NIKOLAJS GOGOLIS - BRIESMĪGĀ ATRIEBĪBA

«Mana pane Katrīna aizmiga, nopriecājos par to, izspurdzu un aizlaidos. Man sen gribējās redzēt māti. Pēkšņi kļuvu piecpadsmit gadu veca. Kļuvu viegla kā putns. Kāpēc tu izsauci mani?»

«Vai atceries visu to, ko tev vakar teicu?» burvis jautāja tik klusu, ka tikko varēja sadzirdēt.

«Atceros, atceros; bet ko gan nedotu, lai tikai aizmirstu to. Nabaga Katrīna! viņa daudz ko nezina no tā, ko zina viņas dvēsele.»

«Tā ir Katrīnas dvēsele,» nodomāja pans Daņilo; un arvien vēl nedrīkstēja pakustēties.

«Tēv, nožēlo grēkus! Vai nav briesmīgi, ka pēc katra» tavas slepkavības miroņi ceļas augšā no kapiem?»

«Tu jau atkal to pašu veco!» burvis bargi pārtrauca. «Pa­likšu pie sava, piespiedīšu tevi darīt to, kas man patīkas. Katrīna iemīlēs mani!…»

«Ak! tu esi briesmonis, bet ne tēvs man!» viņa nokunkstē­ja. «Nē, nenotiks pēc tava prāta! Tiesa gan, tu ar savas ne­šķīstās burvja mākslas palīdzību vari izsaukt dvēseli un mocīt viņu, bet vienīgi dievs var piespiest viņai darīt to, kas viņam patīk. Nē, kamēr es būšu viņas miesās, Katrīna nedarīs nekad neko, kas būs pret dieva prātu. Tēvs! Pastarā tiesa ir tuvu! Ja tu arī nebūtu mans tēvs, ir tad tu nepiespiestu mani palikt neuzticīgai manam mīļajam, uzticīgajam vīram. Ja ari mans vīrs nebūtu man uzticīgs, pat tad es viņu nekrāptu, tāpēc ka dievs nemīl tādas dvēseles, kas lauž zvērestu un nav uzticamas.» Tajā brīdī viņa pievērsa savas bālās acis lodziņam, zem kura sēdēja pans Daņilo, un sastinga… «Kurp tu skaties? Ko tu tur redzi?» burvis iekliedzās; gaisīgā Katrīna sāka drebēt. Bet pans Daņilo jau sen bija zemē un devās ar savu uzticamo Stecko savos kalnos. «Briesmīgi, briesmīgi!» viņš pie sevis runāja, sajuzdams it kā nedrošību savā kazaka sirdī, un drīz pārnāca savā sētā, kur vēl tikpat cieši gulēja kazaki, izņemot vienu, kas sēdēja par sargu un smēķēja kaļķīti. Debesis viscaur bija nosētas zvaigznēm.

V

«Cik labi tu darīji, ka uzmodināji mani!» Katrīna sacīja, izberzēdama acis ar izrakstīto krekla piedurkni un aplūko­dama no galvas līdz kājām viņas priekšā stāvošo vīru. «Kādu briesmīgu sapni es redzēju. Cik smagi man elpoja krūts! Uch!… Man likās, ka es mirstu …»

«Kādu sapni? Vai ne tādu?» Un Buruļbašs sāka atstāstīt sievai visu, ko bija redzējis. «Kā tu to uzzināji, manu vīriņ?» Katrīna prasīja izbrīnījusies. «Bet nē, man daudz kas ir svešs no tā, ko tu man stāsti. Nē, es nesapņoju, it kā tēvs būtu nokāvis manu māti. Ne miroņus, neko tam līdzīgu es ne­redzēju. Nē, Daņilo, tu nestāsti pareizi. Ak, cik mans tēvs ir briesmīgs!»

«Nav nekāds brīnums, ka tu daudz ko neredzēji sapnī. Tu nezini ne desmito dalu no tā, ko zina tava dvēsele. Vai tu zini, ka tavs tēvs ir antikrists? Vēl viņu gadu, kad es gatavo­jos karam kopā ar poliem pret tatariem (toreiz turēju vēl draudzību ar šo tautu), man stāstīja Brāļu klostera priekš­nieks — viņš, siev, ir svēts cilvēks, — ka antikristam ir vara izsaukt katra cilvēka dvēseli, kad cilvēks aizmieg, un dvēsele staigā savā vaļā un lidinās kopā ar ercenģeļiem ap dieva mā­jokļiem. No sākuma nepazinu tava tēva īsto seju. Būtu zi­nājis, ka tev tāds tēvs, nebūtu tevi precējis, būtu tevi pame­tis un nebūtu savai dvēselei uzkrāvis grēku, saradodamies ar antikrista cilti.»

«Daņilo!» Katrīna teica, aizklādama seju rokām un raudā­dama, «vai esmu kaut kā pret tevi noziegusies? vai esmu tevi piekrāpusi, mans mīļotais vīrs? Ar ko esmu izpelnījusies ta­vas dusmas? Vai uzticami nekalpoju tev? Vai esmu teikusi kaut vienu ļaunu vārdiņu, kad tu atgriezies iereibis no bra­šām dzīrēm? Vai nedzemdēju tev tumšām uzacīm dēlu?»

