NIKOLAJS GOGOLIS: BRIESMĪGĀ ATRIEBĪBA

XI

«Apmierinies, mana mīļā māsa!» vecais jesauls Gorobecs runāja: «sapņi reti kad saka taisnību.»

«Noliecies atpūsties, māsiņ!» teica viņa jaunā vedekla: «es atsaukšu veceni, zīlētāju: tai nekāds spēks nevar pretim stāties: viņa tev izlies nobīli.»

«Nebīsties nekā!» teica viņa dēls, tverdams zobenu: «ne­viens neaizskars tevi!»

Nomākusies, miglainām acīm Katrīna raudzījās visos un nevarēja atrast vārdu. «Sagādāju pati sev postu: izlaidu viņu!» Beidzot viņa pateica:

«Nav man miera no viņa! Jau desmit dienu esmu pie jums te Kijevā, bet manas bēdas nav ne par pilienu mazinājušās. Domāju klusībā audzināt dēlu atriebei… Šausmīgs, šausmīgs viņš man parādījās sapnī. Lai dievs nedod jums viņu ieraudzīt! Sirds man vēl tagad nemierīgi pukst. Sakapāšu tavu bērnu, Katrīna! viņš kliedza, ja nenāksi pie manis par sievu …» un raudādama viņa metās pie šupuļa, bet izbie­dētais bērns izstiepa rociņas un kliedza.

Jesaula dēls kūsāja un kvēloja aiz dusmām, klausīdamies lādās runās.

Iekvēlojās arī pats jesauls Gorobecs. «Lai tik viņš pa­mēģina, nolādētais antikrists, atnākt šurpu: dabūs just, vai vecā kazaka rokā vēl ir spēks. Dievs redz,» viņš teica, pacel­dams uz augšu skaidrās acis, «vai es nesteidzos sniegt palī­dzīgu roku brālim Daņilo? Viņa svētā griba! atradu jau aukstajā gultā, kur bija noguldīti daudzi jo daudzi kazaki. Bet par to, vai nebija diženas bēres viņam? Vai kaut vienu poli palaidām dzīvu? Apmierinies jel, mans bērns! Neviens neiedrošināsies nodarīt tev ko ļaunu, tas varētu notikt vienīgi tad, ja manis un mana dēla vairs nebūtu.» Beidzis runāt, vecais jesauls piegāja pie šūpuļa, un bērns, ieraudzījis sudrabā kaltu, sarkanu pīpi un spožās šķiltavas, kas viņam karājās siksnā pie jostas, izstiepa pēc tām rociņas un iesmējās. ' Atsities tēvā!» vecais jesauls sacīja, noņemdams pīpi no jostas un atdodams bērnam; «vēl nav izkāpis no šūpuļa, bet domā jau kūpināt pīpi!»

Katrīna klusu nopūtās un sāka kustināt, šūpuli. Norunāja nakti pārlaist kopā, un pēc īsa brītiņa visi aizmiga, aizmiga arī Katrīna.

Pagalmā un mājā viss bija klusu; negulēja tikai kazaki, kas stāvēja sardzē. Pēkšņi Katrīna iekliegdamās uzmodās, un viņai līdzi uzmodās visi. «Viņš ir nokauts, viņš ir nodurts!» viņa kliedza un metās pie šūpuļa. Visi apstāja šūpuii un pār- fkmeņojās no bailēm, redzēdami, ka tajā gulēja nedzīvs bērns. Ne skaņa nenāca nevienam pār lūpām, neviens ne­saprata, ko lai domā par nedzirdēti ļauno darbu.

