HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Paliec sveiks, Džeims di Grīz, svars 98 kilogrami, vecums aptuveni 45, apaļīgs vēderiņš, vispār tipisks biznesmenis, kura attēls kopā ar pirkstu nospiedumiem labi pazīstams policistiem uz tūkstošiem planē­tu. Pirmām kārtām nost ar pirkstu nospiedumiem. Kad uzvelc tos, viņi ir gluži kā otra āda. Pāris piles šķīdinātāja — un tie izgaist gluži kā caurspīdīgu cimdu pāris.

Tagad kārta apģērbam, bet pēc tam jostai, kura rūpīgi piestiprināta ap jostasvietu un satur 20 kilogramus svina un termīta maisījuma. Sauja balinātāja no pudeles — un mani mati atkal atgūst savu dabisko brūno nokrāsu. Ielikti arī nelieli spilventiņi aiz vaigiem un paplašinātāji nāsīs. Pēc tam zilas krāsas kontaktlēcas. Es stāvēju, kā no mātes miesām nācis, un jutos gluži 'no jauna piedzimis.

Tas nebija tālu no patiesības, es biju kļuvis jauns cilvēks, par 20 kilogramiem vieglāks, desmit gadus jaunāks un ar pilnīgi citu ārieni. Lielajā ceļasomā atradās pilns komplekts apģērba un tumšas brilles, kuras var izmantot kontaktlēcu vietā. Visa nauda bija akurāti sakārtota kastītē.

Kad es iztaisnojos, goda vārds, jutu, ka esmu nometis desmit gadus. Visa lieta svarā. Es neievēroju jostu, kamēr nebiju to noņēmis, bet tagad gandrīz vai palēcos pie katra soļa.

Termītam ir jāiznīcina visi pierādījumi. Es saliku visu kaudzē un aizdedzināju. Pudeles, drēbes, kurpes un viss pārējais sadega apžil­binošajās termīta liesmās. Policija var atrast šķipsniņu cementa, mik- roanalīze dos pāris molekulas, bet tas arī būs viss, ko viņi varēs te atrast. Degošā termīta liesmas vēl meta atblāzmu, kad es nobraucu trīs posmus zemāk uz 112. stāvu.

Pagaidām veiksme mani nepameta. Kad es atvēru durvis, šajā stāvā neviena nebija. Minūti vēlāk ātrgaitas lifts, paņēmis pa ceļam vēl dažus biznesmeņus, nogādāja mani vestibilā.

Ārā veda vienas vienīgas durvis, virs kurām bija uzstādīta portatīvā telekamera. Nemanīja arī nekādus mēģinājumus apturēt ēkā ienākošos un izejošos ļaudis, lielākā daļa no kuriem pat neievēroja telekameru un kruķu bariņus ap to. Es devos turp.

Uz mirkli es atrados šīs ledainās stikla acs redzeslokā. Nekas ne­notika — tātad es biju tīrs. Šai kamerai noteikti bija sakari ar galveno policijas kompjūteru. Ja mana āriene kaut vai vispārīgi sakristu ar meklējamo, acumirklī šiem robotiem tiktu doti norādījumi, un es nepa- gūtu pat soli paspert. Mēs nevaram sacensties ātrumā ar kombināciju «kompjūters — robots», jo to reakcija mērāma mikrosekundēs, bet mēs varam viņu apmānīt, ko es arī nupat izdarīju.

Es iekāpu taksometrā desmit kvartālus tālāk. Nobraucis visai ievē­rojamu gabalu, paņēmu otro, bet tikai trešajā beidzot jutos drošībā un devos uz kosmodromu. Sirēnu skaņas aizmugurē kļuva aizvieri vājākas un vājākas, un tikai viena nejauša policijas mašīna aiztraucās man garām.

Viņi bija sacēluši milzīgu traci sakarā ar tik niecīgu zādzību, bet šajās supercivilizētajās pasaulēs jau tā ir vienmēr. Noziegums tagad ir tik reta parādība, ka policisti patiesi lien vai no ādas ārā, tikko kaut ko ir uzostījuši. Es taču nevarēju pārmest viņiem tik milzīgu tiekšanos atklāt pārkāpumu. Un es patiesi uzskatīju, ka viņiem jābūt man patei­cīgiem par šo nelielo prieciņu, kas pārtrauca viņu dienesta trulo vien­veidību.

»

Brauciens uz kosmoostu, kura, protams, atradās tālu no pilsētas, pagāja mierīgi. Beidzot es varēju droši ļauties savām domām. Bija laiks pat nedaudz pafilozofēt. Un nu beidzot es varēju baudīt arī labu cigāru. Savā agrākajā dzīvē es smēķēju vienīgi cigaretes un nekad nepārkāpu šo likumu, pat atrodoties vienatnē. Cigāri bija lieliski, kaut arī nogulējuši pusgadu īpašā kastītē, kura atradās somā ar apģērbu. Es dziļi ievilku dūmus, vērojot garām zibošās ainavas. Labi būt brīvam no darba, bet tikpat labi arī būt darbā.

