HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Jau sēžoties treilerī, es pirmo reizi sajutu, ka kaut kas nav īsti kārtībā.

Es, protams, novēroju robotus, taču tuvumā tiem negāju. Iebrauca un izbrauca furgoni. Te pēkšņi man gluži kā ar āmuru iesita pa galvu. Tikko kā no pagalma izbrauca liels sarkans starppilsētu treileris. Es dzirdēju tā motora rēkoņu, tās atbalsis aizplūda lejup pa ielu. Norimstot tā pārgāja klusinātā rūkšanā. Pēc tam rēkoņa pastiprinājās un treileris iebrauca atpakaļ pagalmā pa otriem vārtiem. Aiz šīs sienas stāvēja un gaidīja policijas mašīnas.

GAIDĪJA MANI.

Pirmo reizi es sajutu strupceļā iedzīta cilvēka šausmas. Pirmo reizi man astē atradās policija, kad es to nebiju gaidījis. Pavisam skaidrs bija tas, ka nauda ir pazaudēta, tomēr ne tas mani tagad uztrauca. Galvenais, kas tālāk būs ar mani pašu.

Vispirms domāt — pēc tam rīkoties. Uz kādu laiku es biju drošībā. Viņi, protams, ienāks, tomēr lieta uz priekšu virzīsies diezgan lēnām, tā kā vjņi nezin, kur lai meklē mani šī gigantiskā pagalma haosā. Kā viņi mani atradīs? Tas bija svarīgs moments. Vietējā policija darbojās pasaulē, kur praktiski nebija noziegumu, tādēļ manas pēdas tā ātri nespēs atrast. Bet es jau arī nebiju atstājis pēdas. Tomēr kāds taču bija ļoti loģiski un tehniski izlicis man lamatas.

Pēkšņi smadzenēs uzplaiksnīja vārdi.

SPECIĀLAIS KORPUSS.

Par to nekur netika ne rakstīts ne runāts, vienīgi baumas klīda pa Galaktiku. Speciālais korpuss — Līgas nodaļa, ķeras pie tām problē­mām,* kuras atsevišķām pasaulēm nebija pa spēkam atrisināt. Uzska­tīja, ka tieši tas iznīcināja Heskela reideru paliekas pēc miera noslēgšanas, likvidēja pagrīdes tirgoņus T&P, un galu galā notvēra arī Inskinu. Bet tagad nu bija pienākusi mana kārta.

Viņi nāca, lai notvertu mani, viņi bija pārdomājuši visus manus atkāpšanās ceļus un droši vien tos bloķējuši. Man viss jāizdomā ātri un pareizi.

Eksistē tikai divi varianti: caur vārtiem vai caur veikalu. Vārtus pārāk viegli nosegt, cauri tiem neizlauzties, bet veikalā vajadzēja būt arī citām izejām. Man bija jāizvēlas šis variants.

Kaut arī nonācu pie šāda slēdziena, tomēr sapratu, ka tie domā gluži tāpat un durvis droši vien ir bloķētas. Es sajutu bailes un tas mani beidzot kārtīgi saniknoja. Doma, ka kāds spēja paredzēt manu rīcību, bija nepanesama. Viņi noteikti ir visu paredzējuši, tomēr arī man

vajadzēja spēt atstāt viņus ar garu degunu. Pie tam man krājumā vēi aizvien bija palikušas šādas tādas viltības.

Pirmkārt, sajaukt pēdas. Es pārslēdzos uz pirmo uzdevumu un virzīju furgonu vārtu virzienā. Tiklīdz tas saniedza vārtus, es ieslēdzu bremzes un, izlēcis no kabīnes pa otru pusi, traucos atpakaļ. Aizmu­gurē atskanēja pāris šāvieni un iestājās klusums. Tas man patika jau daudz labāk. Pie durvīm, kas veda veikalā, karājās nakts slēdzenes. Vecmodīgi signalizatori, kurus es varēju atvērt dažās sekundēs.

Mūķīzeris nostrādāja lieliski, spēriens ar kāju — un durvis atvērtas. Neatskanēja neviens signāla zvans, tomēr es zināju, ka kaut kur iekšā indikators rādīja — durvis ir atvērtas. Cik iespējams ātri es metos pie ēkas otrajā pusē esošajām pēdējām durvīm. Pa ceļam es pārbaudīju vai neskan sirēna; atvēru kārtējās durvis un aizslēdzu tās aiz sevis.

Visgrūtākais pasaulē ir bēgt un tai pat laikā palikt mierīgam. Manas plaušas vai plīsa, kad beidzot sasniedzu dienesta eju. Vairākas reizes es manīju priekšā gaismas uzzibsnījumus un slēpos dažādos kaktos, tā bija liela veiksme, ka mani neviens neievēroja. Durvju priekšā, caur kurām taisījos iziet, kā par nelaimi stāvēja divi vīri uniformās. Turoties pie pašas sienas, es piezagos aptuveni divdesmit metru attālumā no tiem un metu gāzes granātu. Pirmajā brīdī man šķita, ka vīri ir gāz- maskās un mans ceļš līdz ar to būs galā, tomēr pēc dažiem mirkļiem viņi nokrita. Viens no tiem aizšķērsoja durvis, un, paripinājis viņu malā, V es tās mazliet pavēru.

