NIKOLAJS GOGOLIS: BRIESMĪGĀ ATRIEBĪBA

Tēvs ne vārda; apklusa arī Daņilo.

Pasniedza ceptu mežacūku ar kāpostiem un plūmēm. »Ne­ēdu cūkgaļu!» Katrīnas tēvs sacīja, pagrābdams ar karoti kāpostus.

«Kāpēc lai neēstu cūkgaļu?» Daņilo sacīja: «tikai turki un žīdi neēd cūkgaļu.»

Tēvs sadrūma vēl bargāks.

Vecais tēvs ēda tikai griķu biezputru ar pienu un degvīna vietā ievilka no pudeles, kas viņam bija azotē, kādu melnu ūdeni.

Paēdis pusdienu, Daņilo aizmiga veselīgā miegā un atmo­dās tik pret vakaru. Nosēdās un sāka rakstīt ziņojumus ka­zaku karaspēkam; bet pane Katrīna, sēdēdama uz mūrīša, kustināja ar kāju šūpuli. Pans Daņilo sēž, skatās ar kreiso aci rakstā, bet ar labo lodziņā. Bet lodziņā tālumā atmirdz kalni un Dņepra. Aiz Dņepras zilē meži. Augšā mirdz no­skaidrojušās nakts debesis; bet pans Daņilo netīksminajas vis ar tālajām debesīm un zilajiem mežiem: viņš skatās uz izcilno zemes ragu, kur krēšļojas vecā pils. Viņam likās, it kā pils šaurajā lodziņā būtu paspīdējusi uguntiņa. Bet viss klu­su. Tas laikam viņam tā tikai izlicies. Dzirdams tik, ka lejā dobji krāc Dņepra un no trim pusēm, viens pēc otra, atskan pēkšņi pamodušos bangu triecieni. Dņepra nedumpojas, viņa kā vecene rūc un kurn; nekas tai nepatīk; viss tai apkārt ir pārmainījies, tā ved klusu cīņu ar piekrastes kalniem, me­žiem, pļavām un nes sūdzību par tiem melnajai jūrai. Lūk, plašajā Dņeprā iemelnojās laiva, un pilī no jauna it kā kaut kas pazibēja. Daņilo klusu iesvilpās, un izskrēja uz svilpienu uzticamais kalps. «Paķer, Stecko, labi drīz asu zobenu un šauteni un nāc man līdzi!»

«Tu iesi?» pane Katrīna ieprasījās.

«Eju, sieva. Jāpārlūko visas vietas, vai viss kārtībā.»

«Man tomēr bail palilst vienai. Man mācas virsū miegs. Ja nu man rādās atkal tas pats sapnis? Neesmu pat pārliecināta,

vai tas tiešām arī bija tikai sapnis — tik dzīvi viss tas no­tika.»

«Pie tevis paliek vecā kalpone, bet priekšnamā un pa­galmā guļ kazaki!»

«Vecā jau guļ, bet kazakiem diezin kā neuzticos. Klausies, pan Daņilo: ieslēdz mani istabā, bet atslēgu paņem līdzi. Man tad nebūs tik bail; bet kazaki lai noliekas durvju priekšā.»

«Lai notiek tā!» Daņilo sacīja, noslaucīdams putekļus no šautenes un bērdams pulveri uz laipiņas. Uzticamais Stecko jau stāvēja ietērpies pilnā kazaka apbruņojumā. Daņilo uz­lika galvā jērādas cepuri, aiztaisīja lodziņu, aizbultēja dur­vis, aizslēdza un caur saviem gulošajiem kazakiem izgāja no mājas kalnos. Debesis bija jau gandrīz pilnīgi noskaidroju­šās. No Dņepras tikko jaušami pūta dzestrs vējiņš. Ja iztā­lēm nebūtu dzirdami kaijas žēlie kliedzieni,"tad viss būtu licies mēmi sastindzis. Bet, klau, likās, ka kaut kas iečabētos. Buruļbašs ar uzticamo kalpu klusu noslēpās aiz glūmju koka, kas sedza ierīkoto aizsprostu. Kāds sarkanā županā, ar divām pistolēm un zobenu pie sāniem nāca lejā pa kalnu. «Tas ir sievastēvs!» pans Daņilo ierunājās, aplūkodams viņu no savas paslēptuves. «Kādā nolūkā un uz kurieni viņam jāiet šai lai­kā? Stecko. nesnaud, skaties abām acīm, uz kurieni nogrie­zīsies pans tēvs.» Cilvēks sarkanajā županā nogāja līdz pašai krastmalai un pagriezās pret krasta izcilni. «Tad lūk, uz ku­rieni!» pans Daņilo sacīja. «Vai ne, Stecko. vioš taču aizvil­kās tieši pie burvja caurumā?»

