna spēks nevar izpestīt no šejienes cie­tumnieku, ja viņam nav tās pašas atslēgas, ar kurām svētais vientulis slēdza savu mūka oelii. Tādu pašu celli arī es, ne­dzirdētais grēcinieks, izrakšu sev, kad tikšu brīvs.»

«Klausies, izlaidīšu tevi, bet ja nu tu mani piekrāpsi?» Katrīna teica, apstājusies durvju priekšā: «un grēku nožēlas vietā sāksi atkal brāļoties ar velnu?»

«Nē, Katrīna, ilgi jau vairs nedzīvošu; manam mūžam ari bez nāves soda drīz būs gals. Vai tu gan domā, ka nodošu pats sevi mūžīgām mokām?»

Atslēgas no^vadzēja. «Ardievu! lai visužēllgais dievs tevi sarga, mans bērns!» burvis teica, viņu noskūpstīdams. «Ne pieskaries man, nedzirdētais grēciniek, ej projām ātrāk!…» Katrīna sacīja; bet viņa jau vairs nebija. '

«Izlaidu viņu», viņa teica, nobijusies un samulsusi aplū­kodama sienas. «Ko tagad atbildēšu vīram? Esmu pazudusi! Man tagad dzīvai jāiet kapā!» un šņukstēdama, viņa gandrīz pakrita uz celma, uz kura bija sēdējis cietumnieks. «Bet iz­glābu dvēseli», viņa klusu sacīja, «izdarīju dievam patīkamu darbu; bet mans vīrs… pirmo reizi piekrāpu viņu. Ak, cik briesmīgi, cik grūti man būs teikt viņam nepatiesību! Kāds nāk! Tas viņš! vīrs!» viņa izmisusi iesaucās un saļima ne­samaņā,

VII

«Tā esmu es, manu meitiņ! Es, manu sirsniņ!» Katrīna iz­dzirdēja, atžilbusi, un ieraudzīja savā priekšā veco kalponi. Sieva, noliekusies, likās kaut ko čukstēja un, izstiepusi viņai pāri savu sauso roku, apslacīja viņu ar aukstu ūdeni.

«Kur es esmu?» Katrīna jautāja, pieceldamās un skatīda­mās visapkārt. «Man priekšā šalc Dņepra, aiz manis kalni… Kur tu mani esi ievedusi, sieva!»

«Neesmu tevi ievedusi, bet izvedusi; iznesu uz savām ro­kām no smacīgā pagraba; aizslēdzu ar atslēdziņu durvis, lai tu nedabūtu bārienu no pana Daņila.»

«Kur atslēga?» Katrīna prasīja, apskatīdama savu jostu. «Neredzu to.»

«To noraisīja tavs vīrs, lai apskatītu burvi, mans bērns.»

«Apskatītu? … Sieva, esmu pazudusi!» Katrīna iesaucās.

«Lai dievs mūs no tā pasarga, mans bērns! Ciet tikai klusu, mana pane, neviens neko nedabūs zināt!»

«Viņš ir izbēdzis, nolādētais antikrists! Tu dzirdēji, Kat­rīna? Viņš ir izbēdzis!» pans Daņilo sauca, tuvodamies savai sievai. Acis viņam zibsnīja; zobens žvadzēdams drebēja tam pie sāniem. Sieva sastinga.

«Viņu kāds izlaidis, manu mīļo vīriņ?» viņa runāja drebē­dama.

«Izlaidis, tev taisnība, bet izlaidis velns. Paskaties: viņa vietā važās iekalts bluķis. Dievs taču tā izdarījis, ka velns nebīstas kazaku ķetnu! Ja kādam no maniem kazakiem šī doma vien tik būtu ienākusi galvā, un es to dabūtu zināt… es ir soda nevarētu atrast viņam!»

«Bet ja es? …» neviļus izteica Katrīna un apklusa, nobi­jusies.

«Ja tev tas būtu ienācis prātā, tad tu nebūtu vairs mana sieva. Tad iešūtu tevi maisā un noslīcinātu Dņeprā, pašā dzelmē!…»

Katrīnai aizrāvās elpa un viņai likās, ka mati uz galvas saceļas stāvus.

