NIKOLAJS GOGOLIS - BRIESMĪGĀ ATRIEBĪBA

Apņēmis pani — baltroci,

Klajā laukā zemnīcu

Bez durvīm un bez logiem.

Dziesma nu ir beigusies.

Dejo zivtiņa ar vēzi…

Bet, kas mani nemīļos,

Tas lai iet pie velna mātes!

Tā viņai sajaucās visas dziesmas. Jau dienas divas viņa dzīvo savā mājā un negrib neko dzirdēt par Kijevu, dievu ne­lūdz, no ļaudīm vairās un no rīta līdz vakaram klīst pa tum­šām ozolu birzīm. Asie zari skrāpē balto seju un plecus, vējš purina izrisušās pīnes; rudens lapas čab viņai zem kājām, ne uz ko viņa negriež vērības. Nokrēslī, kad vakara blāzma jau dziest, zvaigznes vēl nerādās, mēness nespīd, pa mežu staigāt drausmīgi: pa kokiem skrāpējas un ķerstās aiz zariem nekristītie bērni, raud, smejas, veļas kamolā pa ceļu un kup­lajām nātrēm; no Dņepras viļņiem izskrien pulkiem meitenes, kas ņēmušas tur savu galu, mati līst no zaļās galvas uz ple­ciem; ūdens, skaļi čalodams, tek no garajiem matiem uz leju, un meitene redzama cauri ūdenim kā stikla kreklā, lūpas dīvaini smaida, vaigi kvēlo, acis vilina dvēseli laukā… viņa sasildītu mīlā, viņa noslāpētu skūpstiem … Bēdz! kristīgais cilvēk! viņas lūpas — ledus, gulta — augstais ūdens; viņa nokutinās tevi un ievilks upē. Katrīna neskatās ne uz ko. nebaidās, neprātīgā, no laumām, skraida vēlu ar savu nazi un meklē tēvu.

Agri no rīta atbraucis kāds ciemiņš; dižena auguma, sar­kanā županā un apprasās par panu Daņilo; dabū visu dzirdēt, izslauka piedurknē asaru pilnās acis un rausta plecus. Viņš cīnījies kopā ar nelaiķi Buruļbašu; kopā viņi kāvušies ar krimiešiem un turkiem; vai viņš varēja domāt, ka panam Daņilo būs tāds gals? Viesis stāsta vēl daudz ko citu un grib redzēt pani Katrīnu.

Katrīna no sākuma nemaz neklausījās to, ko viesis stāstīja, uz beigām sāka kā saprātīga ieklausīties viņa runā. Viņš stās­tīja par to, ka viņi dzīvojuši kopā ar Daņilu kā brālis ar brāli; kā slēpušies no krimiešiem zem laivām .. . Katrīna klausījns un nenolaida no viņa acis. «Viņa atlabs!» puiši domāja, ska­tīdamies viņā. «Sis viesis viņu izārstēs. Viņa jau klausās k-i saprātīga!»

Pa tam viesis sāka stāstīt, ka reiz vaļsirdīgā sarunā pans Daņilo viņam teicis: «Paklausies, brāli Kapran, kad pēc dieva prāta manis vairs nebūs šai pasaulē, tad pieņem manu sievu, un lai viņa kļūst tev par sievu…» Drausmīgi viņā ieurbt s acīm Katrīna. «Ā!» viņa iekliedzās, «tas ir viņš! tas ir tēvs!» un metās viņam virsū ar nazi. Tlgi viņš cīnījās, pūlēdamies izraut viņai nazi; beidzot izrāva, atvēzējās — un notika drausmīgs darbs: tēvs nodūra savu ārprātīgo meitu. Pār­steigtie kazaki gribēja mesties viņam virsū, bet burvis jau bija paspējis uzlēkt zirgā un pazust no redzes.

