NIKOLAJS GOGOLIS: BRIESMĪGĀ ATRIEBĪBA

«Kā uzņemsim viesus, pan? No pļavu puses nāk poļi!» ienākdams istabā, sacīja Stecko.

«Zinu, kādēļ viņi nāk,» Daņilo teica pieceldamies. «Seglo­jiet zirgus, mani uzticamie kalpi! Apvelciet bruņas! Izvilkt zobenus! Neaizmirstiet arī paņemt līdzi svina pupas: viesi jāsaņem pa godam!»

Bet kazaki vēl nebija paspējuši sasēstic-s zirgos un pielādēt musketes, kad poļi jau pārklāja kalnu kā lapas rudenī, birstot no kokiem.

«Ē, te ir ar ko iepazīties!» izsaucās Daņilo, aplūkodams resnos panus, kas uzpūtīgi līgojās pašā priekšā uz zirgiem zelta iemauktos. «Redzams, ka mums vēlreiz būs lemts lieliski padrasēt! Papriecājies jel, kazaka dvēsele, vēl pēdējo reizi! Līksmojieties, puiši: mums atnākuši svētki!»

Un kalnos sākās jandāls; kūsā dzīres: žvīgo zobeni, lido lodes, zviedz un mīņājas zirgi. No kliedzieniem galva top dulna; dūmos asaro acis. Viss sajaucies, bet kazaks jūt, kur draugs, kur naidnieks; nodzinkst lode — noveļas brašais jāt­nieks no zirga, nostrinkšķ zobens — aizripo pa zemi galva, ar mēli murminādama nesakarīgus vārdus. Bet pūlī redzama pana Daņilas sarkanā kazaka cepures virsa; krīt acīs zelta josta ap zilo županu; kā viesulis virpuļo melnā zirga krēpes. Kā putns viņš pavīd drīz še, drīz tur, kliedz un vīcina Damaskas zobenu un cērt pa labi un kreisi. Cērt, kazak! Padzīro, kazak! Remdē savu brašo sirdi; bet nesniedzies pēc zelta iemauktiem un županiem; bradā kājām zeltu un dārg­akmeņus! Dur, kazak! padzīro, kazak! bet atskaties atpakaļ: nekrietnie poļi jau aizdedzina mājas un aizdzen pārbiedētos lopus. Un kā viesulis pans Daņilo pagriezās atpakaļ, un 'cepure ar sarkano virsu pavīd jau ap mājām, un pūlis tam apkārt top retāks. Ne vienu vien stundu kaujas poļi ar kaza­kiem; tā vienu, kā otru nav visai daudz vairs atlicies, bet pans Daņilo nepiekūst: ar savu garo šķēpu tas ceļ no segliem jāt­niekus, bradā kājniekus ar savu brašo zirgu. Pagalms top jau klajāks, poļi sāk jau izklīst. Jau kazaki noplēš kritušajiem zeltītos županus un dārgās zirglietas, jau pans Daņilo gata­vojas dzīties pakaļ poļiem un apskatās, lai savāktu savējos . .. im iesvilās niknumā: viņam parādījās Katrīnas tēvs. Palūk, viņš stāv kalnā un tēmē uz viņu ar musketi. Daņilo sāka dzīt savu zirgu tieši viņam virsū … Kazak, tu dodies savam postam pretim!… Norīb musketes šāviens — un burvis pazūd aiz kalna. Tikai uzticamais Stecko redzēja, ka pazibēja sarkanais apģērbs un dīvainā cepure. Kazaks salīgojās un no­krita no zirga. Uzticamais Stecko piesteidzās savam panam: gul viņa pans izstiepies uz zemes un aizvēris gaišās acis; sārtas asinis mutuļo no krūtīm. Bet, redzams, nojauda sava uzticamā kalpa tuvumu, lēni pavēra plakstus, pazibsnīja acīm: «Ardievu, Stecko! Saki Katrīnai, lai nepamet dēlu! Ne­atstājiet arī jūs viņu, mani uzticamie kalpi!» un apklusa. Izlidoja kazaka dvēsele no ciematnieka miesām; lūpas kļuva zilas. Dus kazaks mūža miegā. Gauži sāka raudāt uzticamais kalps un māj Katrīnai: «Nāc, pane, nāc: padzīrojis tavs pans; gul viņš reibin noreibis uz mitrās zemes. Ilgi nevarēs atžilbt!» Katrīna sasita rokas un nogāzās kā kūlis pār mirušā miesām. «Manu vīriņ, vai tu guli te aizvērtām acīm? Piecelies, manu vismīļo vanadziņ, pasniedz savu rociņu, celies augšā! Palū­kojies kaut reizi vēl uz savu Katrīnu, pakustini iūpas., teic jel kaut vienu vārdiņu! … Bet tu klusē, tu klusē mans gaišais pan! Tu esi kļuvis zils kā Melnā jūra. Tava sirds nepukst. Kāpēc tu esi kļuvis tik auksts, mans pan? Redzams, manas asaras nav diezgan karstas, nespēj viņas tevi sasildīt. Redzu, manas raudas nav diezgan skaļas, nevar tevi atmodi­nāt! Kas tagad vadīs tavus pulkus cīņā? Kas auļos tagad tavā melnī kazaku priekšā, skaļi ūvinās un vicinās zobenu' Kazaki, kazaki! Kur jūsu gods un slava? Gul jūsu gods un slava, acis aizvēris, uz mitrās zemes. Aprociet arī mani, ap- rociet kopā ar viņu! Aizberiet man acis smiltīm! Uzspiediet man kļavas dēļus baltajām krūtīm! Nevajag man vairs mana skaistuma!»