Man, starp citu, būtu pagrūti atbildēt, kurš no periodiem mani ap­mierina vairāk un rada lielāku prieku — katram no tiem bija savas priekšrocības un jaukumi.

Mana dzīve tik ļoti atšķiras no lielākās daļas mūsu sabiedrības cilvēku dzīves, ka, baidos, nespēšu viņiem to paskaidrot. Viņi eksistē bagātā, ļoti bagātā pasauļu savienībā, kurā jau praktiski ir aizmirsts, ko nozīmē vārds «noziegums».

Tomēr, neskatoties uz gadsimtiem ilgo ģenētisko kontroli, ir neliela grupa neapmierināto un vēl mazāks skaits to, kuri vispār nepieņem pastāvošo sociālo iekārtu. Daži no tiem tiek agri izķerti un ātri pārvei­doti atbilstoši normām. Citi neatklāj savu vājību, bet, kad kļūst pieau­guši, nedaudz pazog — nakts dzīvokļu zādzība, zādzības veikalos vai kaut kas tamlīdzīgs. Pēc tam viņi nozūd uz nedēļu vai mēnesi, atkarībā no savas apķērības. Tomēr, pateicoties pēdējiem tehnikas sasniegu­miem, policija visai ātri viņus atrod un izķer.

Tie, jādomā, arī ir visi noziedznieki un noziegumi mūsu organizētajā un brīnišķīgajā pasaulē. Precīzāk — deviņdesmit deviņi procenti no tiem. Bet ir arī vēl pēdējais, pats galvenais procents, kura dēļ tiek uzturēts policijas departaments. Šis viens procents — Es un saujiņa cilvēku, kuri izkaisīti pa visu Galaktiku. Teorētiski mēs neeksistējam, bet, ja arī eksistējam, tad nevaram eksistēt un darboties.

Mēs — žurkas sabiedrības sastāvā — mēs dzīvojam ārpus tās likumiem un aizliegumiem. Jo mīkstāki ir sabiedrības likumi, jo vairāk žurku tajā, tāpat kā vecajās koka mājās žurku ir vairāk nekā dzelzs­betona — tajās, kas celtas nesen. Tagad visa sabiedrība — tā ir no dzelzsbetona un nerūsējošā tērauda, aizvien mazāk paliek spraudziņu, un žurkai jābūt patiesi veiklai, lai tās atrastu. Tādā apkārtējā vidē par normālu parādību kļūst nerūsējošā tērauda žurka.

Būt par nerūsējošā tērauda žurku ir gods, bet reizē tas ir arī dīvaini, it īpaši tad, ja klīsti pa Galaktiku. Eksperti — sociologi nespēj vienoties par mūsu eksistences iemesliem, bet daži no tiem pat nespēj tai noticēt. Visizplatītākajā teorijā valda uzskats, ka mēs esam pašu psi­holoģisko traucējumu upuri, traucējumu, kas nav parādījušies bērnībā, kad varēja tikt viegli izlaboti, bet likuši sevi manīt krietni vēlāk. Man pašam par šo jautājumu ir savi uzskati, kas nesakrīt ar teoriju.

Pirms dažiem gadiem es sarakstīju nelielu grāmatu par šo tēmu, protams, ar pseidonīmu. Saskaņā ar manu teoriju šīm novirzēm ir gan psiholoģisks pamats, gan arī nav. Noteiktā intelektuālās attīstības sta­dijā indivīdam ir jāizdara izvēle: vai nu dzīve ārpus sabiedrības nosa­cījumiem, vai arī nobeigšanās no absolūtas garlaicības. Apkārtējai dzīvei nav ne nākotnes, ne brīvības, alternatīvā var būt vienīgi dzīve, pilnībā ignorējot likumus. Avantūristiem un Fortūnas džentlmeņiem nav pieņemama dzīvošana gan sabiedrības iekšienē, gan ārpus tās. Ir jāizdara izvēle: visu vai neko. Lai saglabātu normālu savu psihi, es izvēlējos visu.

Manu pārdomu negatīvā daļa tika pārtraukta sakarā ar ierašanos kosmoostā. Mūsu lietās bezrūpība un bezdarbība ir ļoti bīstama. Tās kopā ar žēlumu pret sevi pašu var pilnībā izvest no ierindas. Aktivitāte vienmēr ir man palīdzējusi, briesmu un pakaļdzīšanās sajūta vienmēr at­tīrījusi smadzenes. Laikā, kad norēķinājos par braucienu, apkrāpu vadī­tāju, noslēpjot vienu no noskaitītajiem kredītiem piedurknē. Viņš bija akls kā kuģa starpsiena, viņa uzticība mani pārsteidza. To es biju izdarījis vie­nīgi aiz garlaicības, tūlīt pat iedodot viņam divkāršu dzeramnaudu.