XIV

Aiz Kijevas parādījās nedzirdēts brīnums. Visi pani un atamani salasījās skatīties šo brīnumu: pēkšņi varēja ieska­tīties tālu visās pasaules malās. Tālumā mirdzēja zilais Limans, aiz Limana izplētās Melnā jūra. Piedzīvojuši ļaudis pazina arī Krimu, kas kā kalns pacēlās iz jūras, un purvaino Sivaišu. Pa kreisi bija redzama Galicija. «Bet kas tas tur?» sapulcējušies ļaudis iztaujāja vecākos cilvēkus, norādīdami uz pelēkām un baltām virsotnēm, kas rēgojās tālu pie debe­sīm un vairāk līdzinājās mākoņiem.

«Tie ir Karpatu kalni!» vecie ļaudis sacīja: «to starpā ir tādi, no kuriem sniegs mūžam nenokūst, bet mākoņi tur pie­stāj un pārnakšņo.» Parādījās jauns brīnums: no paša aug­stākā kalna nozuda mākoņi, un uz tā virsotnes parādījās cil­vēks zirgā, pilnā bruņinieka ietērpā, aizvērtām acīm, un tik skaidri saskatāms, it kā atrastos pavisam tuvu. Ļaužu pūlī, kas baiļu pārņemti brīnījās, kāds cilvēks uzlēca zirgā un, bailīgi apkārt skatīdamies, it kā meklēdams acīm, vai kāris nedzenas tam pakaļ, steigšus, no visa spēka sāka triekt zirgu. Tas bija burvis. Kas viņu tā izbiedēja? Ielūkojies dīvainajā bruņiniekā, viņš ar izbailēm pazina viņā to pašu seju, kas

25.9

viņam nelūgta bija parādījusies tobrīd, kad viņš pesteļoja Viņš pats nevarēja izprast, kāpēc viņš tā samulsa, viņu redzot, un, bailīgi apkārt skatīdamies, viņš aulēkšoja savā zirgā, līdz uznāca vakars un parādījās zvaigznes. Tad viņš atgriezās mā­jās varbūt izzināt no nešķīstajiem gariem, ko tāds brīnums nozīmē. Jau viņš gribēja ar zirgu lēkt pāri šaurai upītei, kas ar līkumu bija iegrauzusies ceļā, kad -zirgs pēkšņi pašā lēcienā apstājās, pagrieza pret viņu purnu un — tavu brīnumu — iesmējās! Baltie zobi divās rindās drausmīgi mirdzēja nakts tumsā. Burvim sacēlās mati uz galvas stāvus. Viņš mežonīgi iekliedzās un sāka raudāt kā negudrs, un dzina zirgu tieši uz Kijevu. Viņam likās, ka no visām pusēm skrej viņu ķert: koki tumšā pūlī kā dzīvi apstāja viņu, mādami melnajām bārdām un, izstiepdami garos zarus, centās viņu nožņaugt; zvaigznes, likās, skrēja viņam pa priekšu, norādīdamas visiem uz grēcinieku; pats ceļš, šķitās, dzinās viņam pa pēdām pakaļ.

Izmisušais burvis laidās uz Kijevu, uz svētajām vietām.

XV

Vientulīgs sēdēja savā alā pie svētbilžu lampiņas svētais vientulis un nenolaida acis no svētās grāmatas. Jau daudz gadu viņš tā noslēdzies savā alā; viņš jau pagatavojis sev no dēļiem zārku, kur gulēja kā gultā. Svētais sirmgalvis aizvēra savu grāmatu un sāka lūgties … Pēkšņi ieskrēja dīvaina, drausmīga izskata cilvēks. Pirmo reizi izbrīnījās svētais mūks un atkāpās, ieraudzījis tādu cilvēku. Tas viscaur drebēja kā r.pšu lapa; acis mežonīgi blenza; drausmīga uguns dzirkstīja baiļu pilnajās acīs; viņa izķēmotā seja sacēla drebuļus dvēselē.

«Tēvs, lūdz! lūdz!» viņš izmisis iekliedzās: «aizlūdz par manu pazudušo dvēseli!» un nogāzās gar zemi.

Svētais vientulis pārkrustījās, paņēma grāmatu, atvēra un izbailēs atkāpās, un grāmata nokrita zemē: «Nē, nedzirdētais grēcinieki Tev nav apžēlas! Bēdz prom no šejienes! Nevaru aizlūgt par tevi!»