Raud un mokās Katrīna; bet tāle visa ietinas putekļos:* auļo palīgā vecais jesauls Gorobecs.

X

Brīnišķīga ir Dņepra rāmā laikā, kad brīvi un slaidi veļ savus plašos ūdeņus caur mežiem un kalniem. Ne sakustas, ne iekrācas. Skaties, un nevari saprast, vai tas varenais pla­šums kustas vai ne; un liekas, ka tas viss būtu izliets no stikla, un kā gaišzils spoguļa ceļš, bez gala plats, bez gala garš, tek un vijas pa zaļo pasauli. Bet karstajai saulei tad tīk no augstienes nolūkoties un gremdēt starus dzidro ūdeņu dzestrumā un piekrastes mežiem spilgti atspoguļoties ūdenī. Zaļi cirtainie! tie drūzmējas kopā ar lauku puķēm pie ūde­ņiem un, noliekušies, lūkojas tajos un nevar diezgan no­skatīties, diezgan iztīksmināties ar savu gaišo attēlu, un uzsmaida tam, un apsveic to, vīcinādami zariem. Dņepras dzelmē tomēr viņi neuzdrošinās ieskatīties; neviens cits, tikai saule un zilās debesis tur ieskatās; rets putns aizlaižas līdz Dņepras vidum. Krāšņā! tai līdzīgas nav nevienas upes pasaulē. Brīnišķīga ir Dņepra arī siltā vasaras nakti, kad viss iegrimst snaudā: gan cilvēks, gan zvērs, gan putns, tik dievs vien majestātiski pārskata debesi un zemi un majestā­tiskā vēzienā izpleš savu karaļmēteli. No mēteļa birst zvaigznes; zvaigznes deg un spīd pār pasauli un visas kopā atspoguļojas Dņeprā. Tās visas Dņepra tur savā tumšajā klēpī: neviena viņai nevar izbēgt — ja nu vienīgi nodziest pie debesīm. Tumšais, gulošām vārnām nosētais mežs un sensenis sašķeltie kalni, nokārušies, pūlas aizsegt viņu kaut vai ar savu garo ēnu, bet velti! Pasaulē nav nekā tāda, kas varētu aizsegt Dņepru! Zilum zila viņa plūst kā nakti, tā dienu; redzama tālē tik tālu, cik tālu sniedz cilvēka acs. "Vairīdamās nakts dzestruma un glauzdamās tuvāk krastam, viņa atstāj aiz sevis sudrabotu plūsmu, un tā atmirdz kā Damaskas zobena asmens; bet pati viņa, tumši zilā, iemigusi no jauna. Arī tad Dņepra ir brīnišķīga, un nav pasaulē upes, kas viņai līdzinātos! Bet, kad padebešos staigā tumši mākoņu kalni, melnais mežs lokās līdz saknēm, ozoli krakšķ, un mākoņiem cauri izlaužas zibens, apgaismodams uz reizi visu pasauli, — tad Dņepra ir briesmīga. Ūdens pauguri krāc, sizdamies pret kalniem, spīdēdami un vaidēdami gāžas atpakaļ, raud un gaužas tāiē. Tā bēdās nomokās kazaka vecā māte, izvadīdama savu dēlu karā: bezbēdīgs un mundrs viņš jāj melnajā zirgā, rokas sānos iespraudis, cepuri bravurīgi ielocījis; bet viņa raudādama tek tam līdzi, ķeras pie kāpšļiem, tver iemauktus, lauza rokas un pārplūst karstām asarām.