«Jā. tiešām, nekur citur, pan Daņilo! Citādi mēs taču viņu būtu ieraudzījuši otrā pusē; bet viņš nozuda pils tuvumā.»

«Pagaidi, izlīdīsim un tad iesim pa pēdām pakaļ. Tur kaut kas slēpjas. Nē, Katrīna, vai neteicu tev, ka tavs tēvs nav labs cilvēks; viņš visu ne tā dara kā pareizticīgais.»

Jau pavīdēja pans Daņilo un viņa uzticamais kalps krasta izcilnī. Jau nevar viņus vairs redzēt. Neuzmodināmais mežs, kas ieslēdz pili, apslēpis viņus. Augšējais lodziņš klusi sāka spulgot. Kazaki stāv lejā un pārdomā, kā viņiem tur iekļūt. Nav redzami ne vārti, ne durvis. No pagalma, bez šaubām, ir ieeja; bet kā tur iekļūt? Iztālēm dzirdams, ka tur žvadz ķēdes un skraida suņi. «Ko tur ilgi domāt?» pans Daņilo sacīja, ieraudzījis lodziņa priekšā augstu ozolu, «nostājies te, puisi! es uzkāpšu ozolā; no turienes var ieskatīties tieši lodziņā!»

Viņš noraisīja .jostu, nometa zemē zobenu, lai tas nežvadzētu, un, ķerdamies aiz zariem, līda augšā. Lodziņā arvien vēl spī­dēja gaisma. Novietojies uz zara pie paša lodziņa, viņš ieķē­rās ar roku kokā un skatās: istabā nav pat ne sveces, bet gaisma spīd. Uz sienām dīvainas zīmes. Karājas ieroči, bet visi tādi savādi, tādus nenēsā ne turki, ne krimieši, ne poļi, ne kristīgie, ne brašā zviedru tauta. Zem griestiem šurpu turpu laidelējas sikspārņi, un viņu ēnas ņirb uz sienām, dur­vīm, grīdas. Bez trokšņa atveras durvis. Ienāk kāds sarkanā županā un dodas tieši pie galda, kas apklāts ar baltu gald­autu. Tas viņš, tas ir sievastēvs! Pans Daņilo nolaidās maz­liet zemāk un piespiedās kokam. Bet sievastēvam nav vaļas raudzīties, vai kāds neskatās pa lodziņu. Viņš atnācis drūms, saīdzis, norauj galdautu no galda — un pēkšņi visa istaba pielīst ar maigu, rēni zilu gaismu. Tikai agrākās, bāli zeltainās gaismas viļņi, nesajaukušies, laistījās, grima it kā gaiši zilā jūrā un veidojās strēlēm kā marmorā. Tad viņš nolika uz galda podu un sāka mest tajā šādas tādas zāles. Pans Daņilo Ieskatījās ciešāk un neredzēja jau vairs viņam mugurā sar­kano županu; tā vietā viņam bija radušās platas ūzas, kādas nēsā turki; aiz jostas pistoles, galvā kāda dīvaina cepure, vis­caur aprakstīta ne krievu un ne poļu rakstiem. Ieskatījās sejā, un arī seja sāka pārvērsties: deguns izstiepās un no­kārās pāri lūpām, mute acumirklī izpletās līdz ausīm, zobs rēgojās ārā no mutes, noliecās sāņus, un viņa priekšā stāvēja tas pats burvis, kas bija parādījies kāzās pie jesaula. «Tavam sapnim taisnība, Katrīna!» Buruļbašs nodomāja. Burvis sāk^H staieāt ap galdu, zīmes uz sienas sāka straujāk mainīties, sikspārņi ātrāk šaudīties augšup un