Ne vairāk kā trīsdesmit jardus aiz durvīm bija uzstādīts prožektors un, kad tas iedegās, man līdz sāpēm apžilba acis. Es tik tikko paguvu pietupties, kad automāta kārta izsita durvīs rindu spīdošu caurumu. Es burtiski kļuvu kurls no sprāgstošo ložu rēkoņas, tomēr pamanījos sadzirdēt ārpusē apkaltu zābaku dipoņu. Izrāvu savu 0,75 un bliezu durvīs, tieši cauri tām, mērķējot tā paaugstāk, lai nevienam netrāpītu. Tas viņus diezin vai aizturēs, taču nogulties gan piespiedīs.

Viņi atbildēja ar tādu pretuguni, ka man likās — tur atrodas vesela batereja. Visapkārt svilpa lodes. Burtiski pieplacis pie grīdas, es lēnām rāpoju prom, attālinoties no ugunslīnijas. Divreiz nogriezies gar stūri, beidzot atrados pietiekami tālu no šaušanas vietas, lai riskētu piecel­ties. Ceļgali man ļodzījās, bet acīs ņirbēja dažādu krāsu gaismas pun­ktiņi. Prožektors bija labi pastrādājis, viss rēgojās tādā kā miglā.

Es kustējos lēnām, cenšoties aiziet pēc iespējas tālāk. Jā, šaušana bija sekojusi tūlīt pat, tikko pavēru durvis, tātad bija dota pavēle šaut uz katru, kas mēģinās atstāt ēku. Labas lamatas. Kruķi meklēs mani tik ilgi, kamēr nebūs atraduši. Ja es mēģināšu aiziet, mani nošaus. Tas viss atgādināja žurku slazdu.

Veikalā parādījās kaut kāda gaisma, un es apstājos, sastindzis uz vietas. Es atrados pie milzīgās lauksaimniecības preču izstādes zāles sienas. Pretējā pusē stāvēja trīs karavīri. Mēs viens otru ieraudzījām vienlaicīgi, es acumirklī iespruku pa durvīm, bet man virs galvas ie­svilpās lodes, graujot visu visapkārt. Kļuva skaidrs, ka armijnieki bija arī iekšpusē. Lifta izsaukšanas pults atradās otrpus durvīm, bet blakus bija arī kāpnes augšup. Ar vienu Iecienu ielecu liftā, nospiedu pagraba stāva pogu un paguvu arī izmukt ārā, pirms durvis aizcirtās.

Pa kāpnēm nodimdēja tuvojošos karavīru zābaki. Man likās, ka es eju tiem tieši pretī, pretī viņu pistolēm un automātiem. Vajadzēja nokļūt līdz kāpņu laukumam kaut vai sekundes daļu pirms to parādīšanās. Es ielidoju pirmajā laukumiņā. Man vēl aizvien veicās, viņi mani nere­dzēja un domāja, ka atrodas lejā. Piespiedies sienai, es dzirdēju kliedzienus un svilpšanu, kad viņi metās ķert mani pagrabā.

Tomēr šai pūlī atradās arī kāds saprātīgāks. Kad citi aiztraucās pa viltus pēdām, es izdzirdēju, kā viņš sāk lēnām kāpt augšā pa trepēm. Man vairs nebija palikusi neviena gāzes granāta, tā kā viss, ko varēju darīt, bija kāpt augšā viņam pa priekšu, cenšoties radīt pēc iespējas mazāku troksni.

Viņš kāpa lēnām un neatlaidīgi, bet es žagos pa priekšu. Tādā garā mēs šķērsojām četrus kāpņu laukumus. Es zeķēs, ar kurpēm kaklā, viņš smagos, metāliskās kāpnes dimdinošos zābakos.

Nonācis pie piektā kāpņu laukuma, es apstājos, nepaguvis pat soli spert. Kāds tādos pašos smagos, pa metālu dimdošos zābakos, kāpa lejā. Atradis kādas durvis, es atvēru tās un ieslīdēju iekšā. Manā priekšā pletās garš gaitenis ar dažādām durvīm. Traucos pa to, cen­šoties kaut kur paslēpties, rīdz durvis aizmugurē atvērsies un mani pārgriezīs sprāgstošo ložu kārta. Gaitenis likās bezgalīgs, un es pēkšņi sapratu, ka man nu nekādi neizdosies aizskriet līdz tā galam.

Es biju žurka, kas meklē caurumu, bet cauruma nav. Durvis, visas līdz pēdējai, bija aizslēgtas, es tās pārbaudīju, lidojot garām. Bet kāpņu durvis pavērās un pistoles tika nomērķētas. Neuzdrošinoties pagriez­ties un pārliecināties, sajutu to ar visām savām iekšām. Negaidīti kādas no durvīm padevās, un es iegāzos iekšā, nepaguvis apjēgt, kas notiek. Aizslēdzu durvis un kā nodzīts zvērs aizelsies atspiedos tumsā pret tām. Pēkšņi iedegās gaisma, es ieraudzīju pie galda sēdošu vīrieti, kas man uzsmaidīja.