«Nevari?» kā neprātā iekliedzās grēcinieks.

«Skaties: svētie burti grāmatā pielijuši asinīm . .. Vēl ne­kad pasaulē nav bijis tik liels grēcinieks!»

«Tēvs! Tu smejies par mani!»

«Ej, nolādētais grēcinieki Es nesmejos par tevi. Bailes pārņem mani. Nav labi cilvēkam būt ar tevi kopā!»

«Nē, nē! Tu smejies, nerunā . .. Redzu, ka tev mute vaļā: lūk, rindām spīd tavi vecie zobi! …»

Un kā ārprātīgs viņš metās un nokāva svēto vientuli.

Kaut kas smagi ievaidējās, un vaidi izskanēja cauri laukam un mežam. Aiz meža pacēlās vājas, izkaltušas rokas gariem nagiem: padraudēja un pazuda.

Un viņš nejuta vairs ne baiļu, ne kā cita. Viss viņam rādījās kā miglā: ausīs džinkstēja, galvā dūca it kā no paģi­rām, un viss, kas bija acu priekšā, ietinās kā zirnekļa audos. Uzlēcis zirgā, viņš jāja tieši uz Kaņevu, domādams no turie­nes caur Čerkasiem virzīties tieši uz Krimu pie tatariem, pats nezinādams, kādā nolūkā. Viņš jāj vienu dienu, otru, bet Kaņevas kā nav, tā nav. Ceļš pazīstams, jau sen vajadzēja būt klāt, bet Kaņeva nav redzama. Notālēm pavīdēja baznīcu torņi; nav tomēr Kaņeva, bet Sumska. Burvis bija pārsteigts, redzēdams, ka aizjājis pavisam uz otru pusi. Dzina zirgu atpa­kaļ uz Kijevu, un pēc dienas parādījās pilsēta, taču ne Kijeva, bet Galiča, kas bija vēl tālāk no Kijevas nekā Sumska, jau tuvu pie Ungarijas. Nesapratnē viņš atgrieza zirgu no jauna atpakaļ, bet nojauš atkal, ka jāj uz pretējo pusi, un arvien uz priekšu. Neviens cilvēks pasaulē nevarētu pateikt, kas no­tika burvja dvēselē; bet, ja kāds tur ieskatītos un redzētu, kas tur notiek, tas naktīs nevarētu gulēt un ne reizes vairs neiesmietos. Tā nebija ne ļaunprātība, ne bailes, ne niknas dusmas. Nav tāda vārda pasaulē, ar ko to varētu nosaukt. Viņu dedzināja, cepināja, viņam gribējās samīdīt ar savu žirgt', visu pasauli; visu zemi no Kijevas līdz Galičai ar visiem ļaudīm, ar visu ņemt un noslīcināt Melnajā jūrā. Bet to viņš negribēja darīt aiz ļaunprātības; nē, viņš pats nezināja kāda iemesla pēc. Viņš nodrebēja, kad ieraudzīja tuvu sev priekšā Karpatus un augsto Krivanu, kas savu pakausi bija apsedzis ar pelēku mākoni kā ar cepuri: bet zirgs arvien vēl joņoja uz priekšu un aulēkšoja jau pa kalniem. Mākoņi pēkšņi izklīda, un viņa priekšā parādījās drausmīgā diženumā jātnieks . . . Viņš pūlas apturēt zirgu, cieši pievelk laužņus; zirgs neganti iezviedzas, saceldams krēpes, un joņo pretim bruņiniekam. Burvim liekas, ka viss viņā pamirst, ka ne­kustīgais jātnieks atdzīvojas, atver uzreiz acis, ierauga burvi, kas joņo tam klāt, un iesmejas. Kā pērkons atbalsojas šie smiekli kalnos un ieskanēja burvim sirdī, satricinādami visu viņa iekšieni. Viņam rādījās, it kā kāds spēcīgs vīrs būtu iegājis viņā, staigātu pa viņa iekšieni un dauzītu ar veseriem sirdi, dzīslas… tik drausmīgi viņā atbalsojās šie smiekli!