lejup, uz priekšu un at­pakaļ. Zilā gaisma kļuva arvien vājāka un it kā pavisam iz­dzisa. Un istabu jau apgaismoja maiga, rožaina gaisma. Likās, ka brīnišķīga eaisma, klusu sanēdama, izplūstu pa visiem kaktiem un pēkšņi nodzisa, un kļuva tumšs. Bija dzirdama tikai zuzēšana, it kā vējš spēlētu klusā vakara stundā, dejo­dams virs ūdens spoguļa, vēl zemāk liekdams ūdenī sud­rabainos vītolus. Un panam Daņilam liekas, it kā istabā spī­dētu mēness, staigātu zvaigznes, neskaidri pavizētu tumšzilās debesis, un dzestrais nakts gaiss iesitās viņam pat sejā. Un liekas panam Daņilam (viņš paplūkāja savas ūsas, lai pārlie­cinātos, vai neguļ), ka istabā nav debesis, bet viņa paša gu­ļamās telpas: pie sienām karājas viņa paša tataru un turku zobeni, gar sienām plaukti, plauktos trauki un mājas rīki, uz galda maize un sāls, karājas šūpulis… bet svētbilžu vietā raugās briesmīgas sejas; uz mūrīša .. . bet sabiezējusī migla aizsedza visu, un kļuva atkal tumšs, un atkal ar brīnišķīgu skaņu visa istaba atmirdzēja rožainā gaismā, un atkal burvis nekustīgi stāv savā dīvainajā turbānā. Skaņas tapa stiprākas un kuplākas, maigā, rožainā gaisma kļuva spilgtāka, un kaut kas balts, līdzīgs mākonim, līgojās istabas vidū. Un panam Daņilam liekas, ka šis mākonis nav mākonis, ka tur stāv sie­viete; tikai no kā viņa veidota, no gaisa vai izausta? Kāpēc viņa stāv, neskardama zemi un ne uz ko nebalstīdamās, un viņai cauri spīd rožainā gaisma un ņirbošie raksti uz sienas? Lūk, viņa it kā pagrozīja savu caurspīdīgo galvu: vāji spulgo viņas bāli zilās acis; mati vīdamies krīt uz pleciem kā gaiš­pelēka migla; lūpas viegli sārtojas, it kā bāli dzidrajām rīta debesīm lītu cauri tikko manāma sārtā rīta blāzma; uzacis viegli krēšļojas … Ak! tā ir Katrīna! Daņilo juta, ka locekļi viņam sastingst; viņš pūlējās runāt, bet lūpas kustējās bez skaņas. Nekustīgi burvis stāvēja savā vietā. «Kur tu biji?» viņš prasīja, un viņa priekšā stāvošā nodrebēja. «Ak! Kāpēc tu izsauci mani?» viņa klusi iekunkstējās. «Man bija tik labi. Es biju tai pašā vietā, kur biju dzimusi un nodzīvojusi piec­padsmit gadu. Ak, cik tur labi! Cik zaļa un smaržas pilna tā pļava, kur es bērnībā rotaļājos! Tās pašas lauku puķītes, un mūsu māja, un sakņu dārzs. Ak, kā mani apskāva mana labā māte! Kāda mīla viņai acīs! Viņa apmīļoja mani, skūpstīja uz lūpām un vaigiem, izsuķāja ar biezām ķemmēm manas brūnās matu pīnes!… Tēvs!» viņa ieurbās burvī savām bā­lajām acīm, «kāpēc tu nokāvi manu māti?» Burvis bargi pa­kratīja pirkstu. «Vai lūdzu tevi runāt par to?» Un gaisīgā skaistule nodrebēja. «Kur tagad tava pane?»