Uz krasta izciļņa mežonīgi melnojas bangojošo viļņu starpā apdeguši celmi un akmeņi. Viļņi triec pret krastu, uz augšu un leju, tur piestājošos laivu. Kurš gan no kazakiem iedroši­nājies tādā laikā vizināties laiviņā, kad vecā Dņepra noskai tusies? Redzams, viņš nezina, ka Dņepra rij cilvēkus kā mušas. Laiva piestāja krastam, un no tās izkāpa burvis. Nav priecīgs viņš; viņu sarūgtina bēres, ko kazaki sarīkoja par godu savam kritušajam panam. Poļi dārgi samaksāja: četr­desmit divi pani ar visām zirglietām un županiem un trīs­desmit trīs kara kalpi sakapāti gabalos, bet pārējos ar visiem zirgiem aizdzina gūstā pārdot tatariem. Pa akmens kāpnēm viņš nokāpa lejā, kur dziji pazemē, apdegušu celmu starpā, viņam bija izrakta zemnīca. Viņš iegāja klusi, durvis nečīk- stinādams, nolika podu uz galda, kas bija apklāts ar galdautu, un sāka savām garajām rokām mest podā kādas nezināmas zāles; paņēma kausu, kas bija izgrebts no kāda savāda koka, pasmēla ar to ūdeni un lēja podā, kustinādams lūpas un pesteļodamies. Istabā parādījās sārta gaisma, un briesmīgi bija ieskatīties viņam tad sejā : tā izskatījās asiņaina, melnas rievas izvagoja to, bet acis zvēroja kā uguns. Neķītrais grēci­nieks! Bārda jau sen nosirmojusi, seja izvagota rievām, pats izkaltis, bet arvien vēl piekopj bezdievīgus darbus. Istabas vidū noplīvoja balts mākonis, un kaut kas priekam līdzīgs atmirdzēja viņam sejā; bet kāpēc viņš pēkšņi sastinga ar vaļēju muti, neuzdrošinādamies pakustēties, un kāpēc mati uz galvas viņam saslējās kā sari stāvus? Mākonī viņa oriekšā atvizēja kāda brīnišķīga seja. Nelūgta, neaicināta tā bija ieradusies pie viņa viesos; arvien vairāk tā noskaidrojās un urbās viņā savām nekustīgajām acīm. Tās sejas panti, uzacis, acis, lūpas — viss viņam svešs: savu mūžu viņš nebija to redzējis. Un briesmīga, likās, tajā bija maz, bet nepārvaramas šausmas pārņēma viņu. Bet nepazīstamā, dīvainā galva mākonī visu laiku nekustīgi raudzījās viņā. Mākonis jau izgaisa, bet nepazīstamā seja izveidojās vēl krasāk, un asās acis neatrāvās no viņa. Burvis kļuva bāls kā audekls, ieklie­dzās nelabā, mežonīgā balsī un apgāza podu… Viss izgaisa.