VIII

Krogā uz robežu ceļa sapulcējušies poli un dzīro jau divas dienas. Saradies ne mazums visu šo salašņu. Salasījušies, bez šaubām, uz kādu kara dēku: dažiem ir pat musketes; skan pieši; žvadz zobeni. Pani līksmojas un lielās, runā par saviem pasakainajiem varoņdarbiem, ņirgājas par pareizticību, sauc ukraiņu tautu par saviem kalpiem un lepni griež ūsas, un lielīgi, galvas atmetuši, izlaižas uz soliem. Ar viņiem kopā, arī ksendzs. Bet arī ksendzs viņiem līdzīgs; pat ārēji nelī­dzinās kristīgam priesterim: dzer un dzīvo ar viņiem un runā ar savu nekaunīgo mēli nepieklājīgas valodas. Kalpi neat­paliek no viņiem nevienā lietā: atlocījuši savu nodriskāto županu piedurknes, staigā kā gaiļi, it kā tas būtu diezin cjk prātīgi. Spēlē kārtis, sit ar kārtīm viens otram pa degunu; paņēmuši līdzi svešas sievas; kliedz, kaujas!… Pani ālējas un dzen neķītrus jokus: rausta ebreju aiz bārdas, smērē vi­ņam uz nešķīstās pieres krustu; šauj uz sievām bez lodēm un dejo krakovjaku ar savu nešķīsto priesteri. Tādas negan­tības Krievuzemē nav pieredzētas pat no tatariem: kā re­dzams, dievs tai par grēkiem uzlicis ciest tādu kaunu. Vis­pārējā troksnī dzirdams, ka runā par pana Daņilas Aizkrāces ciematu, par. viņa skaistuli sievu … Ne uz labiem darbiem salasījusies šī banda!

IX

Pans Daņilo sēž savā istabā pie galda, atbalstījies uz elkoņiem, un domā. Pane Katrīna sēž uz mūrīša un dzied dziesmu.

«Man diezin kapec skumji, manu sieviņ!» pans Daņilo ru­nāja. «Sāp ir galva, ir sirds. Kaut kā smagi man! Jaušu, kaut kur netālu jau staigā mana nāve.» J

«Ak, mans mīļotais vīriņ! piespiedies ar savu galvu pie manis! Kam tu lolo tādas tumšas domas?» Katrīna nodomāja sevī, bet neiedrošinājās izteikt. Viņai, vainīgajai, bija rūgti pieņemt vīra glāstus.

«Klausies, mana sieviņ» Daņilo sacīja: «nepamet dēla, kad manis vairs nebūs. Dievs nedos tev laimi ne šinī, ne viņā saulē, ja pametīsi dēlu. Grūti būs maniem kauliem trūdēt zemē, bet vēl grūtāk būs manai dvēselei!»

«Ko tu runā, mans vīriņ! Vai tu kādreiz nezobojies par mums, vājajām sievietēm? Bet tagad runā pats kā vāja sie­viete. Tev vēl ilgi jādzīvo.»

«Nē, Katrīna, dvēsele nojauš drīzu nāvi. Pasaulē, diezin kāpēc top skumji; nāk ļauni laiki. Ak, es atceros, atceros gadus; tie, bez šaubām, neatgriezīsies. Viņš bija vēl dzīvs, mūsu karaspēka gods un slava, vecais Konaševičs! It kā manu acu priekšā patlaban ietu garām kazaku pulki. Tie bija zelta laiki, Katrīna! Vecais atamans sēdēja melnā zirgā; rokā mirdzēja vadoņa zizlis; viņam apkārt algoto kazaku pulki; uz visām pusēm viļņojās sarkanā aizkrāciešu jūra Atamans sāka runāt — un visi sastinga kā ierakti. Aprau­dājās vecais vīrs, kad pieminēja agrākos darbus un kaujas. Ak, kaut tu zinātu, Katrīna, kā mēs toreiz kāvāmies ar turkiem. Man galvā vēl līdz šim redzama rēta. Četras lodes četrās vietās izskrēja man cauri, un neviena rēta nav pil­nīgi aizdzijusi. Cik zelta mēs toreiz ieguvām! Dārgakmeņus kazaki grāba cepurēm. Kādus zirgus, Katrīna, kaut tu zinātu, kādus zirgus mēs toreiz atdzinām! Ak, nekarošu iau vairs tā. Liekas, vecs vēl neesmu un arī miesās vingrs, bet kazaka šķēps veļas ārā no rokām, dzīvoju bez darba un pats nezinu, kādēļ dzīvoju. Ukrainā nav kārtības: pulkveži un jesauli plēšas savā starpā kā suņi; nav vecākā galvas pār visiem. Mūsu šļachtiči visu pārgrozījuši pēc poļu paražām, piesavi­nājušies valšķību … pārdevuši dvēseli, pieņemdami uniju. Zīdisms .apspiež nabaga ļaudis. Ak laiki, laiki, pagājušie laiki! Kur esat palikuši, mani gadi? Aizskrej, mazais, uz pagrabu, atnes man krūzi medusmiestiņa! Uzdzeršu agrākai dzīvei un senajiem gadiem!»