«Neraudi, Katrīn, pazīstu tevi tagad un ne par ko neat­stāšu. Visi grēki gulstas uz tavu tēvu.»

«Nē, nesauc viņu par manu tēvu! Viņš nav mans tēvs. Dievs mans liecinieks, atsakos no viņa, atsakos no tēva! Viņš ir antikrists, atkritējs no dieva. Ja viņš būtu nelaimē, ja viņš slīktu, es nepasniegtu viņam glābēju roku, ja mute viņam iz­kalstu no slepenas indes, es nepadotu viņam ūdeni nodzer­ties. Tu esi man tēvs!»

VI

Pana Daņila dziļajā pagrabā aiz trim atslēgām, važās iekalts, sēž burvis, bet tālāk pie Dņepras deg viņa velnišķīga pils, un, sārti kā asinis, viļņi skalojas un šļakst ap viņas sen­laicīgajām sienām. Burvis sēž dziļajā pagrabā nevis par pe- steļošanu, ne arī par bezdievību, tais lietās dievs būs viņa soģis, bet sēž viņš par slepenu nodevību, par sazvērestību ar pareizticīgās Krievuzemes ienaidniekiem, katoļiem, kam tas gribēja pārdot ukraiņu tautu un nodedzināt kristīgo baznī­cas. Burvis ir drūms; domas, melnas kā nakts, viņam galvā: vairs tik vienu dienu viņam atliek dzīvot, bet rītu jau laiks šķirties no pasaules: rītu viņu gaida sods. Sods,, kas viņu gaida, nebūs viegls: tā vēl būs žēlastība, ja viņu dzīvu izvārīs katlā vai novilks viņam dzīvam grēcīgo ādu. Burvis ir drūms, nokāris galvu. Varbūt viņš jau nožēlo grēkus pirms nāves; tikai viņa grēki nav tādi, ko dievs tam var piedot. Virs viņa tam priekšā šaurs, dzelzs restēm aizrestots logs. Važām žvadzot, viņš pieceļas paskatīties pa logu, vai neies garām viņa meita. Viņa ir lēnprātīga kā balodītis, nepiemin ļauna: vai neiežēlosies tēva? … Bet nav neviena. Apakšā aizlokās ceļš — pa to neviens nenāk. Vēl zemāk par to, brīvi plūst Dņepra — tā nebēdā ne par vienu: viņa šalko, un cie­tumniekam top skumji klausoties viņas vienmuļajā šalkšanā. Lūk, uz ceļa parādās kāds — tas ir kazaks! Un cietumnieks smagi nopūtās. Atkal visapkārt tukšs. Lūk, kāds iztālēm do­das lejā … plīvo zaļi sieviešu svārki… uz galvas zvīļo zelta vainadziņš… Tā ir viņa! Vēl tuvāk viņš piespiedās logam Lūk, pienākusi jau pavisam tuvu … «Katrīna! Meita! apžē­lojies, dod kādu dāvaniņu!…» Viņa ir mēma, viņa negrib nekā dzirdēt, viņa pat acu nepaceļ uz cietumu, un ir jau aiz­gājusi, jau nozudusi. Visa pasaule tukša; skumji šalc Dņepra; skumjas iegulstas sirdī; bet vai burvis pazīst skumjas? Diena liecas pret vakaru. Saule jau riet; jau nav vairs viņas. Jau vakars; dzestri; kaut kur bauro vērsis; no kaut kurienes at- plūst skaņas; droši vien kaut kur ļaudis nāk no darba un dzied, Dņeprā pavīd laiva … kam gan kāda daļa gar cietum­nieku? Pie debesīm iemirdzas sudraba sirpis. Lūk, kāds nāk pa ceļu no otras puses. Grūti saskatīt tumsā. Tā ir Katrīna, kas atgriežas. «Meita, Kristus dēļ! pat zvērīgie vilcēni ne­plēš savu māti; meita, kaut vai palūkojies savā noziedzīgajā tēvā!» Viņa neklausās un iet. «Meita, savas nelaimīgās mātes labad!…» Viņa ir apstājusies. «Nāc uzklausīt manu pēdējo vārdu!»

«Kānēc tu sauc mani, dieva noliedzēj? Nesauc mani par meitu! Mūsu starpā nav nekādas radniecības. Ko tu gribi no manis manas nelaimīgās mātes labad?»

«Katrīna! Mans gals ir tuvu. Zinu: tavs vīrs grib piesiet mani ķēvei pie astes un palaist laukā, bet varbūt izdomās vēl briesmīgāku sodu . »

«Bet vai tad ir pasaulē sods. kas līdzinātos taviem grē­kiem? Gaidi viņu, neviens neies aizlūgt par tevi.»

«Katrīna! mani nebaida sods, bet viņpasaules mokas . .. Tu esi nevainīga, Katrīna. Tava dvēsele lidināsies paradizē

dieva tuvumā; bet atkritēja tēva dvēsele degs mūžīgā ugurn, un šī uguns nekad nedzisīs; arvien karstāk un karstāk ta iekvēlosies, ne rasas piliena neviens nenovīdīs, ne vēja dvesma netizpūtīs…»

«Manā varā nestāv šo sodu mīkstināt,» Katrīna teica no­vērsusies.