XII

Tālu no Ukrainas, izbraucot cauri Polijai, garām ari ļaužu pilnajai pilsētai Lemburgai, stiepjas augstu kalnu grēdas. Kalns aiz kalna, kā akmens važas tie aptver zemi pa kreisi un pa labi un iekaļ to akmens valnī, lai tur neielauztos ša 1 - tošā, nemierīgā jūra. Akmens važas iestiepjas Valachijā un Septiņkalnes apgabalā un kā pakavveidīga masa nostājas starp Galicijas un Ungarijas tautām. Mūsu pusē nav tādu kalnu. Acs nevar tos pārredzēt, bet uz daža no tiem cilvēks vēl nav spēris savu kāju. Dīvains arī viņu veids: vai tik untu­mainā jūra vētras laikā nav izgājusi no plašajiem krastiem, uzvirpuļojusi gaisā savas bezveidīgās bangas, un tās tur pār • akmeņojušās, palikušas nekustīgi stāvam? Vai nav atrāvušies no padebešiem smagie mākoņi un nogāzušies zemē? jo arī tie >r tādā pašā svina pelēkā krāsā, bet. baltās virsotnes mirdz un laistās saulē. Līdz Karpatu kalniem vēl var dzirdēt krievu valodu, arī aiz kalniem šur un tur it kā atskan pa vārdam dzimtā valodā, bet tad tālāk jau vairs nav ne tā ticība, ne valoda. Tur dzīvo diezgan lielā ungāru tauta, jāj zirgos, bērtas un dzer ne sliktāk par kazakiem, bet par zirgu lietām un dārgiem kaftaniem neskopoias vilkt no kabatas ārā čerr voncus. Kalnu starpās lieli un plaši ezeri. Tie nekustīgi kā stikls un kā spogulis atveido sevī kailās kalnu virsotnes un zaļās pakājes. Bet kas gan nakts vidū, — vai zvaigzne? mirdi vai ne, — jāj lielā, melnā zirgā? Kas tas par milzeni ar ne­cilvēcisku augumu, kas auļo pa kalnu nogāzēm, pāri ezeriem, spoguļojas ar savu milzu zirgu nekustīgajos ūdeņos un kura bezgalīgā ēna baismīgi slīd pa kalniem? Mirdz kaltās bruņas, pār plecu pīķis; zobens žvadz pie segliem, bruņu cepure no­laista; pavīd melnas ūsas; acis aizvērtas; plaksti nolaisti; — viņš guļ un aizmidzis tur pavadu: un viņam aiz muguras tai pašā zirgā sēž bērns — pažs un arī guļ, un miegā turas pie jātnieka. Kas viņš tāds, uz kurieni, kādā nolūkā jāj? Kas to lai pasaka! Ne dienu un ne divas viņš tur tā jāj pa kalniem. Aust diena, uzlec saule, viņš nav redzams; retumis tikai kal­nieši ievērojuši, ka kalniem pārslīd kāda gara ēna, bet debesis skaidras, un mākoņu tur nav. Bet, tikko nakts klāj savu segu pār zemi, viņš atkal parādās un atspoguļojas ezeros, bet aiz viņa drebēdama auļo viņa ēna. Viņš pārjājis jāti pāri dau­dziem kalniem un uzjājis Krivanā. Karpatos nav augstāka

kalna par šo: kā karalis tas paceļas pāri citiem. Tur apstājās zirgs un jātnieks un vēl dziļāk iegrima miegā, un mākoņi, nolaizdamies, aizsedza viņu.

XIII

«Tss… klusāk, sieva! Netrokšņo tā! mans bērns ir aiz midzis. Ilgi kliedza mans dēls, tagad guļ. Iešu uz mežu, sieva' Bet ko tu tā skaties manī? Tu esi šausmīga: tev no acīm dzelzs knaibles stiepjas… uch, kādas garas! un deg kā uguns! Tu, droši vien, ragana! A .k, ja tu esi ragana, tad pa­zudi no šejienes! Tu nozagsi manu dēlu. Kāds nepraša ši? jesauls: viņš domā, ka man prieks dzīvot Kijevā; nē, te ir mans vīrs, ir dēls, kas gan pieskatīs māju? Aizgāju tik klu­sītiņām, ka ne kaķis, ne suns nesadzirdēja. Tu, sieva, gribi kļūt jauna — tas nepavisam nav grūti: vajag tik dejot; ska­ties, kā es dejoju . . .» un, izrunājusies tik nesakarīgi, Katrīna sāka griezties dejā, neprātīgi skatīdamās uz visām pusēm un iespiedusi rokas sānos. Spiegdama viņa piecirta kājām; ne­samērīgi, bez takts dimdēja sudraba pakaviņi. Nesapītās mel­nās pīnes lēkāja uz baltā kak!a. Kā putns, neapstādamās, mētādama rokas un galvu, viņa lidoja, un likās, ka bezspēki vai nu nogāzīsies gar zemi, vai izlidos no pasaules. Nobēdājusies stāvēja vecā aukle, un dziļās grumbas viņai pildījās asarām; smags akmens gulēja uz sirds uzticamajiem kalpiem, kas noraudzījās savā panē. Viņa bija jau gluži nokususi un smagi cilāja kājas uz vienas vietas, domādama ka dejo kazaku «Man ir kakla rota, puiši,» viņa teica, beidzot norimusi, «bet jums nav!… Kur mans virs?» viņa pēkšņi iekliedzās, izrau­dama aiz jostas aizsprausto turku dunci. «Ak! tas nav tāds nazis, kāds vajadzīgs.» To sakot, viņai acīs saskrēja asaras un sejā parādījās skumjas. «Manam tēvam sirds gul dziļi: šis nazis neaizsniegs to. Viņam sirds izkalta no dzelzs: viņam to izkaluši kāda ragana pekles ugunīs. Kāpēc nenāk mans tēvs? Vai viņš nezina, ka laiks viņu nodurt? Redzu, viņš grib, lai es aizeju pie viņa…» Un nenobeigusi, savādi iesmējās. «Man ienāca prātā jocīgs notikums: atcerējos, kā apraka manu vīru. Viņu taču apraka dzīvu. .. kādi smiekli sagrāba mani!… Klausieties, klausieties!» un runas vietā viņa sāka dziedāt dziesmu:

Ripo rati asiņaini,

Tais ratos kazaks gul

Sašauts, sakapāts …

Labajā rokā šķēpu tura,

No tā šķēpa asinis tek.

Tek upe asinaina,

Pie upites gotaa stāv.

Gobā krauklis kraukā,

Pēc kazaka māte raud.

Neraudi, māt, neskumdtnies,

Tāpēc ka tavs dēls apņēmis sievu,